Egils Līcītis: Dieva jēri no Latvijas valdības 0
Cilvēki, kas politiskajiem notikumiem valstī seko kā detektīvi un prot rīkoties ar analīzes skalpeli, atkarībā no griezuma dziļuma bieži apgalvo, ka mūsu ministri ir ļaudis, kuri grib uzpūst Eiropā ugunsgrēku, vai arī tehniski tik neizveicīgi vīri, ka viņu dēļ aizklapē rūpnīcu “Aldaris”, liedzot tautai brūķēt iecienīto smeķīgo “Apinīti”.
Dzīve sniedz pierādījumus, ka politiķiem dotā pārmērīgā vara un darbošanās par stabilitātes garantiem šaipusē ved tikai pie viņu personīgā dzīvsvara pieauguma. Šopašbrīd netrūkstot iedzīvotāju, kuri dzīvo pārliecībā, ka lepnākā diena mūžā pienāks tad, kad varēs stāvēt ar paceltu cepuri pie pašreizējās varas politiskā apbedījuma.
Mīlīši, vai tiešām domājat, ka tikai šajā zemē virskundzība spiesta nodurtām acīm pētīt kurpju purngalus vai vairīties no pensionāru pliķiem? Jums šķiet, ka aizjūrās valda izcilības, kas pavalstniekos iedvesuši cieņu un bijību, ka ministri ir ekonomikas spīdekļi, kuri uzreiz stājas pie lietas, kolīdz jāpieņem atbildīgi lēmumi, un ka tur valdībā sapulcējies filantropu bars steidzas pat sīkākajam pilsonim īkstītim atsūtīt Ziemsvētku paciņu un Lieldienās dāvināt olas?
Nē, draugi, es maitāšu ļoti cildeno priekšstatu par smalkas uzvedības ļaudīm pie varas ārzemēs. It visur figurē komiski vai traģiski radījumi. Vai gan Grieķijā, Kiprā, Portugālē, Itālijā vēlētāji ir dikten mierā ar ievēlētajiem? Vai tur tēvišķīgi aizstāv mietpilsoņu intereses un gādā šniceles pusdienās?
Lūk, kā nodarvo sinjoru Berluskoni! Cienījamais sirmgalvis man personīgi neliekas nepatīkams tips, lai arī viņš nav parādījis godu, ielūgdams uz bunga bunga ballīti, taču Vatikānam klausīgie itāļi Silvio pātago bez mitas par tutti frutti nieciņiem. Arī spāņi nožēlo stulbo lēmumu, ar kuru atcēla savas zemes taisno tiesu inkvizīciju – tad vilktu pie kāķa premjerministru, kā jau svilina pēdas viņa uzticamam ieročnesējam Sančo Pansam partijas kasierim par naudas mangošanu. Ko dzirdam no Prāgas? Čehu premjeram, kopumā lēnprātīgam 11. kaujas rotas raitniekam, par kalponi ieperinājusies vēl nešpetnākas dabas dāma kā musketierus vajājusī Milēdija. Viņa sagrābusi nagos precētā kunga dvēseli un miesu, un zem augstpapēža gāja bojā spoža politiskā karjera. Tālāk ziemeļos, cik zināms, islandieši grib sapūdēt cietumā bij. premjeru – kā fermentētu haizivi, kas rotā viņu pieticīgās vakara maltītes galdu. Un ak vai, kā alojušies vējgrābslīgie franči, balsodami par sociālistu prezidentu! Cerēja kolosāli nopelnīt, pacienāties ar zosu aknu pastēti un gaili vīnā, bet vairs nav priecīgi, ka tītars pie varas un gejas ar lesbiešiem drīkst precēties.
Puseiropas valdnieku ir ceļā uz tuptūzi, citi gaida justīcijas vajāšanu, atriebšanu vai Dieva sodu. Tad uz šā fona Latvijas valdībai ir nevainojams dzīvesstāsts.
