Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
8. septembris, 2015
Drukāt

Gatavi eksperimentēt

Foto - Kristaps KalnsFoto - Kristaps Kalns

Inga Bodnarjuka

Inga Bodnarjuka nedzejo un neatdzejo. Viņa rīko Dzejas dienas.

Tieši pateicoties Ingas Bodnarjukas iniciatīvai, tajās arvien plašāk un plašāk sastopami citvalstu dzejnieki, un tieši viesu vakari ir tā festivāla daļa, ko viņa nevēlas palaist garām. Tā kā atdzejotāju ir gandrīz tikpat daudz kā viesautoru, šī sadaļa veidota netradicionāli: jautājumi uzdoti Ingai, bet katram dzejolim klāt norādīts autors un atdzejotājs, savukārt informācija par to, kur un kad viņus var sastapt, atrodama dzejasdienas.lv.

Bet Inga ar Dzejas dienām saistīta jau kopš 2005. gada. Pavisam īsi savelkot kopā, Inga absolvēja Viļa Plūdoņa Kuldīgas Valsts ģimnāziju, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Latvijas–Vācijas starpkultūru sakaru studijas, rakstot kursadarbu, iepazina 80. gadu latviešu literatūru un pēc diploma saņemšanas aizsūtīja CV uz Rakstnieku savienību. Un te viņa ir, jau desmit gadus. Bet savākt kopā neticami plašo un haotisko radošo cilvēku pulku tā, lai viss notiktu konkrētos datumos un noteiktā vietā, palīdz maģistra grāds kultūras menedžmentā.

– Kas tevi gadu no gada motivē rīkot Dzejas dienas?

I. Bodnarjuka: – Man ļoti patīk darīt lietas kārtīgi un pamatīgi, sākt no viena gala, un būvēt lēnām tā, lai izveidojas kaut kas tikpat pamatīgs kā ieguldītais darbs. Galvenā motivācija Dzejas dienu rīkošanai un tāpat arī jebkuram projektam, ko uzņemos, ir atklājuma sajūta un iespēja augt līdz ar projektu, tāpat arī saskatāma attīstības perspektīva un jēga, kam un kāpēc es to daru. Ārkārtīgi svarīga man ir arī izpausmes brīvība, savstarpēja uzticēšanās un atbildības sajūta, proti, tas, ka neviens festivālam nenosaka konkrētu rāmi, kurā jāiekļaujas – Dzejas dienu saturu veidojam kopā ar dzejniekiem un sadarbības organizācijām.

Kad pirms desmit gadiem sāku veidot festivālu, man bija sapnis to izveidot par starptautiski zināmu festivālu, kurš ne tikai atspoguļo vai atrāda dzejas aktualitātes konkrētajā gadā, bet arī vienlaikus ir notikums, piedzīvojums, kopdarbs, vieta, kur satikties, sarunāties, iedvesmoties un arī izmēģināt ko jaunu. Šobrīd redzu, ka sapnis lēnām sāk piepildīties.

– Ir daļa cilvēku, kas apgalvo: Dzejas dienas nav festivāls, formāts ir galīgi nesaprotams. Kā tu motivētu – kas ir Dzejas dienas, un kādēļ tāds formāts?

– Dzejas dienas ir festivāls pēc pasākumu formu definīcijas, jo tas ir notikums, kas iekļauj vairākus pasākumus (pasākumu kopu) katru gadu vienā un tajā pašā laikā. Dzejas dienu formāts un saturs tiek veidots, balstoties uz trim pamatprincipiem, proti, programmā tiek iekļauti tradicionāli un auditorijai pazīstami pasākumi, radoši eksperimenti un jaunas iniciatīvas, kā arī ārvalstu viesu programma. Pasākumi katru gadu dažādojas, un festivālā cenšamies iekļaut aizvien vairāk jaunu iniciatīvu. Pasākumu daudzveidība saistīta arī ar auditorijas paplašināšanos – vēlamies dzeju padarīt pēc iespējas pieejamāku dažādām sabiedrības grupām. Taču atšķirīgām mērķauditorijas grupām ir dažādas intereses, līdz ar to festivāla ietvaros cenšamies piedāvāt pasākumus pēc iespējas dažādām interesentu un potenciālo interesentu grupām.

Marko Pogačars

Pagalms jeb sāpju aksioma

Kāds darbojas ap grilu.

gaiss, pilns grauzdētu lauru lapu smaržas,

ielavās burās. nevienam nav nolūka

kuģot. izpletņu zīda gultās

miesa gaida kādu pakustinām mēli. tam,

kurš darbojas ap grilu, jābūt

Tonijam. uz klāja čum un mudž gliemeži. skumjas nespēj

paciest čaulu plīšanu. tāpēc gatavojam tikai gliemjus.

reizēm ieskrāpējam

virsmā ar nagiem un tad ilgi līdz vēlai naktij

velkam ārā skabargas. sāpju cietoksnis ir zirgs.

ilgu šķīstītava atrodama klaburčūskās.

un man nerūp

maniere. dzīve ir sapnis.

pingpongs ir māksla. ja tā patiešām

vēlaties.

(No horvātu valodas atdzejojis Arvis ­Viguls)

Volha Hapejeva

tava ķermeņa midzeni uzmeklēt pienācās vēlu

bija laiks mosties un doties projām no meža

man zem lāpstiņām ieēdās skumīga uguns

atsedza cerības un

ietiecās dziļāk iekšās

tik ļoti siltumu laupīja lai būtu ko iegaumēt man

bez liesmas spraksta man jānosalst salā

gunskurā savu kauliņu kraukstoņu metu un

kauli

strauji sadega atstājot pīšļus un pelnus

svešie ar ogli man virsū zīmēja dažādas skaņas

sacīja ir vēl citas kuras pat neesi dzirdējusi

šņirkstoņa spiedās caur ādu un plankumi baltie

taureņos mani caurlidoja

nesaprašana salapojusi smaržoja kokos

neomulība izdzina saknes un neļāva kustēt

pret tukšajām sienām atlēca atbalss un šķēpi

valodā iestrēga atsakot man vārdos

tā nu gadījies – brīvība šajos platuma grādos neizdzīvo

tāpat kā visos pārējos svešas skaņas tai kaitē

tevi savukārt traucēja aizkari kopā ar kraukļiem parkos

vai varbūt tu izbailēs savās radīji šādus vārdus

manējo matu garuma nepietiktu vienalga

lai pasargātu

aizsegtu midzeni tavu no saules

bija laiks mosties un atdot tevi atpakaļ tavējam mežam

man savukārt palikt par rēcienu ķepaiņu mēlē

(Atdzejojis Māris Salējs)

Olli Heikonens

“Kad visumā aizmirstā Laika iesmilkstas, pa vienai vien

iedegas būdiņu ugunis. Pulkstenis varētu būt ap septiņiem,

no debesīm lejup līst dzelzs, bet kā allaž fizikas likums,

ierakstīts šķembās un gliemežvākos,

vērpj šo zilgano ciemu.

Un tā iedegas lampiņa,

tā sasilst eļļainā sirds,

un sapņu ēnas šaudās pa sienām.

Kaut kur vientuļš suns smilkst uz zemi.

Sargāju šo planētu, tā varētu ierieties,

taču radio stacijas, zini, visi signāli,

kas piepilda debesis, satelītu šalkas un žvadzoņa.”

(Atdzejojis Valts Ernštreits)

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+