Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
6. oktobris, 2015
Drukāt

Ģēniju stāsts: Brodskis un Barišņikovs (2)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Baleta zvaigzni Mihailu Barišņikovu (no labās) ar dzejnieku Josifu Brodski saistīja gan cieša draudzība, gan dzīvesstāsts.

Rīgā pasaulē nākušais baletdejotājs Mihails Barišņikovs (1948) pagājušā gadsimta 70. gados emigrēja uz Kanādu un vēlāk uz ASV, kur kļuva par vienu no ievērojamākajiem skatuves māksliniekiem. Krievijā dzimušo izcilo dzejnieku Josifu Brod­ski (1940 –1996) 1972. gadā izraidīja no Padomju Savienības, un viņš pārcēlās uz dzīvi ASV, kur turpināja rakstīt dzeju un strādāja par pasniedzēju augstskolās. Mihails Barišņikovs par savu nokļūšanu ASV intervijā sava bijušā klasesbiedra sievai Olgai Hrustaļovai vēlāk teica: “Es nevēlos, ka par mani teiktu “pārbēdzējs” (angliski “defector”). Man daudz vairāk patiktu, ja par mani teiktu “selector”, jo savu likteni esmu izvēlējies pats. Es biju parasts cilvēks, kurš vienkārši izdomāja mainīt savas dzīves apstākļus.”

ASV Barišņikovs dejoja “American Ballet Theater”, atveidojot galvenās lomas Bežāra, Petī un citu dižāko 20. gadsimta horeogrāfu iestudējumos. 1978. gadā kļūst par leģendārā mūsdienu baleta pamatlicēja Džordža Balančina trupas locekli. Uz desmit gadiem atgriežas “American Ballet Theater” – nu jau kā mākslinieciskais vadītājs… No 1990. līdz 2002. gadam Barišņikovs bija vadītājs un galvenais dejotājs laikmetīgās dejas trupā “White Oak Dance Project”, kuru nodibināja kopā ar horeogrāfu Marku Morisu. 2005. gadā dejotājs Ņujorkā izveidoja Barišņikova Mākslas centru (BMC) – radošas mājas māksliniekiem no visas pasaules. Barišņikova vecāki atdusas kapos viņa dzimtenē Latvijā.

Ebreju izcelsmes krievu dzejnieks un esejists, spilgtākais savā paaudzē, Josifs Brodskis dzimis Ļeņingradā. Vairākos avotos lasāms, ka viņa māte ir dzimusi daugavpiliete. Būdams piecpadsmit gadus vecs, Brodskis pameta mācības un sāka strādāt dažādus gadījuma darbus – pelnīja iztiku morgā un fabrikā, kā arī kurinot kuģa tvaika katlu un piedaloties ģeogrāfiskā ekspedīcijā. Šajā laikā Brodskis apgūst angļu un poļu valodu un sāk rakstīt dzeju. Pēc tam kad astoņpadsmit mēnešus pavadījis izsūtījumā darba nometnē Krievijas ziemeļos Arhangeļskas apgabalā, 1972. gadā Brodskis pēc tiesas lēmuma “par parazītisku dzīvesveidu” tiek izraidīts no Padomju Savienības. Runājot par literatūru, Brodskis apgalvoja, ka tā apgriezusi viņa dzīvi kājām gaisā: “Es biju pavisam vienkāršs padomju jaunietis un varēju kļūt par daļu no šīs sistēmas, bet tad kaut kas manī sagriezās – kā zīmes no dzīlēm. Un es sapratu, kas es esmu, un to, ka es neiederos.” Šajā laikā viņš studēja kopā ar jau atzīto krievu dzejnieci Annu Ahmatovu un pēc sprieduma paziņošanas un izraidīšanas no PSRS pārcēlās uz dzīvi ASV, kur par viņa mājām kļuva Bruklina un Masačūsetsa.

Atzīts par savas paaudzes spilgtāko krievu dzejnieku, Brodskis laiž klajā deviņus dzejoļu krājumus, kā arī vairākas eseju kolekcijas un 1987. gadā kļūst par Nobela prēmijas literatūrā laureātu. Viņa pirmā dzejoļu grāmata, kas tulkota angļu valodā, klajā nāk 1973. gadā. Paralēli pasniedzēja darbam Kolumbijas universitātē un “Mount Holyoke” koledžā no 1991. gada līdz 1992. gadam Brodskis kļūst par ASV dzejas balvas laureātu. 1992. gadā kopā ar Endrū Kerolu piedalās Amerikas dzejas un literatūras projekta dibināšanā, kurš paredzēts kā bezpeļņas organizācija, lai padarītu dzeju par ievērojamāku Amerikas kultūras sastāvdaļu. Ārpus dzejas Brodskim ir divas kaislības – baumas un metafizika. 1987. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Brodskis mirst 1996. gada 28. janvārī ar sirdslēkmi Ņujorkā savos Bruklinas apartamentos.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Atvainojiet, bet shis teksts uzrakstiits tik nozheelojamaa liimenii, ka jaabriinaas. Vai tieshaam shii konkreetaa meedija vadiiba neveertee iesniegto rakstu kvalitaati ?

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+