Kultūra
Mūzika

Simtgadē Latvija varēs lepoties ar mani. Intervija ar Lauru Rizzoto 16


Laura Rizzotto
Laura Rizzotto
Foto – Karīna Miezāja

Vēl pirms pusgada 23 gadus vecā Ņujorkā dzīvojošā brazīliešu un latviešu izcelsmes dziedātāja un dziesmu autore LAURA RIZZOTTO nenojauta, ka interese par latviešu saknēm un viņas vecvectēva Herberta Cukura dzimteni dažos mēnešos sagriezīs ar kājām gaisā visu viņas dzīvi.

Maijā simpātiskā dziedātāja stāvēs miljonu auditorijas priekšā kā Latvijas pārstāve Eirovīzijas dziesmu konkursā un pašas rakstītā dziesma par savādo meiteni (“Funny Girl”) skanēs neskaitāmās raidstacijās.

Nolēmusi apciemot Latviju simtgades Dziesmu svētkos, Laura Rizzotto, būdama izcili skolota mūziķe, nolēma pieteikties arī nejauši ievērotajam Eirovīzijas nacionālās priekšatlases konkursam. “Šis ir kā sapnis, kuru joprojām skatos it kā no malas, tomēr zinu, ka Latvijas simtgadē cilvēki varēs lepoties ar to, ko redzēs uz skatuves Portugālē,” sarunā ar “LA” neilgi pirms atgriešanās Ņujorkā ar pārliecību saka pati Laura.

 

Jau pēc pirmās jūsu uzstāšanās LTV daudzas prognozes liecināja par labu tieši jums. Vai arī pašai, ņemot vērā starptautisko pieredzi mūzikas industrijā, izglītību ASV, šķita, ka šī būs viegla cīņa?

L. Rizotto: Atklāti sakot, nebiju tik daudz koncentrējusies uz gala rezultātu, kā vienkārši vēlējos, lai izdotos priekšnesums. Kad beigās izskanēja mans vārds, jutos kā neticamā sapnī! Šķiet, uz mirkli pat pārstāju elpot. Neesmu cilvēks, kurš mēdz piedalīties konkursos, un mani neaizrauj sacensība ar citiem mūziķiem. Pēdējā laika notikumi man joprojām šķiet kā sirreāla filma, kurā raugos it kā no malas un nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani. Atzīstu, ka biju sakravājusi ceļasomas tikai “Supernovai”, bet notikumi ir sagriezuši ar kājām gaisā visu manu dzīvi, un nu būs jāatceļ daži koncerti ASV, jāmaina visi plāni. Tomēr esmu ārkārtīgi laimīga un pateicīga visiem, kas mani atbalstīja.

 

Vai “Supernova” bija pirmā uzstāšanās tik apjomīgas publikas priekšā?

Kā dziedātāja uzstājos jau kopš 15 gadu vecuma, arī līdz tam biju pieradusi uzstāties publikas priekšā – tikai kā balerīna. Līdz šim lielākā publika man bijusi, iesildot Demijas Lovato koncertu Sanpaulu (lielākā Brazīlijas pilsēta. – A. K.), toreiz – kā “Universal Music Brasil” dziedātājai. Man ārkārtīgi patīk lielas auditorijas, tas manī rada pamatīgu aizrautības devu. Protams, ir atšķirība, vai sniedz veselu koncertu, un tā gaitā pamazām sajūti publiku, iekarsē to, vai šovs, kurā tev jāparāda labākais trīs īsās minūtēs. Tam ir vajadzīga pamatīga koncentrēšanās, tomēr biju tam gatava.

 

Esat bijusi Dženiferas Lopesas portugāļu valodas vokālā trenere, studējusi Bērklijas koledžā un Kolumbijas universitātē. Jums noteikti ir viedoklis par Latvijas mākslinieku sniegumu, ko esat iepazinusi, esot Latvijā.

Manuprāt, Latvijas mākslinieki, īpaši tie, kas piedalījās “Supernovā”, ir ārkārtīgi talantīgi, un katram no viņiem bija kaut kas atšķirīgs, ko piedāvāt. Pusfinālā dziedāju līdzi katrai dziesmai, un visi bija ārkārtīgi laipni pret mani – Markuss Riva, Edgars (Kreilis), “Sudden Lights” un visi citi. Ārkārtīgi priecātos, ja varētu kādreiz sadarboties ar kādu no latviešu māksliniekiem, un man ļoti patīk latviešu popmūzika – “Prāta vētra”, īpaši viņu “Mana dziesma”, Dons, Intars Busulis un Lauris Reiniks.

 

“Funny Girl” ir jūsu pašas rakstīta dziesma. Vai iedvesmu stāstam smēlāties pati savā pieredzē?

Jā, protams, savu mūziku rakstu par pašas pieredzi. Savā ziņā tas ir arī process, kas palīdz iepazīt sevi. Mana jautrā meitene iemīlas savā labākajā draugā, tomēr viņš to neievēro. Kurš gan nav piedzīvojis ko tādu, arī es! Dziesma atnāca ļoti viegli, nepilnas stundas laikā, vienkārši spēlējot klavieres un dziedot.

 

Izskanējis arī viedoklis, ka dziesma nav “tipiska” Eirovīzijas dziesma. Bet varbūt tā ir priekšrocība?

Jā, ar interesi lasīju komentārus, un tie ir tik jautri! Domāju, ka būt savādākam šajā gadījumā nav nekāds trūkums. Manas dziesmas stiprā puse ir personiskā perspektīva. Liela nozīme ir pašam priekšnesumam, jo šis ir intro­spektīvs stāsts, bet emocijas eksplodē uz skatuves. Ar nepacietību gaidu, kad varēšu ķerties pie priekšnesuma izveides. Tas būs citāds nekā Rīgā, jo arī skatuve Portugālē būs atšķirīga – bez aizmugures ekrāniem, bet ar īpašām gaismām uz grīdas. Noteikti paturēsim priekšnesuma pamatkonceptu, taču tas būs grandiozāks. Daudz, daudz sarkanā – tā ir mana mīļākā krāsa – kaislība, spēks, drāma, emocijas. Strādāšu kopā ar savu brīnišķīgo horeogrāfu Fernando Salazaru no Ņujorkas – viņš ir neprātīgs Eirovīzijas fans! Tāpat no Ņujorkas ieradīsies arī manas dziesmas producents. Noteikti vēlos Latvijas dizainera darinātu tērpu, man jau ir daži piedāvājumi. Arī fona balsu dziedātāji būs no Latvijas.

Tagad atgriezīsities Ņujorkā, kur strādāsit pie mazalbuma “Dzintars”, kas veltīts jūsu latviskajām saknēm?

Jā. Pirms konkursa biju uzsākusi vairākus darbus. Viens no tiem ir mazalbumu (EP) triloģija, kurā katrs veltīts atsevišķam dārgakmenim, parādot trīs dažādās manas personības šķautnes. Pirmais ir “Ruby” (rubīns – angļu val.), sarkanās nokrāsās, dejisks, “popsīgs”. Otrais, “Dzintars” (“Amber”), būs par godu manām latviešu saknēm, kas atspoguļosies arī skaniski. Šobrīd ietekmējos no latviešu mūzikas. Man ārkārtīgi tuva ir latviešu kora mūzika, klausos to un iedvesmojos.

 

Vai jūsu muzikalitāte ir mantota no senčiem?

Visa mana ģimene ir mākslinieciski noskaņoti cilvēki, lielākā daļa ieguvuši muzikālu izglītību. Mana māsa Karolīna, kura šobrīd dzīvo Losandželosā, spēlē klavieres un rada dziesmas. Savukārt manu pirmo divu albumu dziesmas sacerēju kopā ar vecāko brāli Lūkasu. Viņš ir lielisks pianists un komponists, bet pašlaik strādā vērienīgos virtuālās realitātes projektos. Mani vecāki nav mūziķi, taču viņi to ļoti mīl, tētim īpaši tuvs ir Elviss. Tomēr visvairāk es līdzinos manai latviešu vecmāmiņai Doloresai – viņa ir profesionāla pianiste un joprojām, astoņdesmit trīs gadu vecumā, mēdz spēlēt klavieres. Bērnībā viņa man dziedāja dziesmas latviski, tās bija viņai tik mīļās tautasdziesmas. Viņa allaž runā par Dziesmu svētkiem un joprojām domā par atgriešanos Latvijā.

Dziesmu svētki joprojām ir plānā. Vasarā šeit satiksies visa mūsu ģimene, mani vecāki, brālis un māsa, atbrauks arī vecmāmiņa.

 

Jūsu vecvectēva Herberta Cukura vārds ir dažādu pretrunīgu stāstu apvīts, bet jums noteikti ir savs ģimenes stāsts…

Esmu uzaugusi, dzirdot par viņu tikai labu. Viņš ir bijis lielisks tēvs un brīnišķīgs cilvēks – stiprs, gudrs un sirsnīgs. Dzīvē neesmu viņu satikusi, tomēr viņš ir daļa no manas ģimenes, un es lepojos ar savu ģimeni. Par viņu vislabāk jautāt manai vecmāmiņai, jo viņa ir Herberta vienīgā meita un pazina viņu labāk par citiem.

 

Kuru no savām saknēm – brazīliešu vai latviešu – jūtat sevī spēcīgāk?

Manī ir pa gabaliņam no katras puses, vēl pieliekot klāt Ņujorkā pavadītos gadus. Brazīlijas temperamenta standartiem esmu visai atturīga, taču Latvijā jūtos ārkārtīgi strauja un ekspresīva – cilvēki šeit ir visai atturīgi, bet man tas ļoti patīk. Mūsu ģimenē joprojām ir dažas latviešu tradīcijas, piemēram, Lieldienās rīkojam olu kauju – Brazīlijā tā nedara. Arī muzicēšanas prieks nāk no latviešu puses, jo latvieši nudien ir tauta, kas dzied. Man ārkārtīgi patīk arī latviešu tradīcija svinēt vārda dienas, zinu, ka mana iekrīt aprīlī.

 

Savukārt jūsu vecmāmiņas Doloresas vārdadiena iekrīt 18. novembrī, Latvijas dzimšanas dienā, kas šogad, simtgades gaismā, būs pavisam īpaša.

Jā, un arī man šis ir īpašs gads, un esmu ārkārtīgi pateicīga par to, ka man ir iespēja pārstāvēt Latviju tās simtgades svinību laikā. Zinu, ka darīšu, ko spēšu, un vēl vairāk. Nevaru paredzēt, vai iekļūšu finālā, taču varu garantēt, ka būs lielisks priekšnesums, un cilvēki varēs lepoties ar to, ko redzēs. Uz skatuves kāpšu ar lielu pārliecību un mieru sirdī, jo ļoti mīlu mūziku un uz skatuves jūtos kā mājās.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv