Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. oktobris, 2012
Drukāt

Iestādīt stipru sakni zoba kronītim

Kad gadījies zaudēt zobu, ne katrs aizdomājas, ka bez platītēm un tiltiņiem ir arī modernākas protezēšanas iespējas – implantēšana. Lai droši kostu burkānā un smaids taptu vēl glītāks nekā iepriekš, žokļa kaulā ievieto skrūvi jeb mākslīgu sakni, uz kuras uzliek kronīti.

 

Implantu var salīdzināt ar elektrības stabu, ko ierok zemē ilgstošai stāvēšanai. Tam jābūt pietiekamā dziļumā, kārtīgi jānostiprina sāni, aprēķinot košanai nepieciešamo slodzi. Virsdaļā skrūvei jābūt kaulaudu apņemtai vismaz pusotru līdz divus milimetrus no katras puses.

Par visstiprāko un bioloģiski saderīgāko zoba saknes aizstājējmateriālu ir atzīts titāna oksīds. Labāku saskarsmi ar kaulu tam nodrošina skrūves jeb vītnes forma, kuras virsmu, lai tā žoklī iekļautos pēc iespējas ciešāk, apstrādā ar skābi vai smilšu strūklu.

 

Implanta ielikšana aizņem ne vairāk kā 20 minūtes un ir mazāk nepatīkama kā zobu urbšana. To dara, caur smaganām ievadot tievu instrumentu, bet negriežot tās vaļā. Pēc tam vairs nav nedēļu jāstaigā ar zilumu un sapampušu vaigu kā agrāk, kad implantu ievietošanā vēl nebija sasniegts tik liels progress kā pašlaik.

 

Kronīti uzliek pēc mēneša, taču pēdējā laikā uzskata, ka iespējams to darīt jau tajā pašā dienā.

Šo protezēšanas veidu var izmantot jebkurā vecumā, arī bērniem, tikai tad jāņem vērā, ka, žokļa kaulam augot, skrūves vieta mainīsies. ”Strādājot Amerikā, liku implantus kādai 82 gadus vecai kundzei. Tie ieauga ļoti labi un problēmas, kamēr pacienti satiku, neradās,” stāsta Bostonas Universitātē (ASV) sertificētā protezēšanas un implantoloģijas speciāliste Alēna Butkēviča.

 

Jo ātrāk, jo labāk

Vislabāk implantu ielikt tūlīt pēc zoba izraušanas vai zaudēšanas. Ja radies iekaisums, to dara apmēram pēc mēneša.

 

Staigājot ar tukšumu mutē, pēc piecām nedēļām tā vietā žoklī pamazām sāk izzust kaulaudi, jo alveolai jeb ligzdiņai, kurā sēdēja zobs, vairs nav pielietojuma un organisms, uzskatīdams to par nevajadzīgu, pakāpeniski noārda. Kādam no žokļa kaulaudiem nekas nav palicis jau pēc pusgada, dažiem – pēc ilgāka laika.

 

Žokļa kauls var sarukt arī parodontozes dēļ, kad to noēdušas baktērijas, pēc nesaudzīgas zoba izraušanas, kā arī ilgstošas izņemamo protēžu nēsāšanas, jo smaganas, cenšoties glābties no platīšu radītā diskomforta, spiež uz kaulu, liekot tam atkāpties.

Ja tas tikpat kā nav saglabājies, implanta ievietošana ir laikietilpīgāka un dārgāka, jo vispirms jāveic operācija, lai kaulaudus aizvietotu ar māk-slīgiem aizstājējiem. Citādi implants mēdz spīdēt cauri plānajam kaulam un izskatīties neglīti, taču galvenais – tas var izkrist.

Tā kā kaula atjaunošana protezēšanu sadārdzina, dažkārt implantu tomēr mēģina ielikt tā nelielajā atliekā. Tad svarīgi, lai ārsts pareizi izvērtētu, cik daudz tā tomēr nepieciešams no katras puses un dziļumā.

 

Kalpos līdz mūža galam?

Par nosacītu implantēšanas trūkumu var uzskatīt vienīgi tās salīdzinoši augsto cenu. Lai ievietotu mutē kvalitatīvu uz implanta balstītu kroni ar ideālu ģeometrisko dizainu, izturību un augstu tīrības pakāpi, jārēķinās ar aptuveni piecsimt latiem vienam zobam.

Izmantojot lētāka materiāla vai mazāk stabilus implantus, cena būs zemāka, taču to mūžs īsāks.

 

Ja trūkst līdzekļu, lētāk ir uz implantiem stiprināt plati. Tas ir labs risinājums, ja apakšžokļa kauls ir noārdījies un protēze kustas, radot diskomfortu runājot, ēdot un smaidot. Tomēr šāda konstrukcija nebūs tik glīta un ilgmūžīga kā skrūve ar tai uzliktu kroni.

 

Arī tiltiņš izmaksā lētāk, taču tad nākas slīpēt zaudētajam zobam blakus esošos. Implanta ievietošana ir daudz saudzīgāka, jo apkārtējie netiek skarti. Ja tilts balstās uz vairākiem zobiem un to saknēs radīsies bojājums, būs jāšķiras no visas konstrukcijas. Tas prasīs papildu tēriņus. Savukārt implantus var labot, kaimiņus neaiztiekot.

Taču svarīgi ņemt vērā dabas likumus un pareizi sadalīt slodzi. Nav prātīgi uz pāris tievām implanta skrūvēm balstīt tiltu, kam jāveic vairāku zobu pienākumi. Dzerokļiem saknes diametrs ir centimetrs, bet implantam tas nevar būt lielāks par pieciem milimetriem – tāda konstrukcija ilgstoši neturēsies.

 

Iespējamās ķibeles

Nereti rodas raizes, vai organisms svešķermeni pieņems. Lai bažas mazina fakts, ka implantu likšanas tehnoloģija ir krietni attīstījusies un mākslīgās saknes 99 procentos gadījumu labi iejūtas abos žokļos, gan priekšpusē, gan dzerokļos, ja vien tikušas pareizi ievietotas.

Biežākais to atgrūšanas iemesls ir cukura diabēts vai dažas visu organismu ietekmējošas reti sastopamas slimības, kā arī kortikosteroīdu (spēcīgu pretiekaisuma medikamentu) lietošana.

 

Ja cukura diabēts ir kontrolēts, implantu var ievietot, tikai jārēķinās ar lielāku smaganu iekaisuma risku, jo šī slimība izraisa izmaiņas mutes dobuma mikroflorā.

 

Šķērslis implantēšanai nav arī deguna blakusdobumu kaites, taču, ievietojot skrūvi augšžoklī, negadījuma dēļ var skart haimora dobumu, izraisot tā iekaisumu un asiņošanu.

Pirmajās divās diennaktīs pēc implanta ielikšanas nevajadzētu smēķēt. Tā kā titāna oksīdam piemīt spēja vadīt siltumu, kauls no mutē ieplūstošajiem karstajiem dūmiem sakarst, un zoba aizstājējs var izkrist.

Jo mazāk žokli pakļauj apkārtējās vides iedarbībai, jo mākslīgā sakne labāk ieaug. Ja, ievietojot implantu, ver vaļā smaganu malas, ko mūsdienās parasti nedara, iespējama infekcija – smaganas iekaist, piepampst un kļūst sārtas. Lietojot antibiotikas, tas nenotiek. Var gadīties ievainot asinsvadus, tad būs diskomforts, sāpes, tūska un zilums.

Pēc implanta ielikšanas dažkārt nepieciešams iedzert pretsāpju tableti, tad diskomfortam vajadzētu pāriet. Parasti mākslīgā sakne ieaug vienas līdz divu nedēļu laikā. Ja tas nenotiek, rodas iekaisums – sāpes un pietūkums. Ja skrūve izraisa diskomfortu, to izņem. Uzticot šo darbu veikt tam pašam ārstam, papildus jāmaksā nebūs. Ievietojot citu, tā vienmēr ieaug, iedrošina Alēna Butkēviča.

Pēc viņas novērojumiem desmit gadu ilgās pieredzes laikā, implanti sliktāk mutē iedzīvojas pavasarī, sulu laikā, lai gan zinātniska pamatojuma tam nav.

Problēmas var sagādāt implanti, kuriem augšējā daļa pie apakšējās ir piestiprināta ar mazu skrūvīti, kas košanas slodzes dēļ ar laiku kļūst vaļīgāka. Tad kronītis sāk mazliet kustēties un mēdz iekaist smaganas. Ja nepieciešams, ārsts var to pievilkt, taču labāk izvēlēties implantu, kura savienojums balstās uz konusa.

Protezēšana, ievietojot zobu implantus, nav piemērota tiem, kuri neievēro mutes higiēnu. Vairojoties baktērijām, rodas dažādi sarežģījumi, sākot ar smaganu iekaisumu līdz pat mākslīgā zoba zaudēšanai. Toties, pienācīgi kopjot mutes dobumu, implanti var kalpot līdz pat mūža galam.

Nav pamata bažām, ka tie, gluži tāpat kā daudz lielākās gūžu un ceļa endoprotēzes, kas arī gatavotas no titāna oksīda, varētu radīt neērtības drošības pārbaudē lidostā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+