Mobilā versija
Brīdinājums +13.3°C
Rolands, Rolanda, Ronalds, Erlends
Trešdiena, 18. oktobris, 2017
1. aprīlis, 2017
Drukāt

“ir cilvēki upes maigi līkumoti un asi.” Ditas Putniņas dzeja (8)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Dita Putniņa

Dita Putniņa ir dzimusi Kurzemē, Saldus apkārtnē, dzīvojusi īstās, pēc senatnes dvesmojošās lauku mājās, kur vēlāk pavadītas arī vasaras. Tur sasmelts daudz Latvijas dabas skaistuma, kas vienmēr nācis līdzi – arī tad, kad Dita, līdzīgi daudziem citiem, gadsimta sākumā devās uz Īriju laimes meklējumos. Pēc daudziem Īrijā pavadītiem gadiem Dita ir atgriezusies Latvijā, šobrīd dzīvo Rīgā un pavasarī sāks apmeklēt Literārās akadēmijas dzejas nodarbības.

“Lasu dažādu autoru prozu un dzeju, un, šķiet, grūti būtu nosaukt vienu, kas būtu bijis svarīgāks par citiem – no katra lasītā darba var paturēt sev ko skaistu un vērtīgu. Cenšos savā dzejā ieviest tēlu daudzveidību, raupjo pasauli tvert izsmalcināti, skatīt it kā labi zināmas lietas pēc iespējas interesantāk. Atzīstu, ka man svarīga ir gadalaiku klātbūtne un sajūtas, ko tie nes līdzi, tomēr svarīgāki par laikap­stākļiem aiz loga man vienmēr ir bijuši iekšējie “laikapstākļi”. Īpaša vieta manā dzejā ir putniem, kas kādreiz ļauj pacelties spārnos arī manām domām,” atklāj dzejniece.

Ditas dzejoļiem ir labs skanējums – rakstniece un dziesminiece Jana Egle vienam no tiem ir devusi jaunu elpu, radot dziesmu, kas skanējusi arī radio ēterā.

Dita ir piedalījusies vairākos Literārās akadēmijas rīkotos konkursos, kur viņas darbus ir recenzējuši Latvijā pazīstami dzejnieki, norādot uz lietām, kas būtu vēl pilnveidojamas.

Dzejniecei tekstrade nozīmē dāvāšanu: “Man dzeja ir veids, kā uzzīmēt sajūtas – dāvājot tām krāsas un skaņas, personificējot tās ar dažādiem viegli uztveramiem tēliem, neļaujot tām izgaist. Un tās krājas un tiek dāvinātas citiem – kā skaisti, jūras krastā salasīti akmentiņi, ar kuriem man bieži vien ir pilnas kabatas. Manuprāt, mūsdienu literatūra dod lasītājiem iespēju redzēt ikdienas notikumus jaunās krāsās, kā arī ļauj pašam veidot savu stāstu, turpinot autora aizsākto. Lasītājs tiek aicināts uz dialogu, saņemot gan virzienu, gan telpu savām interpretācijām.”

DZEJAS ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Ditas Putniņas dzejā dziļas un asprātīgas personifikācijas kļūst lietojamas arī kā pasaules izteikšanas līdzekļi. Daba saplūst ar cilvēku veidotu pasauli, un spilgti redzamas kļūst dažas sociālas notis, kas tomēr netop par uzmācīgām idejām autores viegli ieviestā poētiskuma dēļ. Šķiet, ka tādi jēdzieni kā “taisnība”, “sāpes”, “tumsa”, “zupas virtuve”, “vienaldzība” ir Ditas poetizētās pasaules dabiskas sastāvdaļas, tomēr tās apgūt un pieņemt kā labdabīgas palīdz tieši autores talantīgi veidotais poēzijas konteksts.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Ditas Putniņas jaunāko dzeju.

***

drīz mūs šķirs jūlijs augusts

piekusuši manekeni pielijuši logi

tev nebūs laika man pietrūks gribasspēka

kaut kad pēc tam citreiz kāpsim kosmosā

man līdzi būs ledusskapis audzēšu sniegu

tu paņemsi tālskati barosi mani ar skatienu uz sauli

būs viegli

 

***

es nezinu kā ar vārdiem

nezinu kā ar klusēšanu

bet sapņiem man pietiek vietas

acu kaktiņos grauž jūra

saule sāp zaļās lapās

pieskaras debesīm

kā plaukstas kā spārni maigi

nekas neatkārtojas

viss kas bijis mazs kļūst liels

neaizskarams

 

***

ir cilvēki soļi

nes visu ko nevar atstāt atrast pazaudēt

ir cilvēki upes maigi līkumoti un asi

kad sasalst griež ādu ar stiklu

ir cilvēki grāmatplaukti augsti līdz debesīm

lasīti neizlasīti stiegraini ilgi pavedieni

ir cilvēki lietus

kuros mazgājies līdz piekūsti un tad atkal no jauna

ir cilvēki audums no kuriem var griezt visu ko vēlies

no kleitas līdz uzvalka mutautam kabatā

un citi vijas virvēs tik stiprās ka jūras mezgli pret krastiem sitas

ir cilvēki mirkļi kas slēpjas azotē

ir cilvēki putekļi kas smaržo pēc pirmā sniega īsa

ir cilvēki skapji seni smagām ozola durvīm

pilni līdz saknēm

ir cilvēki ēnas gaistoši klusi bet blakus

ir cilvēki akas kuros slīksti kā mēness naktīs

ir cilvēki spārni kas tiecas pretī vējam pretī mākoņiem pretī sev pretī apvārsnim

ir cilvēki jūra saraustīts viļņu pavediens

 

***

izliksimies ka mums vienalga

ka esam bijuši viens otra murgos

izliksimies ka melnums aiz naga no ogas

patiesībā būsim sārta sega rudens zem ādas

izliksimies ka esam spurainas zvīņas

kuras nošķeļ ar tām paredzētu nazi

vai būsim parasti virtuves trauki

cits mūs plēsīs uz labu laimi

bet mums būs vienalga

izliksimies ka esam medūzas dzidras

tādi kā āboli tādi kā dzintars

izliksimies ka mūs paņem plaukstā

bet mums būs vienalga

varam būt arī avīžu 
druka

hieroglifi un latīņu burti

mūs nevar salasīt kopā

ja tik no tā kādam paliek vieglāk

izliksimies ka uz zemes esam putni

bet augšā esam tikai oļi

 

***

tumsai jau nepietiek vien ka ar to runā

tā grib dzirdēt tavu elpu

tīru

vajag tai ko lielu kā ozola zīli

ar ko klusumā krist

patīk lai naktīs to vēro

tās resnumā

smalku kā dziju

gar naktsspuldzēm izstieptu

sasietu pelēkās ēnās

stiepjas nakts vēnas

kailos kokos

pil piebrieduši mākoņi

caur ādu uz tevi

 

tumsai jau nevajag lai no tās baidās

tā grib sirdspukstus

kā diena soļus

tumsa neprot klusumā just

 

***

pieņemot ka cilvēkā aptuveni 70% ūdens

tad pārējais varētu būt salas un zivis

paretam iepeld laivas

esam mazi okeāni

gan paisums gan bēgums gan viļņi

arī vētras un tikai āda mūs attur

lai nepārplūstu pavisam pāri

 

***

ko tad ja sirds sper tieši pa ribām

bet tu esi jau pieradis

pie zupas virtuves garajām rindām

pie lūdzēja drebošām rokām

un tev vairs nesāp ka nevari lidot

un tad ja es aizmirstu tavu vārdu

bet tu atminies pirmais ka manas plaušas tavs ventilators

 

***

rakstu milimetros

miglas zona

dzeltenā svītra apstāties nedrīkst

darbdienās steigties

ātrāk par pavasari

zaļā gaisma

apdzen pieturu zīmes

atpakaļgaitā

lasu kilometros

uz priekšu gaismas un ēnas

 

***

šajā pasaulē tik daudz taisnības

un izlikšanās arī

sāp

patiesības melnas uz 
balta

nezinu ko ar tām darīt

varbūt krāt

pēc tam skaitīt kā sekundes

kabatās lāses

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Dita, labi teksti. Cilvēki ir ” mazi okeāni” . Priecājos par publikāciju.

  2. Valdis Freimantals Atbildēt

    Mans e pasts elvismuseumlv@gmail,lv.

    Gaidu no Tevis dziesmas vaardus par maati Latviju.

  3. Valdis Freimantals Atbildēt

    Un veel Dita , izlasi Dittas Rietumas wwwLabie,lv.

    Visu par latvieshu apkaroshaniu 4, maija politatkritumu meliigajos vaardu un melu stallos! (kur zirgus nelaizj ganiities).

    Mans e pasts ir elvismuseumlv@gmail .com.

    Gaidu n Tevis dziesmas vaardus Latvijai!

    Dziljaakaa cienjaa Tavs Valdis Freimantals ar ……… gitaru!

  4. Valdis Freimantals Atbildēt

    Paldies par skanjaam!

    Sirds muzika Tev laba.

    Izlais , luudzu manu rakstu par komunistiem :”Mosties, celies, strada”!

  5. Valdis Freimantals Atbildēt

    Tava dzeja man izluudzaas
    kliedzienu iisu

    No vakardienas paliem melniem
    no degushu dveselju pelniem

    Tava redziiba uzjautrinaaja
    es tagad redzu bez miroskopa
    ka esmu maajaas

    Bet mana dziesma veel kluss
    gitara aizmieg
    jo saule iesnigusi
    vakara laviinaa

    Jo dzimtene iemerkta samazgu spainii
    lupatai kalpot

  6. Jauks sākums. Veiksmi jaunajai dzejniecei.

  7. tā ļerināšana līdz kaklam

Draugiem Facebook Twitter Google+