Mobilā versija
-5.7°C
Zane, Zuzanna
Pirmdiena, 19. februāris, 2018
28. decembris, 2017
Drukāt

Krievijas interesēs balsis skan no ļoti dažādām pusēm. Saruna ar Robertu Zīli (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Roberts Zīle

Pēc Nacionālās apvienības kongresa partijai lieli mērķi un uzdevumi.

Intervijā ar eiroparlamentārieti Robertu Zīli – par to, kas apvienībai jāpaveic vēlēšanu gadā un kurš būs premjerministra amata kandidāts. Taču sarunu sākām, izvērtējot 2017. gada notikumus Eiropā no briselieša Zīles skatpunkta.

Pašlaik daudziem jautā, kāds bijis gads. Kas būtiskākais, pēc jūsu domām, noticis Eiropā?

R. Zīle: Manuprāt, lielākās bažas un neskaidrības analītiķiem gada sākumā bija, kā noslēgsies vēlēšanas divās lielvalstīs, Francijā, balsojot par prezidentu, Vācijā – par parlamentu. Abās iznākums puslīdz kārtībā, kaut franču prezidenta Makrona darbības ir drusku satraucošas. Parasti Francija “uzsēžas” Eiropas Savienībai, lai noturētu varu Parīzē. Latvijā arī ir diezgan sajūsmināto, cik jaunais franču valsts galva eiropeisks, bet cik Latvijai ir labi, ja Francija nokļūst ES piramīdas augšgalā? Domāju – tas, kas labi Francijai, nav labi Latvijai.

 

Kā tad tā?

Nesen ES Padomē cēlās mazs konfliktiņš par vērtībām. Priekšsēdētājs Tusks pateica, ka migrācijas kvotas izgāzušās, ieceļotāju sadale pa valstīm nav efektīva. Daudzi to saprata no 2015. gada, un, pēc mūsu statistikas, uz Muceniekiem atvestie bēgļi visi ir prom. Tusks teica taisnību, uz ko bēgļu komisārs Avramopuloss atbildēja – cik “neeiropeisks” esot EP prezidents. Šo stāstu, lai parādītu, kas ir Eiropas vērtības. Manā izpratnē – ja ir labi Latvijai un Polijai, ja nav slikti arī Vācijai un Spānijai – jebkurā jautājumā. Nevar būt vērtības, ja visiem ir slikti, pat Vācijai, kurai nekļūst labāk no migrācijas plūsmas. Francijai, Beļģijai, Itālijai ir liels uzkrāto parādu daudzums, kas Latvijā – caurmērā mazs. Ja eirozonā kopīgi sāksim izplatīt parādus, tad valstis, kas mīl vairāk tērēt nekā ierobežot tēriņus, sāks dzīvot uz taupīgāku valstu rēķina. Makrona metode – uztaisīt ES finanšu ministriju, pārveidot parādus par kopīgi sataisītiem parādiem – Latvijai nav vēlams kurss. Tas ir viens piemērs, kad eiropeiskās vērtības piesauc, kad tās ir par labu nacionālajai politikai, un franči šo paņēmienu praktizē bieži. Latvijas valstsvīriem jāparāda, ka nav visam jāpiekrīt tikai tāpēc, ka franču vai cits līderis apgalvojis, ka tās, lūk, ir Eiropas vērtības.

 

Pirms nozīmīgajām Vācijas, Francijas vēlēšanām prognozēja, ka labējie spēki ieņems arvien lielāku politisko nišu, bet rezultātā Lepēna madāma šķiet nonākusi tālākā perifērijā un Vācijā veido tradicionālo valdību. Nu – Austrijai ir labēja valdība, bet kur svērsies Eiropa? Martins Šulcs reģojis, ka 2025. gadā būšot Eiropas Savienotās Valstis. Bija lietojis karstvīnu?

Migrantu ieplūšana radīja krīzi Eiropā, un var teikt, ka saasinājumiem joprojām lielā mērā nav risinājuma. Tas ietekmējis vēlēšanu rezultātus, un arī Vācijā kritās atbalsts gan Merkeles partijai, gan Šulca vadītiem sociāldemokrātiem – par labu alternatīviem populistiem. Vācijā sabiedrībā nav tik izlēmīga kā Francijā, kur veco varu mēdz kā ar slotu aizslaucīt…

 

…jau no 1789. gada.

Tā kā pagrieziens ir. Kad 2000. gadā Austrijā uzvarēja Haidera Brīvības partija, valstis reaģēja, izvēršot milzīgu pretkampaņu. Tagad galēji labējo klātbūtni uztver iecietīgi, kaut šī partija Eiroparlamentā ir vienā grupā ar Lepēnu. Un šī kundze balsojumos izteikti ir par labu Krievijai.

 

Kas tā par nacionālistu “tradīciju” – turēties proputiniski? Brīvības partijai arī ir līgums ar Kremļa partiju.

Putina partija visai plaši līgusi ar Eiropas galēji labējām un kreisām partijām. Aicinu lasītājus, kam simpatizē nacionālas idejas, saprast, kāpēc šie “nacionālisti” ir tik dedzīgi Krievijas politikas atbalstītāji. No EK puses divkosīga politika, kas lika cilvēkiem vairāk atbalstīt labējos populistus, nav mazinājusies. Tā izpaužas spiedienā uz Ungārijas, Polijas valdībām – pat līdz bezprecedenta rosinājumam atņemt balsstiesības savienībā, sodot par neatkarīgu kursu. Vienlaikus pat Eiropas Tautas partijā (arī Junkera politiskā “ģimene”) ietilpstošā Spānijas premjera Rahoja valdība var Katalonijā darīt, ko grib, bet ES līderu pozīcija – tur viss kārtībā, tā Spānijas iekšējā lieta. Tagad pēc 21. decembra zaudējuma droši vien Rahojam atkal jāatlaiž Katalonijas parlaments, jaunie “sliktie” līderi jāapcietina un jārīko atkal jaunas vēlēšanas. Un kurās valstīs pilsoņu acīs ES reputācija kļūs labāka pēc šādas divkosības? Kas attiecas uz Šulca paziņojumu – neticu, ka 2025. gadā būs ESV. Iekšzemes vēlēšanās Šulcs nelietoja ES tematiku, kas vācu sociāldemokrātu vidū tika novērtēta kā kļūda. Kad Merkele pagriezās uz vecās koalīcijas pusi, sociāldemokrātiem vajadzēja kādu karogu. Ārkārtas kongresā Šulcs iznāca ar šo lozungu, atguva partijā popularitāti un ar to mandātu iet uz sarunām ar Merkeli par valdības veidošanu. Bet būtiskākais, ka ne vācu tauta, ne politiķi negrib maksāt par federālu Eiropu. ASV federālais budžets ir 22 – 23% no IKP. Eirosavienībā ir 1% no dalībvalstu IKP, un nez vai Vācijā ir piekrišana iemaksas daudzkārt palielināt, lai izlīdzinātu dzīves līmeni savienības teritorijā. Jo – jūs nevarat pārņemt visu varu un par to neko nemaksāt.

 

Eiroparlamentā veidojot Makrona draugu kopu. Kā atzīmējāt, Latvijā arī ir jūsmotāji par jauno franču prezidentu. Tātad ciešākas Eirosavienības ideja daudziem liekas atbalstāma?

Tie, kas pārmetušies uz Makrona nometni, nav pārāk ietekmīgi politiķi – daži sociāldemokrāti, liberāļi, bet arī konservatīvās Tautas partijas grupas dalībnieki. Tas raksturīgi – piekļauties uzvarētājam, ja pašu partijām Francijā nekas nespīd. Nav zināms, vai Makrona grupu vispār izveidos, jo gan itāļiem, gan spāņiem, rumāņiem vai poļiem ir pilnīgi citi mērķi, nevis skriet pakaļ nezināmam jaun-uzņēmumam. No Latvijas arī neviens nemeklē ceļu uz šo projektu. Varbūt kādi liberāļi pieteiksies, bet, redz, ko Makrons dara – atstumj Austrumeiropas biznesus. Viņš ES Padomē izcīnīja labojumus viesstrādnieku direktīvai, lai cīnītos ar “sociālo dempingu”. Lūk, brauc poļu, čehu, lietuviešu, latviešu starptautiskie pasažieru un kravu pārvadātāji, bet darba devēji viņiem nemaksā tik, cik Francijā. Tad – mēs šos nelaidīsim iekšā, ja algas nevienādos. Tā nokaus jebkuru kompāniju, kas gribēs transportēt kravas, šķērsojot Franciju, kur nu vēl strādāt Rietumu pusē. Tādas rūpes, savu interešu protekcionisms pacēla Makrona visai “kritušo” reitingu, bet mums tā ir diezgan velnišķīga pozīcija. Latvijas jūsmotājiem der izvērtēt, ko un kāpēc dara Makrons, vai tas ir Latvijas interesēs.

 

Noteicot sankcijas, daudziem Krievijas politiķiem slēdza ceļu uz Eiropas iestādēm. Vai tagad Kremļa balss Briselē noklususi?

Krievija bija pārstāvēta Strasbūrā, Eiropas Padomes “mājā”, un pēc sankcijām balss skan jūtami klusāk. Arī dopingošana sportā ir ar kaitējošu iespaidu valsts prestižam. Tai pašā laikā balsis Krievijas interesēs izskan no ļoti dažādām pusēm Eiroparlamentā – labajā, kreisajā flangā, daudzreiz no zaļajiem, no bijušajiem komunistiem. Tādi aizstāvji veido ietekmes “zonu” Eiropā, un ir vēlme tīklojumu paplašināt, kaut arī krievu pašu delegācijas ierodas mazāk.

Latvijā solīja izvērst protestus pret skolu latviskošanu un Ždanoka “Krievu skolām būt” piekritējus bija aizvedusi paklaigāt Briselē. Krievpartiju aktivitāte Eiropā saklausīta?

Par Ždanokas grupiņas “manifestēšanos” uzzināju no Latvijas medijiem, kā arī par Rīgas mītiņiem, kuros praktiski nebija skolēnu. Briselē tas nav sadzirdēts, un izglītības reformas uztver normāli.

 

Pāriesim pie “iekšlietām”· Liela piekrišana valodas reformai skolās bija samērā pārsteidzoša. Pirms pāris gadiem Nacionālās apvienības (NA) ierosme pāriet uz izglītību valsts valodā tika apsaukta un neguva plašu atbalstu pat latviešu sabiedrībā. Bija tā kā bail?

No NA skatpunkta panākumi šai virzienā ir apsveicami. Patīkami, ka koalīcijas partneri, vēlētāji beidzot apzinājušies, cik svarīgi spert šo – pirmo soli.

 

Mūsu lasītāji mudina, lai NA stingrāk, aszobaināk stāvētu nacionālajos jautājumos.

Mums ir nacionālā stāja. Varbūt ir cilvēki, kam akcijas uz ielas liekas galvenie elementi politikas taisīšanā. Apvienības biedri rīko lāpu gājienus valsts svētkos, bet partija arī valdībā ir jau sešus gadus. Tas nozīmē citu atbildības līmeni. Demogrāfijas, izglītības, kultūras jomā esam organizējuši pozitīvi vērtējamas lietas. Partijai ir ministri valdībā, augstākais amats Saeimā. Lai arī tas kādam nepatīk, nevaram vienmēr spārdīties, ka viss, ko dara valdība, ir slikti. Tas, ko mēs darām, – tikai tas labi. Tā būs destruktīva, bezatbildīga rīcība.

 

Kongresā bija optimisms, ka nacionālais spēks varētu iegūt lielāku pārstāvību 13. Saeimā, valdībā.

Arī vēlme pārņemt labklājības nozari, kas līdzētu sekmīgāk risināt demogrāfijas jautājumus. Būtiski, ka pieteicām kandidātus ministriju vadībai, kas liecina par kompetences, zināšanu klātbūtni partijā.

 

Tad vajag pieteikt vēl premjera amata kandidātu. Kurš tas būs? Imants Parādnieks pēc kongresa atbildēja izvairīgi – apvienība lemšot vēlāk. Līdz šim par premjeru kandidēja Zīle, vai tagad jākandidē ievēlētajam priekšsēdētājam Dzintaram?

Vispareizāk, ja potenciālie amatu kandidāti izietu caur vēlēšanām, izmērot vērtējumu, kāds ir cilvēku acīs. Es skaidri zinu, ka šajās Saeimas vēlēšanās nepiedalīšos. Esmu bijis triju sasaukumu deputāts Eiroparlamentā. Savā grupā – viceprezidents ar iespējām panākt nelielas valsts, nelielas deputātu pārstāvības lielāku ietekmi Eiropas līmenī. Šajā brīdī būtu aplam mani “izcelt ārā”, pazaudējot daudzu gadu laikā uzkrāto politisko ietekmi. Tomēr dažkārt partijām nākas iet uz kompromisiem amatu lietās. Varbūt nav labi, bet konstitūcija neliedz izvēlēties premjeru, ministrus, kas nav deputāti un nereti nav partiju biedri. Turklāt partijām jārēķinās arī ar neveiksmīgu startu vēlēšanās, kad negūst ne plānoto deputātu skaitu, ne nozīmīgus posteņus valdībā.

Jūs un ZZS taču veidošot nākamās valdības kodolu! Tā saka Brigmaņa kungs.

Bet premjera pozīcija Latvijā ir viena. Iespēju ieņemt pirmo amatu Ministru kabinetā iegūs partija, kurai vēlētāji piešķirs atbilstošu svaru un atbalstu. Latvijā ir Valda Dombrovska gadījums, kad politiķis no Briseles atgriezās Latvijā, lai uzņemtos valdības vadītāja pienākumus. Ar attiecīgiem vēlēšanu rezultātiem tas ir iespējams. Man liekas, vēlētāji no mums gaida komandas darbu. Tāpēc man simpatizē Imanta Parādnieka apņēmība iet izpildvarā, kas parāda, ka biedri saprot – jāiet valdībā, ja ir tāda iespēja. Jāuzņemas arī grūti darbi, amati, kur spēsim sevi pierādīt no labākās puses. Tā ir pārmaiņa no iepriekšējās attieksmes – īstie veči sēž Saeimā, bet par ministriem virza ekspertus.

 

Kā politiski pieredzējušais Zīle vērtē – kāds būs vēlēšanu galarezultāts pēc gada? Vēlētāji gribēs stabilitāti vai dāvās uzticību jauniem politikas spēlētājiem?

Ceru un domāju, ka dos priekšroku stabilitātei, bet ievēlēs arī jaunos spēkus, piemēram, Jauno konservatīvo partiju. Manuprāt, cilvēki tomēr novērtēs valdības paveikto, jo ekonomika ir ar augšupejošu līkni. Tāpat kā visā eirozonā. Latvijā tas ir jocīgais, ka partijas dalās, sašķeļas, bet pēc tam tiecas pēc vēl lielākas vienotības. Pirms vēlēšanām acīmredzot veidos apvienības, konsolidēsies. Ja tās būs aprēķina laulības sliekšņa pārvarēšanai, savienības var izirt, kas nav labi. Pēc vēlēšanām bīstamākā situācija – ja “Saskaņa” salasa savas balsis un atlikušajā laukuma daļā pēkšņi sāk vilkt sarkanās līnijas, piemēram, ka “mēs ar ZZS nekādā gadījumā”! Tas ne tikai neizskatīsies racionāli, bet pat stratēģiski bīstami, ja latviskās partijas nespēs vienoties un sarunas ievilksies bezgalīgi.

 

Kā Brigmanis organizē – valdībai ir kodols, “Vienotība” der par trešo partneri, ja iekļūst Saeimā. Nākamā izvēle LZS līderim ir Reģionu apvienība.

Starp koalīcijas partijām saprašanās bijusi itin laba un partneri paredzami. Tālāko noteiks vēlētāju balsojums. Arī LRA, kā liekas, jādomā par 5% sliekšņa pārvarēšanu.

 

Un ja balsojums neved pie plānotā vēlamā scenārija? Ja kādam šķiet, ka “valsts interešu vārdā” jāaicina valdībā “Saskaņa”?

Turēsim Brigmani pie dotā vārda, un vismaz no LZS izskanējis cieti, precīzi, ka ar “Saskaņu” nekad. Zaļo pozīcija nav tik skaidra, bet Zemnieksavienība ir lielākā ZZS organizācija. Man negribas ticēt, ka viņi piekristu sadarbībai ar Ušakova partiju.

 

Kolēģi Pabriks, Bondars daudzina, cik bīstami, ja Latvijā noteikšanu pārņemtu ar oligarhiem saistīti un prokremliski spēki. Kurus viņi domā, un vai šie draudi reāli pastāv?

Kas ir promaskaviski – visiem skaidrs. Cita lieta, ka it kā latviski politiķi neizslēdz sadarbību ar “Saskaņu”, bet, ja kāds grib dot varu “Saskaņai”, pret to būtu jācīnās, jo tas ir bīstami. Nav arī noslēpums, kuras partijas uzskata par oligarhiskām. Ņemot vērā Aivara Lemberga lomu, ietekmi ZZS, kas nav mazā, Pabriks ar Bondaru droši vien norāda uz to. Man aina šķiet sarežģītāka. Tie, kas dēvējas par proeiropeiskiem, liela daļa ir piekritīgi Junkera, Šulca iecerētajam federalizācijas ceļam. Bet tas nav vienīgais proeiropeiskais virziens. Nacionālā apvienība ir par Eiropas Savienību, bet ne pēc minēto kungu redzējuma. Mēs esam par nacionālu valstu savienību, kur dalībvalstīm ļauj lemt par daudzām lietām, kas neattiecas uz Briseli, un arī šim redzējumam ir gana daudz atbalstītāju Eiropā.

 

Kā tad paliek ar valdību – atkal “Rīdzenē” taisīs?

Šķiet, arhibīskaps Vanags teica, ka Dievs redz visas sarunas, ne tikai “Rīdzenē” noturētās. Politikā jāmāk vienoties kā Eiropas, tā Latvijas līmenī. Skaidrs, ka neviens tur nav aiz aklas tuvākā mīlestības un partijām ir intereses. Vieniem partneriem var uzticēties, citiem nevar, ja paredzi, ka tie var nodot. Uzticamie partneri tomēr cenšas samērot politiskās intereses spēles laukuma robežās, nepārkāpjot sarkanās līnijas.

 

Varbūt velti valkājam apzīmējumu – promaskaviskie spēki. “Saskaņa” sarāvusi saites ar Putina partiju, iestājusies Eiropas sociāldemokrātu ģimenē.

Arī Briseles parlamentā ir sociālisti, kuri balso par Krievijai izdevīgiem punktiem, un ir sociālisti, kuriem ir saprotams par apdraudējumiem no Krievijas puses. Ušakovs kursa maiņu veicis vairāku iemeslu dēļ. Iespējams, vēlējies nonākt Eiropas kreiso apritē, jo ir gados vēl jauns politiķis. Viņš mūžīgi nebūs Rīgas mērs. Saprotot, ka par Latvijas premjeru nekļūs – kāpēc nespert soli Eiropas virzienā? Tādai nākotnei dalība sociālistu grupā ir ļoti noderīga. Cita lieta, vai Latvijas cilvēki nopietni uztver “Saskaņu” kā sociāldemokrātu pārstāvjus. Manās acīs nevar uzticēties kursa maiņai, kad “Saskaņa” tik ilgi virzījusies, pārstāvot Krievijas intereses Latvijā.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Kas vēl te šaubās par Ostlandes darboņu 1944.g. iecerētā plāna – vismaz 1 000 000 evakuēšanu no Latvijas (Haralds Biezais. Latvija kāškrusta varā: sveši kungi − pašu ļaudis. East Lansing, Michigan: Gauja, 1992. 534 lpp.) sekmīgu īstenošanu? Drošā solī, NA vadībā, soļos marš!
    ” „Neatkarības gadu laikā mēs esam zaudējuši 700 tūkstošus cilvēku. Sākot ar neatkarības atjaunošanu 1991. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās par 23 tūkstošiem cilvēku, radio „Baltkom” ēterā paudis Latvijas Universitātes profesors, demogrāfs Pēteris Zvidriņš.

  2. Nešaubos, ka arī iepriekšējais komentētājs labprātāk evakuētos “dziļāk Eiropā” nekā dziļāk Krievijā — kā tas daudziem baltiešiem (pret viņu gribu) iznāca kad boļševiku barbari ielauzās Baltijas valstīs.

  3. Kādi 300 000 jau evakuējušies “dziļāk Eiropā”, bet Zīle joprojām aicina un aģitē. Vēl 300 000 vēlas aizvirzīt Rietumu virzienā baidējot ar Krieviju?
    Zīle: pēdējais laiks doties Rietumu virzienā. ( intervija publicēta “Latvijas Avīzē” 2010. gada 24. septembrī )

  4. Par naudu (sk.virsrakstu) pat velns danco!

Draugiem Facebook Twitter Google+