Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
19. janvāris, 2012
Drukāt

Kad sapņi rada vilšanos

dreams2

“Pirms dažām dienām nosvinēju savu divdesmit piekto dzimšanas dienu, lai gan nekādu lielo prieku par to, ka gadi iet uz priekšu, neizjūtu. Pēdējā laikā gremdējos drūmās pārdomās par savu vietu dzīvē. Radusies sajūta, ka es to vēl aizvien neesmu atradusi un neko vēl neesmu sasniegusi. Jau gadu strādāju par interneta mājas lapu dizaineri, tā savulaik bija mana sapņu profesija.

Lai paaugstinātu savu konkurētspēju darba tirgū, iestājos maģistrantūrā. Tā kā es pati sevi uzturu, man ir jārēķinās tikai ar savām spējām un ienākumiem. Man ir daudz jāstrādā, bet nelaime tā, ka nejūtu prieku par to, ko daru. Kad vēl mācījos, man patika izraudzītā specialitāte un es biju pārliecināta, ka darbs sniegs gandarījumu. Kad sāku strādāt, izrādījās, ka viss ir citādi. Nevaru arī apgalvot, ka man labi veicas darbā, jo pasūtītāji ne vienmēr ir apmierināti ar manu veikumu. Tas mani vēl vairāk skumdina un rada mazvērtības sajūtu. Tāpēc esmu neapmierināta gan ar sevi, gan darbu, gan dzīvi. Darbā pavadām dzīves lielāko daļu, un gribētos, lai šis laiks būtu pēc iespējas patīkamāks un piepildīts. Domājot par to, ko tad īsti vēlos darīt, esmu nākusi pie slēdziena, ka labprāt palīdzētu cilvēkiem vai nu kā psiholoģe, vai sociālā darbiniece. Saprotu, tā ir pavisam cita specialitāte un, ja izvēlēšos to apgūt, man viss būs jāsāk no nulles. Gribētu uzklausīt padomu – vai divdesmit piecu gadu vecumā nav par vēlu sākt visu no jauna? Varbūt tomēr turpināt iesākto ceļu, cerot, ka ar laiku spēšu rast gandarījumu, strādājot savā izraudzītajā profesijā?” Māra

 

Padomu sniedz psihoterapeite un psihiatre Lada Stoligvo.

– Kamēr Māra vēl tikai mācījās un nepelnīja ar darbu naudu, viņai izvēlētā profesija patika. Kad tā kļuva par peļņas avotu, radās vilšanās. Darbā viņa noteikti saskārās ar grūtībām, par kurām pirms tam nebija iedomājusies.

Varbūt nepiepildījās viņas sapņi vai arī panākumi profesijā neatbilst Māras veiksmes kritērijiem. Taču reālā dzīve un darbs atšķiras no sapņiem. Kamēr kaut ko radošu darām un tas nav saistīts ar maizes pelnīšanu, tikmēr ir pozitīvas jūtas pret pašu procesu. Bet, saskaroties ar realitāti, iepazīstam darba grūtības.

 

Lielākā daļa cilvēku, kas vēlas kļūt par psihologiem, galvenokārt grib atrisināt paši savas personīgās problēmas, bet formulē to kā vēlēšanos palīdzēt citiem.

 

Domāju, daļa problēmu radušās tāpēc, ka Mārai neveidojas sapratne ar kolēģiem un darba pasūtītājiem. Viņa noteikti gaidīja citādu attieksmi un citādu vērtējumu, tāpēc tagad izjūt vilšanos. Tas viss Mārai radījis psiholoģisku pārdzīvojumu. Viņa pati raksta, ka patlaban nav apmierināta ar sevi. Lielākā daļa cilvēku, kas vēlas kļūt par psihologiem, galvenokārt grib atrisināt paši savas personīgās problēmas, bet formulē to kā vēlēšanos palīdzēt citiem.

Taču vispirms katram jāatrisina savas problēmas. Māras problēmas ir neapmierinātība ar savu paštēlu, panākumiem darbā, tālab arī galvā raisās domas par psiholoģijas studijām. Lai tiktu lielākā skaidrībā par šā brīža nomāktības patiesajiem iemesliem, viņai pašai vajadzētu vērsties pie psihologa pēc palīdzības. Vispirms jāsakārto savas domas, lai varētu pieņemt svarīgu lēmumu – turpināt iesākto vai iet jaunu ceļu. Mārai arī jāapsver, kā viņa pelnīs naudu savai izglītībai, ja reiz materiālā ziņā var paļauties tikai uz sevi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+