Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
11. jūlijs, 2013
Drukāt

Karpu ķeršana – viens no skaistākajiem makšķernieka piedzīvojumiem

Foto - Aldis SāvičsFoto - Aldis Sāvičs

Palsās rīta gaismas klusumu pārtrauc griezīga signalizatora skaņa. Pīk-stiens ir garš un nepārprotams, norādot, ka tur, lejā, ūdeņu valstībā smaržīgo kumosu iekārojis pamatīgs makans. Roberts pielec kājās no rīta snaudas un metas pie makšķeres, kuras baitrunnera spole izlaiž auklas metrus. 


Piecirtiens, baitrunners aiziet darba režīmā, pārslēdzot spoles bremzi, karpu kāts saliecas līkumā, un sākas dievišķīgais jampadracis. Pareizi noregulētā bremze slāpē zivs rāvienus, tā trako un cenšas iepīties dīķa vidū augošajās ūdenszālēs, bet makšķernieka darbības ar kātu ir profesionālas, un drīz vien pretinieks sāk pagurt. Vēl daži metri, un tad jau uztveramajā tīkliņā, precīzāk gan būtu teikt – tīklā, tiek iesmelta skaista, zeltaina karpa. Svari rāda nedaudz virs sešiem kilogramiem.

Kā saka Roberts Lagzdiņš, karpu cope ir viena no skaistākajām viņa makšķernieka piedzīvojumiem tik bagātajā mūžā. “Esmu ķēris daudz un dažādas zivis,” stāsta Roberts.

“Iesākumā, puikas gados, tie bija turpat netālu no dzimtā Tukuma esošajos ezeriņos mītošie asari. Toreiz, ieejot makšķernieku veikalā, acis nežilba un atrast kaut ko copei piemērotu nemaz nebija tik viegli.

Tad nu es pats uzkonstruēju rotiņu, kas sastāvēja no tērauda stieples, sviniņa, āķa un no konservu kārbas izgrieztas lapiņas. Varbūt tāpēc, ka bērnības iespaidi vienmēr ir spilgtāki, man šķiet, ka tam blakus nestāvēja neviens Mepps. No Sekļa ezera nāca ārā asari dūraiņa lielumā.

Vecāki, zinot manu trako kaislību uz makšķerēšanu, neiebilda pret to, ka vēl galīgi sīks ar mopēdu braucu piecus kilometrus uz ezeru.

Diemžēl mans zivīgais rotiņš ņēma nelabu galu, to netālu no laivas nokoda prāva līdaka. Nolēmu pāri darītājai atriebties un pievērsos līdaku tvarstīšanai gan vasarā, gan ziemā. Tad nāca mani forelista gadi, spiningošanu miksējot ar pludiņmakšķerēšanu un ziemas makšķerīti, izmācījos samu kvokošanas gudrības un Spānijā pieveicu monstru savā svarā. Latvijā prieka pēc makšķerēju visas šeit sastopamās zivis un piedalos arī sacensībās.

Ja man tagad būtu jāpasaka, kuram makšķerēšanas veidam dotu priekšroku, domāju, ka tik viegli to nemaz nevarētu, bet, ja man jāsaka, kurš makšķerēšanas veids no copmaņa prasa vairāk zināšanu, tehniskas lietas un ekipējumu, tad teiktu, ka tā ir karpu cope ar mata sistēmu.

Šo sistēmu tautā dēvē par boilu sistēmu, bet es uzskatu, ka īsti pareizi tas nav, boilas vietā var izmantot jebkuru zivij tīkamu ēdmaņu – kukurūzu, zirņus, jauno kartupelīti utt. Mani šis profesionāļu izkoptais, līdz pilnībai novestais makšķerēšanas veids aizķēra ar to, ka zivs copes laikā netiek traumēta, pareizi uzsiets, āķis iecērtas apakšlūpā, zivi var viegli atbrīvot un atlaist atpakaļ dzimtajā stihijā. Un te jau sākas manā izpratnē viens no svarīgākajiem principiem – ķer un atlaid.

Nekad neesmu teicis, ka zivis neēdu, tās man un manai ģimenei ļoti garšo, bet vienmēr esmu bijis par to, ka jāpatur un uz mājām jāved ar prātu, izvēloties zelta vidusceļu: gan mazās, gan lielās jālaiž atpakaļ, un lomā jāpatur tikai tik, cik var vienā reizē apēst – saldētai zivij zūd garša.”

Vaicāts par to, kāpēc karpu makšķerēšana ar mata sistēmu tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajām, draugs atsmaida un atbild ar pretjautājumu: “Vai tu pats zini visu to, kas nepieciešams šādai copei? Uz kārtīgu karpu makšķerēšanas pasākumu jau nedodas uz īsu brīdi. Jāiekārto nometne, kur nakšņot, paēst, nomazgāties. Jāņem līdzi milzumdaudz lietu, kas nepieciešamas copei un iebarošanai, jo vairāk esi sevi pilnveidojis, jo vairāk un sarežģītākas lietas jāņem līdzi. Pasaules elites karpu copmaņi iebarošanai tērē simtiem latu, iebarošanu veic ar speciālu kuģīti. Piemēram, mana boilu kolekcija vien aizņem veselu desu kasti, un kur tad nu vēl visi sīkumi un rezerves. Arī zināšanām jābūt pamatīgām, nebūsi kaut ko pareizi sasējis vai pielāgojis, būs tukšās copes un shodi. Ikdienas makšķerēšanā var muļļāties pie ūdeņiem, bet sacensībās, kur ik minūte dārga, katram sīkumam, katrai kļūdai ir medaļas cena.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+