Mobilā versija
-0.4°C
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
15. februāris, 2017
Drukāt

“katram kareivim sarkans deguns un desa”: Mārtiņa Pommera dzeja (3)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Mārtiņš Pommers (īstajā vārdā Mārtiņš Bērziņš) mūža lielāko daļu nodzīvojis Talsu pusē, bet beidzamos desmit gadus galvenokārt uzturas Rīgā. Pēc izglītības viņš ir filozofs – mēģina izzināt grupu tiesību teorētiskos aspektus. “Globālajā, modernajā pasaules telpā, kurā mēs dzīvojam, dažādu etnisko grupu attiecības iezīmējas kā viens no nozīmīgākajiem jautājumiem. Un lielā mērā par to ir arī mani teksti. Par to, kā cilvēkiem dzīvot šajā laikmetā un kā šis laikmets ietekmē indivīdu, sabiedrības un dažādu kultūru attiecības. Pašlaik Rietumu kultūra atrodas īpatnējā robežsituācijā, kas liek radikāli pārvērtēt arī pašiem sevi,” saka Mārtiņš.

Viņš studē Baltu filoloģiju Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes maģistrantūrā. Galvenokārt uzskata sevi par prozas rakstnieku, savukārt dzeja ir viņa radošā lauka paplašinājums. 2016. gada sākumā pabeidza Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības pro­grammas “Literārā akadēmija” prozas meistardarbnīcas, turpinot papildināt zināšanas dzejas meistardarbnīcā Andra Akmentiņa vadībā.

“Domāju, ka manos tekstos var saskatīt vēsmas no bērnības Kurzemes laukos un atbalsis no lasītajiem Rietumu filozofijas un pasaules literatūras darbiem. Mana literatūras izjūta veidojusies galvenokārt saskarē ar prozas rakstniekiem. Dzejai es tuvojos vēlāk, bet tādēļ tā nav bijusi mazāk nozīmīga. Dzejnieki, kuru ietekmi atzīstu par klātesošu savos darbos: Čārlzs Simičs, Juris Kunnoss, Gunārs Saliņš, Tomass Transtrēmers u. c. Literatūra man ir pasaules izzināšanas forma. Uzskatu, ka laba literatūra vairāk nekā jebkura cita kultūras forma spēj paust laikmeta un sabiedrības garu. Tā ir veids, kā tuvināties vārdos grūti noformulējamajai pasaules izjūtai. Tieši tādēļ mums aizvien ir nepieciešama dzeja. Caur dzeju mēs izprotam sevi, un caur sevi mēs izprotam arī tos kultūras kontekstus, kuros mēs dzīvojam. Dzeja man aizvien ir domāšanas forma – jutekliska, izzinoša, kaislīga, vērtējoša un iracionāla,” teic Mārtiņš.

DZEJAS ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Mārtiņa dzeju varētu saukt par vīrišķīgu tēlu pilnu – te Sīsifs, te karogi mastos, kareivji un cieta jūrmalas zāle. It kā lielisks maskulīnās literatūras paraugs, ja vien ar šiem tēliem nebūtu risinātas vispārcilvēcisku vērtību problēmas – brīvības, sapratnes, dabas un mīlestības galvenie jautājumi. Tēlu izvēle, iekārtojums un uzstājība ir lielisks iemesls pārlasīt šo dzeju vēl un vēl, jo ar katru vēja pūsmu, kas kopā ar dzejnieka vārdiem apņem lasītāju, piedzīvojam arī vitālu un savām sajūtām uzticīgu autoru.”

***

katru nakti sapņoju par smilšu okeānu

kuģu plakanie vēderi velkas pār kāpām

rīb burukuģu lielgabali rītos

matroži nerunā kapteiņi klusē

enkuri dzen smiltīs vagu

karogs plīvo katrā mastā

vējš rausta grotburu

un smiltis drūp no lūpu kaktiem

pār bālo mēli

iztek akli smiekli

caur pirkstu starpām izslīd smilts

nevar kāpā izrakt kapu

grimst kājas okeānā

miesas plikumu mazgāju

ar smilšu riekšu

krūškurvis klab katru nakti

maļ krūšu dzirnas kvarca smilti

***

spilgti zaļas sūnas

pavasarī

caur kāju pēdām

izsūc visu lieko

miklumu

un atkal esam

tīri balti

un sausi

nekā lieka

vien miesa

***

1

Guļu uz vēdera jūras krastā, rakstu smiltīs, skaitu tos smilšu graudus, kas krājas starp lūpam. Dīgst cietā jūrmalas zāle zem pēdām.

Smilšu pilis sen kā aug uz iekšu. Pa graudiņam vien tās krājas un piepilda krūšu dobumus. Vējš pluina kaijas spalvu, kas karoga vietā uzvilkta mastā. Grauj jūra aizsargvalni manai smilšu pilij. Es kailās krūtis atiežu pret katru iebrucēju.

Nav vaļas, nav vaļas, jau aizgūtnēm šurp steidzas baltu kaiju bari. Kaiju ķērcieni irdina saulē iedegušo ādu.

2

Tumši pelēki viļņi sitas pret gurniem. Akmeņi skrāpē kāju pēdu ādu. Vējš atnes no horizonta kuģu tauru skaņas.

Pēdu nospiedumi smiltīs – no šejienes līdz bākai pasaules malā. Katru dienu ļaudis iezīmē ar pēdām savu jūras krastu. Katru nakti pēdas tiek ieartas smiltīs.

Pil jūrā lauztu priežu sveķi, es sapņoju par dzintaru aiz laika gala. Ar īkšķi rakstu smiltīs vārdus šos. Priežu asaras salīmē cilvēkiem mēles.

3

Debess mala nozog jūrai horizontu. Krīt kuģi pār pasaules malu kā oļi. Spīd saule spoži, mirdz putas viļņu galotnēs.

Sev līdzi paņemšu tos vārdus, kas ierakstīti baltās smiltīs tur, kur ūdens zemes krastu ēd.

4

Es esmu smilts, tu esi mana jūra.

Tavi glāsti plēš manu miesu.

***

pienākot pēdējam karam

visi ziloņi zebras un klauni

zirgi akrobāti un lāči

visi cirkus zvēri

tiks malti desās

un sūtīti uz fronti

katram kareivim

sarkans deguns

un desa

***

Mīlulīt, nepīksti! Ļauj es

tevi dancināšu sniegiem

pilnās Vecrīgas ielās!

Starp pirkstiem ir plaisas, no kurām

pievakarē izplūst remdena migla.

Mēs dejosim tango kā vecās filmās –

virs galvām zvaigznes un čuguna laternas,

bet mūsu kājas sapinas dūmakā.

Tavi pirksti trausli kā porcelāns

spiež zemnieka raupjo delnu.

Soļi izšķīst slapjajā sniegā,

bet tu kā ārprātīgā smejies.

Dzen baznīcu torņi ar veseriem laiku,

nedz uz priekšu, nedz atpakaļ,

bet uz sāniem.

***

Rudens vētru laikā krastā tika izmests valis. Vecs, smagnējs, aļģēm un gliemežvākiem klāts. Ja nebūtu melns, tad būtu Baltais valis. Tam sastājāmies apkārt un pus dienu dziedājām sēru dziesmas no dainu grāmatām. Pieslējām kāpnes un rāpāmies augšup, bildējamies un šļūcām lejup pa tā asti. Visi ielīdām vakarā vaļa mutē. Tā rīkle bija bezgalīga. Mēs klejojām starp minaretiem, kas lēni aug no nebeidzami lielas mēles. Mēs kūrām guni tur, kur debess sastop mēles malu.

***

es esmu Sīsifs

tik akmens vietā

skudru olu kalnā veļu

tai kalnā klinšu nav

bet dūksts

stieg kājas dziļi

dziļāk vēl

bet skudru ola blīst

pirms vakara ir jāpaspēj

līdz kalna galam tikt

tā ola šonakt izšķilsies

kā likts

***

Melnas sievietes raibos svārkos

ar kailām krūtīm un augļu groziem

uz galvas. Iet pa Brīvības ielu rindā

un skandē dziesmas svešādā mēlē.

Melno gurnu šūpa iešūpo vēju un

iztrenc ļaudis no vārtrūmēm. Tā

balsu zumēšana atrauj vaļā logus. Tā

balsu zumēšana iztrenc ļaužus uz ielām.

Viri atrauj vaļā kreklus un ar dūrēm

dauza kailās, baltās krūtis, līdz ielās

dzirdama vien krūšu bungu rība.

***

Es esmu tikai puse no sevis, otra puse teļš – negants, spītīgs, ragains, badīgs. Šķeltiem nagiem, ar asti un mēli kā smilšpapīrs. Teļš gaiņā mušas, laiza sāli un spriņģo pakaļ citām astēm.

Saule pierietējusi kā tesmenis ar pienu. Saule ir balta, bet plikie gurni kļūst maigi un sārti. Sāni cilājas kā vectēva plēšas – lēni un smagi. Uz lūpām putas, bet skatienā dziļi iestiguši vārdi.

Katra diena ir mēģinājums sagremot pārmēru daudz aprīto sienu, un ar aso teļa mēli izlaizīt caurumus manas istabas dzelzsbetona sienās.

***

Zirga deķis kutināja kailos stilbus. Mēs sēdējām zirga vilktos ratos un spļāvām uz teļu aploka stabiem. Mums garām skrēja atlēti. Mums garām skrēja vīri ar sievām uz kamiešiem. Mums garām skrēja sievas ar varas ķēdēm ap kaklu. Mums garām skrēja zirgi, kurus trakos auļos trenca pašu rati.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Varētu aicināt dzejnieku pie formas vairāk piestrādāt.

  2. Esmu veca sieva, kas neko no dzejas nesaprot un savā mūžā īsti neko labāku par Valdi Luksu nav lasījuse, bet man patīk.

  3. Tā intro mani apstulbināja. Goda vārds !
    Paldies, ka atgādinājāt par dzimto sētu, kur pat sienas palīdz !
    Ko es darītu, no saviem miegainajiem Varakļāniem
    aizbraucis uz Talsiem, kur zeme ar debesīm un uguns ar
    ūdeni griežas kopā un, ik pa brīžam, pārnadžainas
    labi nosauļotas daiļavas krīt virsū lai šamējām zvetē pa
    plikajiem sievišķības atribūtiem ???
    Uz Talsu jūrmalu ne par kādu naudu, nekad mūžā NĒ !!!!!!

Draugiem Facebook Twitter Google+