Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Johanna, Hanna, Jana
Piektdiena, 15. decembris, 2017
17. janvāris, 2017
Drukāt

Koncertuzvedums ar spožu vokālo ansambli

Foto - Andrejs Vasjukevičs/Latgales vēstniecība GorsFoto - Andrejs Vasjukevičs/Latgales vēstniecība Gors

Svētdien, 15. janvārī, koncertuzvedums "Marija Stjuarte" ar Marinu Rebeku titullomā, skatītāju ovācijām nerimstoties, izskanēja arī Latgales vēstniecībā "Gors".

Anetes Točas un Inta Dāldera nodibinātā koncertaģentūra “Laba mūzika” pastāv nesen, bet pirmie panākumi jau gūti – 10. janvārī klausītāju piepildītajā Lielās ģildes zālē izskanēja Gaetāno Doniceti opera “Marija Stjuarte” ar Marinu Rebeku galvenajā lomā, šo priekšnesumu atkārtojot arī Liepājā un Rēzeknē.

Lai arī Doniceti darbi ietilpst operdziedātāju standartrepertuārā, ar “Mariju Stjuarti” Latvijas publika iepazinās pirmoreiz, un tam ir savi iemesli. Operu pēc ģenerālmēģinājuma Neapolē 1834. gadā aizliedza – lai gan mūsdienās šķiet, ka 19. gadsimta pirmās puses opera nav īstais žanrs, kurā varētu meklēt reālistiskas un psiholoģiski ticamas kaislības, tā laika izpratnē komponists bija panācis tieši to –, un partitūras oriģinālversiju atrada tikai daudzus gadu desmitus vēlāk. Otrkārt, 10. janvāra koncertuzvedumā bija skaidri dzirdams, cik augstas prasības Doniceti ir izvirzījis vokālistiem – mūziķiem jāapdzīvo ekstrēmi plašs diapazons un jātiek galā ar filigrānu virtuozitāti, protams, nepiemirstot arī par stilam neatņemamo daiļskanību. Jāatzīst, ka uz Lielo ģildi devos galvenokārt Marinas Rebekas dēļ – pasaules slavenākajos opernamos strādājošā latviešu soliste Latvijā nebūt neuzstājas tik bieži, kā publika vēlētos –, taču rezultāts izrādījās vēl labāks, nekā gaidīju. To nodrošināja solistu ansamblis, kas nebūt nepalika galvenās lomas atveidotājas ēnā, turklāt diriģenta Džona Fiores veikums apliecināja, ka izvēle atskaņot “Marijas Stjuartes” oriģinālo redakciju bija īsti vietā, tieši šādā veidā visprecīzāk atainojot Doniceti iecerēto māksliniecisko dramaturģiju.

Līdztekus solistiem koncertuzvedumā piedalījās Latvijas festivāla orķestris un Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, un jādomā, ka amerikāņu diriģenta sadarbība ar latviešu mūziķiem bija savstarpēji auglīga. Divu izvērsto cēlienu laikā nostiprinājās priekšstats par Džona Fiores pieredzi un profesionalitāti. Viņa vadībā orķestra uzstāšanās atbilda konkrētā perioda itāļu opermākslas stilistiskajiem principiem, un priekšnesums vienlaikus saistīja ar ritmisku viengabalainību, intonatīvu stabilitāti, prasmīgi veidotu emocionālo virzību, kā arī ar iezīmīgām koka pūšaminstrumentu soloepizodēm un spēju uzturēt pilnvērtīgu dialogu ar vokālistiem. Turpat arī teicams Valsts akadēmiskā kora sniegums, kas uzrunāja ar spilgtiem un kolorītiem tembriem un emocijām, veiksmīgi iekļaujoties visas interpretācijas kopainā.

Marinas Rebekas uzstāšanās – un ne tikai viņas vien – saucama par izcilu, Marijas Stjuartes lomas iedzīvinājums viscaur pievērsa uzmanību gan ar tembrālu skaistumu, gan ar izkoptu virtuozitāti. Šo iemeslu dēļ dziedātājas soprāna balss arī skanēja tik lokani un izteiksmīgi, un tādēļ arī viņas atklātās emocionālās gradācijas ietvēra tik daudzveidīgu nianšu spektru un vērienīgu izjūtu gammu. Lai “Marijas Stjuartes” uzvedums tiešām izdotos – visviens, Frīdriha Šillera traģēdijas vai Gaetāno Doniceti operas veidolā –, tam nepieciešama Anglijas karaliene Elizabete kā Marijai Stjuartei cienīga pretiniece, un Katja Levina tāda neapšaubāmi bija. Arī šim soprāna dziedājumam piemita profesionāls slīpējums, vienlaikus abu mākslinieču pretstatījumam iezīmējoties ar uzreiz jūtamu individualitāšu klātbūtni – gan Marinas Rebekas, gan Katjas Levinas priekšnesums pārstāvēja atšķirīgus tembrālos vaibstus, atšķirīgu muzikālo skatījumu, un iepazīt šos kontrastus bija patiesi valdzinoši.

Otrs pārsteigums – turku tenors Bīlents Bezdīzs. Viņš operas cienītājiem jau pazīstams no Doniceti “Lučijas di Lammermūras” iestudējuma Rīgā un acīmredzot specializējies itāļu komponista daiļradē, taču līdztekus solista ieguldītajam darbam jāatzīst, ka viņš apveltīts ar gluži dabiskām dotībām – spēju pienācīgi izturēt īpaši augstu reģistru, atainot plastiskus noskaņu viļņojumus un panākt skaistu un plūstošu vokālo toni. Atliek vien piebilst, ka sev atvēlētajās lomās pārliecinoši izpaudās gan Džanluka Margēri, gan Laura Grecka, bet attiecībā uz Rihardu Mačanovski atklājās, ka viņam Doniceti un droši vien arī citu komponista laikabiedru repertuārs ir kā radīts.

Bez šaubām, “Marijas Stjuartes” koncertuzvedums arī atklāti parādīja, cik lielu radošo spēku un sagatavotību šī opera prasa no mūziķiem. Brīžiem dziedājuma augstākās virsotnes izklausījās pārmēru kliedzošas, citkārt sašūpojās ritmiski intonatīvā precizitāte, taču kopumā šī interpretācija atzīstama par nopietnu sasniegumu. Duālus iespaidus drīzāk radītu paša pasākuma nepieciešamība un jēga – grūti atspēkot citu mūzikas vērtētāju spriedumu, ka Doniceti partitūra daudzējādā ziņā ir virspusēja un tukša (un tas pats arī par nesen izskanējušo Berlioza “Fausta pazudināšanu” vai Guno “Faustu”). No otras puses, “Marija Stjuarte” diez vai būs sliktāka par virkni citu regulāri uzvestu Rosīni, Bellīni un Doniceti darbu, un tāda nu šī mūzika ir – tipisks itāļu belkanta ziedu laiku paraugs. Tomēr – pat ja koncentrējamies tikai uz 19. gadsimtu, Latvijā ļoti noderīgs būtu, piemēram, Musorgska “Borisa Godunova”, Borodina “Kņaza Igora” vai Smetanas “Pārdotās līgavas” atskaņojums kaut vai tikai koncertuzveduma ietvaros – šis laikmets un estētika jau sen gluži piemirsti, bet bez tā kaut cik nopietna izpratne par operas mākslu nav iedomājama. It īpaši tad, ja visi pārējie priekšnoteikumi atbilstu – būtu gan izcili solisti, gan ieinteresēti klausītāji, pietrūkst tikai repertuāra veidotāju izglītības un labās gribas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+