Viedokļi
Komentāri

Ko darīt ar padomju okupācijas režīma atstātajiem pieminekļiem? 16

Foto – AFP/LETA

Ko darīt ar padomju okupācijas režīma atstātajiem pieminekļiem? Nav jau tā, ka šis jautājums būtu izšķirošs kādā procesā, tomēr ik pa laikam tas rodas. It īpaši, ja kādas aktīvas darbības sākas citās valstīs. Piemēram, Igaunijā, kur 2007. gadā tika nolemts pārvietot sarkanarmieša statuju no Tallinas centra uz kapsētu un vietējie krievu radikāļi to izmantoja, lai izprovocētu nemierus. Sekoja Krievijas kiber-uzbrukumi un ekonomiskās sankcijas, un no Latvijas tolaik valdošo politiķu acīm bija pat nolasāms atvieglojums, ka šīs “pro-blēmas” neattiecas uz viņiem. Nosacīti, jo “bronzas kareivis” jau bija tikai iegansts. Politiskajiem uzbrukumiem Latvijas virzienā Maskava piemeklēja citus – 16. martu, nepilsoņus, krievu skolu reformu un tā tālāk. Varbūt vienīgi uzbrukumi Igaunijai tobrīd bija koncentrētāki, kamēr Latvijas virzienā – izkliedētāki laikā un telpā. Ko ieguva igauņi? Krievijas atbalstītie aktīvisti zaudēja simbolu – pulcēšanās brāļu kapos viņiem nebija interesanta, kamēr Rīgā zināmais Pārdaugavas piemineklis kļuva par savdabīgu impērisko dziņu magnētu.

Jautājumi par šo un citiem okupācijas laika pieminekļiem tomēr ik pa brīdim tiek izvirzīti. It īpaši, ja ir piemēri no ārzemēm. Piemēram, kad Ukraina pēc 2014. gada Maidana revolūcijas sāka mērķtiecīgu dekomunizācijas politiku. Tika gāzti pieminekļi, demontētas piemiņas plāksnes, mainīti pilsētu un ielu nosaukumi. Bet, tā kā atšķirībā no Baltijas valstīm Ukrainā šajā ziņā faktiski nekas nebija darīts kopš PSRS sabrukšanas, tad pie mums tika uztverts, ka ukraiņi vienkārši lielā tempā atgūst iekavēto.

Citādi ir ar Polijas neseno lēmumu demontēt Otrā pasaules kara pieminekļus, kas godina padomju armijas uzvaru. Karavīru kapus, protams, neviens neaiztiks, bet ar totalitārisma simboliku dekorētie monumenti gan tiek nojaukti.

Vai šādu pieminekļu trūkums traucē pieminēt kritušos? Nebūt ne! Latvijā ir ļoti daudz karavīru kapu. Piemēram, Zemgales mežos ir desmitiem kapavietu Pirmā pasaules karā kritušajiem vācu karavīriem – parasti neuzkrītoši betona krusti koku paēnā, ko no apkārtējā meža nodala nelielas akmens sētiņas. Steidzīgs garāmbraucējs, iespējams, pat nepamanīs, bet tie, kas interesējas par vēsturi, piestās, palasīs uzrakstus, padomās. Viena no iespaidīgākajām karavīru apbedījuma vietām ir Otrā pasaules kara vācu karavīru brāļu kapi Beberbeķos (tur apbedīti ap 5600 kritušo). Sakopta apbedījuma vieta, labs piebraucamais ceļš un stāvvieta, pat neliela kapliča – uzreiz var redzēt, ka tur padomāts par visu, taču tur neatrast nekādus nacismu vai karu slavinošus simbolus, kā tas visbiežāk ir sarkanarmiešu kapos.

Ko ar tiem darīt? Ir diezgan paredzams, ko atbildēs Latvijas amatpersonas, ja šo jautājumu uzdos. Tiks paskaidrots, ka neko nevarot darīt, jo, lūk, esot 1994. gadā slēgtā Latvijas un Krievijas vienošanās par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, kas paredz arī “memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu” saglabāšanu. Tiesa, pat speciālistu vidū nav vienprātības, kas saprotams ar “memoriālu”, bet, ja nav politiskās gribas, tad tā ir ērta atruna. Nav šaubu, Krievija uzreiz pārkāptu šo līgumu, ja rastos ideoloģiskas vajadzības, taču šajā gadījumā tas Maskavai ir pat ļoti noderīgs savas simboliskās ietekmes saglabāšanai.

Pēdējā laikā tomēr sākusies vārga diskusija, ka varbūt ir vēl kāds risinājums. Pie pieminekļiem pielikt informatīvās plāksnītes, kas paskaidro, ka tos uzstādījusi okupācijas vara, un citus vēsturiskos faktus? Tas jau notiek, piemēram, Lietuvā. Te gan īsti negribas piekrist nereti dzirdētajiem apgalvojumiem, ka pieminekļi jāsaglabā, jo “tā ir daļa no mūsu vēstures”. Publiskā telpa nebūt nav domāta, lai te visu saglabātu, galu galā tai ir arī savi ierobežojumi. Tomēr savā ziņā ideja nav slikta, tikai vislabākā vieta “vēstures saglabāšanai” ir muzejs, vai šajā gadījumā – pieminekļu parks. Vienu tādu – “Memento park” var apskatīt Ungārijas galvaspilsētas Budapeštas nomalē, lai lieku reizi pārliecinātos, ka tos laikus atpakaļ vairs negribam.

LA.lv