Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
8. aprīlis, 2014
Drukāt

“Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana”

Kafija_laupisana

Katarina Ingelmane Sundberja ir zviedru jūras arheoloģe, rakstniece un žurnāliste.

Studējusi vēsturi, mākslas vēsturi, arheoloģiju un etnogrāfiju, strādājusi Stokholmas Jūras vēstures muzejā, Oslo Kuģniecības muzejā un Pērtas (Austrālija) Rietumaustrālijas muzejā, kur piedalījusies holandiešu nogrimušā Austrum­indijas kuģa “Zeewijk” pētniecībā. Pētījusi Zviedrijas nogrimušos vikingu kuģus, sarakstījusi divas Skandināvijā ļoti veiksmīgas romānu triloģijas par vikingu laika ļaudīm un notikumiem. Vairākos laikrakstos strādājusi par žurnālisti, arī Zviedrijas radio. Pēc 22 darba gadiem kļuvusi par brīvo žurnālisti un rakstnieci.

Viņas vēsturiskās un populārzinātniskās grāmatas (kopumā iznākušas 16) pārdotas aptuveni pusmiljona eksemplāros un tulkotas vairākās valodās, taču 2012. gadā iznākušais romāns “Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana” rakstnieces popularitāti pacēlis gluži citā līmenī. Zviedrijā vien romāns pārdots vairāk nekā 200 000 eksemplāros un tulkots 21 valodā. Nupat izdots romāna turpinājums “Aizdošana – 
sudrabs, laupīšana – zelts”, kurā Pensionāru līga pārbauda Lasvegasas kazino apsardzes drošību, papildinot iepriekšējā romāna noslēgumā izveidoto fondu senioru atbalstam.

– Kādēļ izlēmāt rakstīt par draugu grupu, kas dzīvo senioru aprūpes namā? (Jautājumi pēc intervijām zviedru un angļu laikrakstos.)


Katarina I. Sundberja: 
– Kļūstu tik nikna, kad dzirdu par skarbajiem ietaupījumiem veco ļaužu aprūpē. Viņi ir uzcēluši mūsdienu sabiedrību un daudziem no mums padarījuši iespējamu labu dzīvi. Taču, kad viņi ir izkrituši no aktīvās dzīves, pret viņiem izturas ļoti slikti. Tādējādi, kaut gan grāmata ir humorpilna, tā vienlaikus ir liels protests pret sabiedrību, kas aizmirst cilvēciskās vērtības.

– Vai varat sevi iztēloties līdzīgu Martai, kad kļūsiet vecāka?


– Jā, varbūt es pat būtu vēl neciešamāka! Bet man gribas domāt, ka es ēstu veselīgāk – un tik daudz nezagtu.

– Kā izvēlējāties māk­slas darbu, kuru Pensionāru līga nozags?


– Izmantoju savas zināšanas mākslas vēsturē. Izstaigāju Nacionālo muzeju, izvēloties īstā izmēra gleznu, kura arī nedrīkstēja būt pārāk smaga vai arī pārāk nodrošināta ar signalizāciju. Izvēlējos divas gleznas, tad aizgāju mājās un apskatījos, kas par tām atrodams “gūglī”. Sapratu, ka man šajā jomā ir talants, jo viena no tām – Renuāra darbs – jau bija tikusi nozagta…

Fragments no Katarinas Ingelmanes Sundberjas romāna “Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana”, kas drīzumā nācis klajā izdevniecībā “Lauku Avīze”. 


Pēc brīža visi pieci rindā iegāja Martas istabā un saspiedās dīvānā. Visi, izņemot Grābekli, kurš izvēlējās apmesties atpūtas krēslā. Iepriekšējā dienā viņš bija nejauši apsēdies uz Martas adīkļa un otrreiz to piedzīvot vairs neriskēja. Kad Marta bija izņēmusi liķieri un salējusi glāzēs, sākās apspriede. Balsis kļuva arvien skaļākas, un beigās viņai vajadzēja sist pa kafijas galdiņu ar spieķi.

– Uzklausiet mani! Par velti mums neviens neko nedos, nē, mums tas būs jānopelna, – viņa sacīja. – Un, lai tas izdotos, mums jāuzlabo fiziskā forma. Šī ir personāla sporta zāles atslēga. Mēs varam vakaros nolavīties lejā un pavingrot. – Viņa uzvaroši pacēla gaisā universālo atslēgu.

– Bet tā taču nedrīkst, – iebilda Stīna, kura vingrošanas vietā labāk izvēlējās diētu. – Mūs pieķers.

– Ja visu pēc sevis sakārtosim, neviens nepamanīs, ka esam tur bijuši, – Marta atbildēja.

– To pašu tu teici arī par augšstāva virtuvi. Turklāt man tūliņ pat nolūzīs nagi, – Stīna žēlojās.

– Es biju iedomājies, ka pensijas gadus varēšu pavadīt mierīgi, – Grābeklis vaidēja.

Marta izlikās nedzirdam un daudznozīmīgi saskatījās ar Ģēniju.

– Dažas nedēļas patrenējušies sporta zālē, mēs būsim gatavi jebkam un būsim arī labākā noskaņojumā, – viņa centās visus iejūsmināt, šo to gan noklusēdama. Jo šobrīd nevarēja atklāt, kas viņai patiesībā bija padomā. Proti, ja cilvēks bija noziedznieks, viņam vajadzēja būt pietiekami labā formā, lai pastrādātu noziegumus. Iepriekšējā dienā viņa bija aizsnaudusies pie televizora, bet, kad atkal atvēra acis, rādīja dokumentālo filmu par cietumu. Tā uzreiz bija viņu pamodinājusi, Marta bija steigšus paķērusi tālvadības pulti un raidījumu ierakstījusi. Arvien pieaugošā izbrīnā viņa bija sekojusi reportierim darbnīcā un veļas mazgātavā, redzējusi, kā cietumnieki izrāda savas kameras. Kad ieslodzītie sapulcējās ēdamzālē, viņi varēja izvēlēties zivi, gaļu vai veģetāro ēdienu un pat frī kartupeļus piedevās. Tika piedāvāti arī salāti un augļi. Pēc tam Marta bija aizsteigusies pie Ģēnija. Viņi kopā noskatījās ierakstīto raidījumu un, par spīti vēlajai stundai, nopļāpāja līdz pusnaktij.

Marta pacēla balsi pietiekami, lai uzsvērtu savu viedokli, taču ne tik skaļi, lai piesaistītu triju “Briljanta nama” darbinieku uzmanību.

– Mēs taču grasāmies uzlabot savus apstākļus, vai ne? Tādā gadījumā mums ir jātrenējas. Un tas jādara nekavējoties! Laiks mums visiem ir dārgs.

Marta apzinājās, cik svarīgi ir saglabāt fizisko formu. Piecdesmitajos gados, kad viņas ģimene pārcēlās uz Stokholmu, viņa bija piebiedrojusies Idlas meitenēm. Daudzus gadus Marta bija regulāri vingrojusi, lai uzlabotu vispārējo veselības stāvokli, koordināciju, ātrumu un spēku. Lai gan viņai tā arī nekad nebija izdevies izskatīties pavedinoši sievišķīgai, Marta joprojām jutās vesela. Taču vēlāk viņa bija kļuvusi neuzmanīga un pārāk pieņēmusies svarā, un, lai gan bija izmēģinājusi diētu, neliels liekais svars aizvien vēl saglabājās. Tagad bija iespēja šo situāciju labot.

– Vingrojumi sporta zālē! Tu runā kā īsts vagars! – Grābeklis iesaucās un strauji izdzēra savu lāceņu liķieri, it kā tas būtu tīrs degvīns. Viņš sāka klepot un nikni lūrēja uz Martu. Bet apaļīgā kundzīte tikai uzsmaidīja viņam un izskatījās tik draudzīga un mīļa, ka viņam sametās kauns. Nē, viņa nebija vagars, viņa tikai vēlēja viņiem to labāko.

– Klausieties! Domāju, mums jādod Martai iespēja, – Ģēnijs iejaucās sarunā, jo, lai gan vingrošana viņam nebija īpaši pa prātam, viņš zināja, ka, neuzlabojis fizisko formu, nekur tālu no “Briljanta nama” netiks. Marta veltīja viņam uzmundrinošu skatienu.

– Labi, bet ko mēs darīsim? – Stīna un Grābeklis vienā balsī jautāja.

– Kļūsim par visnemierīgākajiem večukiem pasaulē, – Marta atbildēja. Vārda “revolūcija” laiks vēl nebija pienācis.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+