Latvijā
Sabiedrība

Lai mūsu izglītība nebeigtos ar “Pī”. Saruna ar uzņēmēju Normundu Bergu 16


Normunds Bergs
Normunds Bergs
Foto – Anda Krauze

Pirms jaunā mācību gada sākuma uzņēmējs un sabiedriskais aktīvists Normunds Bergs rosina parūpēties, lai mūsu bērni saņemtu vispusīgu izglītību, kas balstīta uz parādību izpratni, nevis faktu iekalšanu.

Eksaktās izglītības popularizēšana ir mans hobijs, saka uzņēmējs, Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas vadītājs Normunds Bergs, kura paša karjera ir spilgts piemērs iespējām, ko paver tehniskā izglītība un zināšanas par pasaules uzbūvi. “Pirms kāda laika ar saviem “SAF tehnikas” kolēģiem dzērām tēju un sarunu laikā secinājām, ka katrs no mums vecumā no četriem līdz septiņiem gadiem izjaucis vectēva pulksteni. Tātad interese ķimerēties mums bijusi jau no agras bērnības,” stāsta Bergs. Viņš atzīst, ka mūsdienu bērniem ir grūtāk “paskatīties, kas lācītim vēderā”, jo moderno viedtālruni tik viegli vis neizjauksi. Pēc viņa domām, tieši tādēļ ir vēl svarīgāk jau skolas gados apgūt dabaszinātnes, kas ieliek labu pamatu visai turpmākai dzīvei. Jo fiziķis vēl var pārdomāt un kļūt par liriķi, bet otrā virzienā šāda transformācija ir daudz grūtāka.

Kādās nozarēs jūs ieteiktu studēt jauniešiem, ņemot vērā, ka darba tirgus mūsdienās strauji mainās un nevar zināt, kādas prasmes būs vajadzīgas nākotnē?

Manuprāt, tas ir nepareizs jautājuma uzstādījums. Cilvēkam, kurš pabeidzis vidusskolu, pašam jābūt gatavam izdarīt izvēli. Nevar viņu ar varu piespiest izvēlēties kādu jomu vai profesiju, kas viņam nešķiet saistoša. Vidusskolas pēdējā klasē jau būs par vēlu kaut ko strauji mainīt. Piemēram, ja bērns pirms tam nav mācījies fiziku, ķīmiju, dabaszinības, viņam ir nogriezts ceļš uz daudzām profesijām, un visi mani padomi par nākotnē perspektīvām profesijām būs kaķim zem astes.

No vienas puses, jūs mudināt bērnus pašiem izvēlēties nākotnes profesiju. No otras puses, valsts ar dažādiem mehānismiem, piemēram, budžeta vietām augstskolās, mēģina virzīt viņus uz noteiktām jomām.

Ar tām budžeta vietām ir interesanti. Mūsu augstskolās inženiertehnisko zinātņu jomā katru gadu ir pieejami ap 3500 budžeta vietu. Vienlaikus iepriekšējā mācību gadā vidusskolās fizikas eksāmenu pieņemamā līmenī (virs 60%) nokārtoja 319 bērni. Es nevaru iedomāties, kā iespējams studēt inženierzinātnes bez pamatzināšanām fizikā. Tas nozīmē, ka valsts ar šīm budžeta vietām dedzina naudu pa tukšo. Mums nevienā augstskolā vairs netiek prasīts eksāmens fizikā, jo skaidrs, ka ar šiem 319 bērniem nevar aizpildīt 3500 budžeta vietu. Bet ar pliku aizpildīšanu nepietiek, jo bez iepriekšējām zināšanām studenti vienkārši netiek galā ar augstskolas mācību programmu un lielākā daļa drīz vien tiek atskaitīti. Karalis ir kails, sistēma strādā tukšgaitā!

Kāds ir risinājums? Ieviest obligāto eksāmenu fizikā?

Tieši tā. Mēs par to runājam jau septiņus gadus. Agrāk līdzīgas problēmas bija ar matemātiku, kad vidusskolu absolventiem bija iespēja nekārtot eksāmenu šajā priekšmetā. Cilvēks pēc dabas ir slinks; ja viņam ir iespēja kaut ko nedarīt, tad viņš arī nedarīs. Kad kopīgiem spēkiem mums izdevās atjaunot obligāto eksāmenu matemātikā, sākumā visiem bija šoks, jo eksāmens atklāja nezināšanas okeānu. Tagad situācija ir normalizējusies. Bet fizikā un inženierzinātnēs mēs joprojām esam “pilnīgā pakaļā”! Skolās trūkst fizikas skolotāju, un šķiet pilnīgi normāli, ka amatu apvienošanas kārtībā fiziku māca fizkultūras skolotājs.

Varbūt ir otrādi – fizikas skolotājs amatu apvienošanas kārtībā vada fizkultūras nodarbības…

Dzīve gan rāda, ka ir otrādi: fiziķi un matemātiķi var kļūt par literātiem, filozofiem vai pat mācītājiem, jo izglītība dabaszinātņu jomā viņiem netraucē saglabāt plašu redzesloku. Savukārt gadījumā, ja tu skolā neesi mācījies fiziku, matemātiku, ķīmiju, tad ceļš uz šīm jomām tev būs slēgts, jo vēlāk to apgūt ir ārkārtīgi grūti.

Kādēļ jūs uzstājat tieši uz obligāto eksāmenu fizikā? Kādēļ ne ķīmijā vai bioloģijā?

Lai man piedod ķīmiķi, bet ķīmija ir specifiska fizikas nozare, bet visu dabaszinātņu pamatā ir fizika. Es nesaku, ka tagad visiem vidusskolu absolventiem būtu jāiet studēt eksaktās zinātnes, bet noteiktai zināšanu bagāžai ir jābūt. Protams, vienmēr būs bērni, kam riebjas fizika un matemātika, bet man, piemēram, riebās rakstīt sacerējumus. Un nekas, skolotāji piespieda mani gan rakstīt sacerējumus, gan mācīties gramatiku. Tikai vēlāk tu saproti, ka tas nācis par labu tavai attīstībai.

Jūsuprāt, kādēļ savulaik tika pieņemts lēmums atteikties no obligātā eksāmena matemātikā un fizikā?

Tā bija pārprasta brīvības izpratne, uzsverot tiesības izvēlēties. Sak, ļausim bērnam izvēlēties, vai viņš gribēs ēst rupjmaizi vai konfektes! Un tad brīnāmies, ka visi izvēlas konfektes un vēlāk jādomā, kā salabot cauros zobus.

Padomju laikā vispārējā izglītība lielā mērā bija balstīta uz faktu iekalšanu. Mūsdienās jebkurš skolēns jums pateiks: kādēļ man mācīties faktus, ja to visu piecās sekundēs varu atrast internetā! Vai tas nozīmē, ka jāmaina pieeja izglītībai?

Šobrīd tas ir lielākais izaicinājums skolotājiem. Protams, ne tikai fiziku un matemātiku, bet arī vēsturi un citus priekšmetus visvieglāk ir mācīt, pieprasot, lai skolēni iegaumē noteiktus faktus. Bet tam, ka skolēns iekalis galvā kādu vēstures notikumu gadaskaitļus, ir maz saistības ar viņa izpratni par vēstures notikumiem. Tāpat ir arī citās jomās. Piemēram, vai jūs zināt, cik ir skaitlis “Pī”?

Aptuveni 3,14.

Lieliski! Un kas ir skaitlis “Pī”?

Hmm, šķiet, ka tas bija kaut kas saistīts ar apli. Īsti neatceros, jo kopš vidusskolas matemātikas nodarbībām pagājis labs laiciņš.

Lūk, brīnišķīgs piemērs! Skaitlis “Pī” ir riņķa līnijas attiecība pret tās diametru. Šis ir viens no jautājumiem, ko es vienmēr prasu darba intervijās, kad meklēju darbiniekus kādam no saviem uzņēmumiem. Laika gaitā esmu uzkrājis diezgan bagātīgu statistiku. Skaitļa “Pī” vērtību, šo maģisko ciparu kombināciju 3,14, zina ap 90% cilvēku jebkurā vecuma grupā. Tas nozīmē, ka mūsu izglītības sistēma šo skaitli cilvēkiem ir iekalusi galvā kā ar āmuru, jo acīmredzot tas tiek uzskatīts par kaut ko ļoti svarīgu. Bet to, kas ir skaitlis “Pī”, skolai tā arī nav izdevies iemācīt. Mācību metodika ir sastādīta tā, lai cilvēks nakts vidū zinātu nosaukt skaitļa “Pī” vērtību, lai gan tieši šāda veida informāciju nav jēgas iekalt, to var atrast internetā. Daudz svarīgāk ir saprast, kas tas tāds ir un kā to lietot. Tīmeklī mūsdienās ir pieejamas visas pasaules zināšanas, bet ir jāmāk tās atrast un izprast. Ja jums nav ne jausmas, ko meklēt, tad no visas šīs informācijas nav nekādas jēgas.

Par eksaktām zinātnēm ir priekšstats, ka padomju laikā tās tika mācītas daudz augstākā līmenī, tādēļ PSRS šajā jomā guva ievērojamus panākumus, piemēram, spēja nogādāt cilvēku kosmosā. No otras puses, Padomju Savienības inženieriem nebija pa spēkam elementāras lietas, piemēram, saražot kvalitatīvas sieviešu zeķbikses. Kādēļ tā?

Ne jau tāpēc, ka nemācēja vai negribēja, vienkārši tā nebija prioritāte. Padomju Savienība bija kopumā diezgan nabadzīga valsts, kurai daudz svarīgāk bija ražot tankus un raķetes, nevis sadzīviskas lietas. Tolaik nebija tirgus ekonomikas un nedarbojās nekādi pieprasījuma/piedāvājuma likumi. Zeķbikses nebija valdošā režīma prioritāte. Līdzīgi bija arī izglītības jomā, jo tolaik sociālās zinātnes bija atstātas pilnīgā novārtā, mums nebija jēdzīgu ekonomistu vai juristu. Pēc neatkarības atjaunošanas, lai šo robu aizpildītu, mēs metāmies otrā grāvī: pametām novārtā eksaktās zinātnes un sākām lielā daudzumā štancēt juristus un ekonomistus.

Bet jāsaprot, ka skolēnu laiks un skolas resursi ir ierobežoti. Jūs gribat, lai lielāka uzmanība tiktu veltīta fizikai, mūziķi prasa vairāk mācīt mūziku, fizkultūras skolotāji rosina atvēlēt vairāk laika sportam utt.

Atslēgas vārds ir “līdzsvars”. Jūs pieminējāt mūziku: jā, mums Latvijā ir daudz talantīgu mūziķu, kas nes Latvijas vārdu pasaulē. Taču sliktā ziņa ir tā, ka tikai paši talantīgākie ar to varēs pelnīt naudu. Inženierzinātņu jomā, ja būsi sasniedzis noteiktu zināšanu līmeni, ir diezgan droši, ka tev būs labi apmaksāts darbs un iespēja pabarot savu ģimeni. Savukārt mūzikā un daudzās sociālo zinātņu jomās ienākumi ir sadalīti ļoti nevienlīdzīgi: operas primadonnai būs nodrošināts ļoti labs atalgojums, bet koristiem klāsies daudz grūtāk.

Vai tad eksakto zinātņu jomā nav līdzīgi? Bieži dzirdam žēlabas par mūsu zinātnieku zemo atalgojumu.

Diemžēl daudzi mūsu zinātnieki ir švaki zinātnieki. Lai būtu labs zinātnieks, tev ir jābūt pasaules apritē. Ja tu veģetē maza institūta tālākajā stūrī, tad skaidrs, ka šis darbs drīzāk pilda sociālu funkciju, neļaujot tev nomirt bada nāvē. Savukārt, ja tu esi labs programmētājs vai inženieris, arī Latvijā tev būs iespēja nopelnīt ļoti labu algu.

Vai tas nav tikai tāpēc, ka programmēšanas tirgus savā būtībā ir globāls? Nav starpības, vai tu strādā Ņujorkā, Rīgā vai Zilupē, tev maksā par padarīto darbu. Taču šādu profesiju ir ļoti maz, latviešu jurists diez vai varēs apkalpot Ķīnas kompāniju.

Jā, viņš ir ieslēgts savā valodā. Sociālo zinātņu jomā darba tirgus ir ļoti lokāls, savukārt eksakto zinātņu nozarēs tas ir globāls, kas nozīmē daudz lielākas iespējas.

Bet vai tas nenozīmē, ka mums būs daudz grūtāk noturēt Latvijā savus spožākos prātus? Piemēram, izcils fiziķis saņems piedāvājumu no Amerikas un pārcelsies uz turieni, maksās tur nodokļus, iespējams, kļūs par ASV pilsoni. Kāds mums no tā labums?

Visticamāk, viņam šeit būs palikuši tuvinieki, draugi, viņa saknes. Mēs redzam, ka arvien vairāk cilvēku, kas ieguvuši zināšanas un naudu ārzemēs, labprāt atgriežas Latvijā. Manuprāt, robežām, svītrām, kas sazīmētas uz kartes, ir ļoti maza jēga. Piemēram, šis mežs ir Latvijā un man tas būtu jāmīl, bet kilometru tālāk, robežas otrā pusē ir cits mežs, kas nav jāmīl. Tas ir muļķīgs uzstādījums.

Šo koncepciju jūs varētu izstāstīt Krimas iedzīvotājiem, kas nesenā pagātnē piedzīvojuši, ko nozīmē svītru pārbīdīšana uz kartes. Diez vai mēs būtu laimīgi, ja Krievijas robeža no Zilupes tiktu pārbīdīta mūsu virzienā.

Ar to es gribēju teikt, ka robežas pašas par sevi nav galvenais, jo Latvija nenozīmē tikai noteiktu teritoriju pasaules kartē, daudz lielākā mērā Latviju veido mūsu kultūra, mūsu vēsture, mūsu saknes. Ja cilvēks aizbraucis studēt vai strādāt ārzemēs, tas nenozīmē, ka Latvijai viņš ir zudis. Šajā ziņā es nepiekrītu vairākuma viedoklim, jo domāju, ka latvieši, kas tiecas uz augstākiem mērķiem, aizbrauc iegūt izglītību vai attīstīt biznesu ārzemēs, mums drīzāk ir ieguvums, nevis zaudējums. Protams, kādam pietiek ar apziņu, ka viņš ir pirmā slieka savā sūdu čupā, bet nevajag nosodīt tos, kas vēlas redzēt kaut ko ārpus tā. “Nodevējs, viņš aizbrauca mācīties uz ārzemēm!” Lai gan ir virkne valstu, kas mērķtiecīgi sūta savus talantus studēt ārzemēs, lai viņi iegūtu citu pieredzi un plašākas zināšanas.

Jūsu uzņēmuma “SAF tehnika” apgrozījums pagājušajā gadā bija 17 miljoni eiro, uzņēmuma peļņa sasniedza 1,7 miljonus eiro. Vienlaikus sludinājumu portāla “SS” īpašnieki ar 5,5 miljonu eiro apgrozījumu pamanījās gūt 4,1 miljona eiro peļņu. Varbūt jūs esat izvēlējies nepareizo biznesa nišu?

“SS” pēc būtības ir ļoti vienkāršs bizness, faktiski tas ir modernizēts ziņojumu dēlis. Katrā valstī ir pa šādam portālam, kas radušies 90. gados līdz ar interneta attīstību. Lietotāju pieradumam ir milzīgs spēks, un otram spēlētājam būtu ļoti grūti ielauzties šajā tirgū. Lai pelnītu lielu naudu, “SS” pietika izvairīties no klaji stulbiem gājieniem. Ilgu laiku viņiem tas arī izdevās, bet konflikts ar VID bija šāds stulbs gājiens. Varas iestāžu prasības ir jāciena. Latvijā mums vēl no padomju laikiem saglabājies priekšstats, ka valsts vara jāuztver kā ienaidnieks, no kā nekas labs nav gaidāms. Tādēļ čakarēt valsti skaitās forši, un daudzi priecājās, ka “SS” pasūtīja VID uz vienu vietu.

Vai interneta lietotājiem būtu jāuztraucas, ka “Google” par mums zina gandrīz visu un “Facebook” mūsu personību izprot labāk nekā draugi un ģimenes locekļi?

Es uz to raugos diezgan filozofiski. Mums ir iepotēta doma, ka mums pienākas privātums, arī interneta vidē. Taču patiesībā cilvēks vienmēr ir dzīvojis kopienā, tavas cilts piederīgie vienmēr ir zinājuši, ko tu dari, ko tu ēd, ar ko tu guli utt. Privātuma jēdziens parādījās samērā nesenā pagātnē, kad Eiropas buržuāzija, neliela sabiedrības daļa, varēja atļauties uzbūvēt sev māju un paslēpties no sabiedrības acīm. Mūsdienās dzīve rāda, ka interneta vidē cilvēki ir gatavi iemainīt lietošanas ērtumu pret privātumu.

Lielveikalos mēs arvien biežāk redzam pašapkalpošanās kases, darījumus ar banku pārsvarā kārtojam internetā, drīzā nākotnē uz ielām varētu parādīties bezpilota autobusi un taksometri. Vai tas nozīmē, ka liela daļa darbaspēka kļūs lieka?

Satraukums un protesti pret tehnoloģiju attīstību nav nekas jauns. Arī šobrīd ir neziņas laiks, jo neviens nevar pateikt, kā tas viss attīstīsies. Taču es esmu optimists un ticu, ka cilvēce atradīs veidu, kā piemēroties pārmaiņām.

Rietumu demokrātijās pēdējā laikā daudz tiek runāts par nevienlīdzības pieaugumu: tādi cilvēki kā jūs, investori un kapitālisti, iegūst arvien lielāku daļu no kopējā pīrāga, bet pārējiem nākas samierināties ar atliekām.

Tā ir sociālistu vidū populāra tēze, taču fakti liecina par ko citu: ja raugās uz iedzīvotāju labklājības līmeni, redzams, ka cilvēce vēl nekad nav dzīvojusi tik labi. Protams, ir cilvēki, kam izdevies tikt pie lielākiem resursiem, bet nedomāju, ka tā ir izteikti negatīva parādība. Mēs redzam, ka daudzi miljardieri, piemēram, Bils Geitss, savus resursus izlieto daudz jēdzīgākos veidos nekā nacionālo valstu valdības. Tādēļ šī mantra par nevienlīdzības draudiem, manuprāt, ir nevietā. Protams, kāds varētu teikt: jā, tas Bergs jau ir miljonārs, viņam viegli runāt. Taču es nebūt neesmu cēlies no pārtikušas vides, padomju laikā mūsu ģimene dzīvoja diezgan pieticīgi. Bet ar zināšanām, darbu un enerģiju iespējams sasniegt lielas lietas.

Galerijas nosaukums

Uzziņa

Vispārizglītojošās skolas, kurās skolēni kārto centralizēto eksāmenu fizikā

2010/11: 299

2011/12: 263

2012/13: 228

2013/14: 200

2014/15: 206

2015/16: 189

2016/17: 183

Avots: Izglītības un zinātnes ministrija

LA.lv