Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
20. augusts, 2014
Drukāt

Dolēniete Rudīte Ķikuste izpētījusi dzimtas vēsturi deviņās paaudzēs (5)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

“Latvijas Avīzes” konkursā “Sieviete Latvijai 2013” nominācijā “Pie Dieviņa gari galdi” suminājām arī sievietes, kuras rūpējas par savas dzimtas vēsturi, iekārto muzejus, piemiņas istabas, glabā senlietas. RUDĪTE ĶIKUSTE ir izpētījusi savas – Doles salas Riekstiņu dzimtas vēsturi deviņās paaudzēs. Diemžēl māju, kur dzimta dzīvojusi, vairs nav, tās ir Daugavas dzelmē. Šosestdien Doles salā Daugavas muzejā notiks Riekstiņu dzimtas salidojums. Rudītes paaudze ir pēdējā, kas dzīvojusi nu applūdinātajā teritorijā un var liecināt, kā un kas tur noticis. Svarīgi, lai šīs atmiņas nezustu un lai dzimtas jaunā paaudze satuvinātos.

Uz salas


Rudīti Ķikusti sastopam Salaspils novada domē, kur viņa strādā par vides inženieri. Ko tāds dara? “Kā kurzemnieki teiktu – notes puļkis,” nosmejas Rudīte. “Kas tikai ir manā pārziņā – suņi, kaķi, koki, zivis, atkritumi… Šodien jāsaskaņo līgums ar atkritumu apsaimniekotāju, vakar bija jāskrien kokus mērīt, ko grib cirst, jārūpējas, lai pašvaldība piešķir līdzekļus zivju mazuļu ielaišanai Daugavā, jo zivju ceļa jau nav. Bieži zvana – suņuks pazudis. Ja viņam ir žetons, atrodam, kur tad viņš aizskries,” moži stāsta Rudīte Ķikuste un aicina mūs uz Doles salu.

Braucot pāri Daugavai, Rudīte saka: “Tik daudz cilvēku brauc pāri dambim, bet, cik no viņiem zina, ka te apakšā ir zudusī zeme ar gandrīz 200 mājām, ar to vēsturi un cilvēku likteņiem… Mēs esam pēdējā paaudze, kas ir dzīvojusi applūdinātajā Doles salas daļā, kas to atceras un var liecināt, jo mani bērni jau tur nav dzīvojuši. Atceros – bērnībā Doles salā visas dienas šķita saulainas. Vispirms iemācījāmies peldēt un braukt ar laivu un tad tikai lasīt un rakstīt. Skola atradās izsūtīta dolēnieša saimnieka mājās. Dažā klasē bija tikai divi bērni, kā tu nemācīsies!? Skolā neko nevarēja noslēpt, salā visi viens otru pazina, cits citam bija rads. Bija viena pārceltuve Ķekavas pusē, un otra, kur ar laivām cēla pāri uz Salaspili (ne velti ir dziesma “Cel mani pār par Daugavu”). Reizēm bija skaļi jākliedz, lai kāds no Daugavas otras puses pārbrauc pāri. Pie katras mājas bija vismaz viena laiva. Doles salā kapi ir nelieli, jo te guldīja tikai tos, kurus nevarēja pārvest uz Ķekavu vai Salaspili ledus iešanas laikā. Salā bija viens veikals, kurp vecāki mūs ar vajadzīgo produktu sarakstiem rokās sūtīja iepirkties. Ziemā kamanās vecāki mūs, bērnus, veda uz Doles muižu, kur notika skolas eglītes pasākums, uzvedām “Pauku un Šmauku”, skatītājos bija visas ģimenes, un kāds no tēviem bija spiests iejusties Salaveča lomā.

Rīgas HES


Daugavas HES ideja gaisā virmoja jau 1920. gadā, bet to sāka celt 1966. gadā un pabeidza 1974. gadā. Vai kāds dolēnietis protestēja? Ko protestēsi, bija taču padomju laiks, Rudīte skaidro. “Atceros, kad salā pirms applūdināšanas cirta kokus, pirmoreiz redzēju, ka tēvs raud. Pie mūsu mājām bija ļoti daudz vectēva un mana tēva stādītu koku. Bija liels ābeļdārzs. Doles salā viss Daugavas krasts bija noaudzēts ceriņiem – baltiem un ziliem. Akas aizbēra, mājas nolīdzināja, pēdējās mājas, kas palika, ar buldozeru nogrāva. Manam vectēvam piederēja dzirnavas, un tēvs tur strādāja arī padomju varas laikā. Kad HES ezeru sāka pildīt ar ūdeni, tēvs katru dienu kājām gāja sešus kilometrus skatīties, un viņa dzirnavu stūris bija palicis pēdējais virs ūdens. Applūdināto māju īpašnieki kā kompensāciju varēja izvēlēties – pirkt māju, dzīvokli vai apbūves gabalu. Mēs ar māsu kā jaunas meitenes domājām – būtu forši dzīvoklis Rīgā. Bet vecāki nopirka māju Daugmalē netālu no Daugmales pilskalna. Pie mājas tēvs no betona izlēja Doles salas siluetu, iebetonēja lielu enkuru, jo vecamtēvam piederēja arī liellaivas, un uzrakstīja: “Laipnā saule, vai atceries jauko Doli?”

Vai viņam bija žēl saimniecības? “Tēvs uz to citādi raudzījās, viņš bija izlasījis HES projektu un teica: o! Tagad ziemā varēsim braukt ar ledusjahtu pa ezeru! Mums, pieciem bērniem, viņš vienmēr teica: mācieties, to, kas būs galvā, neviens jums nevarēs atņemt. Un neturieties pie mantas! Ja tikai gribēsiet strādāt, mantu dabūsiet. Tēvs trīsreiz mūžā bija visu zaudējis, bet katram bērnam varēja pa žigulim uzdāvināt. Tēvs bija īsts dolēnietis, es arī sevī jūtu lībiešu ķēniņa Ako asinis,” braši teic Rudīte.

Dzimtas koks 
un trīs sapņi


Pētot dzimtu, Rudītei nebija jāsāk tukšā vietā. Viņas tēvs Ādolfs Riekstiņš 1949. gadā bija pamucis no izsūtīšanas, sēdējis kādā pažobelē draugu mājās un sācis rakstīt dzimtas vēsturi. Bet lauvas tiesu paveicis viņa radinieks dolēnietis Eduards Riekstiņš, savulaik Latvijas Universitātes matemātikas katedras profesors un dekāns. Viņš dzimtas vēsturi apkopojis 130 lappusēs. Ir pētītas arī citas Doles salas dzimtas, jo galu galā tās ir savijušās. Skolotāja Silvija Pilvere divdesmit gadus apmeklējusi arhīvu un sameklējusi datus par vienpadsmit Doles dzimtām no 1740. gada. “Kad viņa kā jauna meitene atnākusi uz Doli strādāt par skolotāju, sākumā nav varējusi saprast, ka brālēns ar brālēnu sēž vienā klasē, ka galu galā visi uz salas ir tuvāki vai tālāki radinieki. Un ka daudzi savā starpā ir precējušies. Kur tad viņi varēja likties? Tepat jau vien bija jāprecas, nu, paskrēja uz Ķekavu, uz Salaspili. Bet, kad Daugavā gāja ledus, divas nedēļas vispār neviens nekur netika. Jā, Dolē nevar tā viegli teikt, ko domā, vienmēr kāds kādam ir radinieks,” smejas Rudīte. Un cildina arī Daugavas muzeja vadītājas Dainas Lasmanes nopelnus kopš pašiem tā sākumiem dolēniešu atmiņu apkopošanā un vākšanā. Nu jau savākti materiāli grāmatai. Izdot grāmatu par Doles salu, Daugavas muzejā izveidot ekspozīciju par Doles salas dzimtu vēsturi un izveidot laukumu ar piemiņas akmeni (vai nu pie muzeja, vai pie iebrauktuves salā), lai cilvēki zinātu par zudušo zemi. Tādi ir Rudītes un viņas domubiedru trīs sapņi.

Daugavas muzejs


“Lūk, šo liepiņu stādīja Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Arī viņas tēva mājas “Vīķi” ir zem ūdens. Re, kur kartē norādīts! Un pēdējo vasaru pirms izceļošanas viņa nodzīvoja pie mana onkuļa. Kad viņa kļuva par prezidenti, priecājāmies, ka nu mums, dolēniešiem, pašiem savs prezidents!” aizrautīgi stāsta Rudīte un iepazīstina ar Doles salas zvejnieka mājām un saimniecības ēkām, kas novietotas parkā pie muzeja. Vēl pirms applūdināšanas muzejs tās nopircis un šeit uzstādījis. Šai mājai salas iedzīvotāji labprāt ziedojuši savas mēbeles un sadzīves priekšmetus. Arī Rudītes vecāki nav žēlojuši savas lietas, un gultai pārklāta viņas tēva pūra sega. Te var redzēt, kāda bija applūdināto māju godība, klēts, pirts pašiem un pirts nēģu cepšanai, pāris laivas, lašu tači, nēģu tači… Rudīte pastāsta joku, kas tomēr bijis patiesība: kad līgti laivinieki, līgumā saimniekam rakstiski noteikts, ka lasi laiviniekam nedrīkst dot biežāk kā divas reizes nedēļā. Doles nēģi Rīgas tirgū bijuši pieprasīti. Dolēnieši bijuši turīgi un pašapzinīgi, 30. gados kāzās līgavai sešas brūtes māsas bijušas, kur nu vēl muzikanti un citas izrīcības. 1940. gada un 1949. gada izsūtīšanās Doles iedzīvotāji ir smagi cietuši. 1949. gadā izsūtīja vai katru otro saimi, jo no šejienes jau varēja viegli paņemt, kur skriesi, apkārt Daugava. Dzīve uz salas cilvēkus te izsenis veidoja citādus nekā ārpus salas. Turklāt dolēnieši nav bijuši arī pārāk paverdzināti. Un mēs to jūtam, pārliecinoši stāsta Rudīte.

“Katram jāapzinās – tu nenāc no nekurienes, tev ir saknes, kad tās apzinies, cita lieta! Mans vecākais dēls izlasīja grāmatu “Salaspils novads” un teica, ka jūtoties pavisam citādi. Viņš ceļ māju Doles salā “Vēver–Būmaņi”, tā sauca mana tēva applūdinātās mājas. Man prieks, ka viss turpinās. Man ir divi dēli, meita un divi mazbērni. Mazbērniem pagaidām pietiek ar labu tēti un mammu. Dzimtas apziņa nāk, kad tev ir kādi trīsdesmit gadi. Kad jau sen strādāju Rīgā, atkal Dolē nokļuvu nejauši. Mani ievēlēja par domes deputāti, tad zemes komisijā, biju arī zemnieku konsultante, atbraucu uz Doli, un cilvēki teica: “Ā, tā jau Riekstiņu Ādolfa meita. Tad būs labi.” Sapratu, ka manus vecākus ir cienījuši, un tā ir laba sajūta. Man ir interesanti, ka manā dzimtā cilvēkiem ir tik dažādi likteņi. Viens tēva brālis bija sargājis Ļeņinu, otrs karojis Austrijā, tēva brālēns bija Budjonnija šoferis. Kārļonkulis atgriezās Latvijā un apprecēja baltvācieti. Viens no tēva brālēniem Vilis Riekstiņš dienējis uz leģendārā “Roņa” par radiotelegrāfistu. Jā, šie stāsti varētu būt interesanti topošajā grāmatā par Doles salu un tās ļaudīm,” domā Rudīte un aicina mūs ielūkoties arī Daugavas muzejā. Uzzinām, ka senos laikos Doles sala dēvēta par Ķēniņu salu, jo te lībiešu ķēniņi valdījuši. Dolē 16. gs. 70. gados kaltas monētas – šiliņš, vērdiņš, pusmārkas. Lūk, Salaspils Jura baznīcas attēls, ko bez vajadzības HES celšanas laikā uzspridzināja. Pirmo reizi spridzinot, baznīca palēkusies uz augšu un atkritusi atpakaļ savā vietā. Otrreiz pielikuši tādus spridzekļus… Bet baznīcu varēja saglabāt, tā atrodas krastā. Lūk, pārceltuves makets. Šeit filmēti “Salna pavasarī” kadri, kur Matīsiņš iekrīt Daugavā, bet to mazā aktiera vietā darījis kāds Doles salas zvejnieka puika. Arī kāda no tā laika mazajām Doles meitenēm ir piedalījusies šīs filmas uzņemšanā. Tās visas ir lietas, ko Doles salas patriotiem gribas parādīt ne tikai saviem bērniem un mazbērniem, bet arī citiem, kuri brauc pāri Rīgas HES dambim, nezinot, ka Daugavas viļņi sedz zudušu zemi.

Brīvbrīži


Vērojot dzīvespriecīgo un aktīvo Rudīti, rodas jautājums, kur var rast tādu enerģiju. Izrādās, Rudīte ir dejotāja kopš bērnu dienām. Rudītes mamma ir piedalījusies Latviešu dziesmu svētkos Rīgā un Rudītes meitai Annai atstājusi mantojumā pašdarinātu Nīcas zīļu vainagu. Deju svētkos Rudīte piedalās kopš 1970. gada, savu vīru satikusi deju kolektīvā, un vēlāk arī bērni “ievilkti” dejošanā. “Visjaukākie bija Dziesmu un deju svētki, kad piedalījāmies visi pieci. Dziesmu un deju svētku radītā garīgā enerģija ir kaut kas ārpus laika un saprašanas,” saka Rudīte. Pašlaik viņa dejo senioru deju kolektīvā “Rīgava”, jaunākais dēls Kaspars – “Ūsiņā” un mazmeitiņa Loreta – “Burās”.

(Nupat Rudīte atgriezusies no koncertiem Austrijā. Ap roku skaista rokassprādze ar Lielvārdes jostas rakstiem, tie gan sargājuši, gan Latviju popularizējuši. Kādam austriešu kungam rokassprādze tā iepatikusies, ka gribējis to savai sievai par 200 eiro nopirkt.) Brīvajos brīžos, kad Rudīte nedejo, viņa lasa vēsturiskas grāmatas un ada, tas esot gluži kā meditācija. “Un mājās vienmēr ir ko darīt. Kamēr bērni bija mazi, mitām dzīvokļos. Bet vēl pirms treknajiem gadiem laimīgi dzīvokli pārdevu un vēl paspēju uzcelt mājiņu, kur ar meitu un znotu dzīvojam. Vakarā aizej mājās, pasēdi uz terases… Arī dārzā vienmēr ir ko darīt. Bet neesmu fanāte, kad nezāles vēl nav pāri dillēm, tad lai vēl paaug,” smejas Rudīte.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Ļoti interesanti arī priekš manis – jaunās paaudzes! Ar nepacietību gaidīšu grāmatu.

  2. Prieks par to, ka mums ir vēsture un pēctecība. Labs raksts.

  3. Malacis!Bija interesanti lasīt!

  4. Malacis.Prieks par Tevi.

  5. jaunais Dolenietis Atbildēt

    Ar interesi izlasiju rakstu.

Draugiem Facebook Twitter Google+