Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
19. novembris, 2013
Drukāt

Latviešu valoda. Vienīgā

Foto - Zanda BirzeFoto - Zanda Birze

Lai gan valodnieki uzskata, ka satraukumam par valsts valodas apdraudējumu tagad vairs nav pamata, taču laiku pa laikam tomēr dažādu notikumu sakarā to atkal un atkal uzjundī no jauna. Uz “Praktiskā Latvieša” lasītāju jautājumiem šoreiz atbild Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāja, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete un Valsts valodas centra direktors, Rīgas Juridiskās augstskolas profesors Māris Baltiņš.

Prospekts un bulvāris



Rīgā ir Kurzemes prospekts. Kāpēc saglabāts šis krieviskais nosaukums, ja to varēja dēvēt daudz skaistāk un latviskāk – par Kurzemes ielu vai Kurzemes bulvāri?
 Vikija Laukmane Rīgā

M. Baltiņš: – Šis nosaukums gan nav pēdējā laikā ieviesies, Latvijā prospekta apzīmējumu ielām lieto jau sen. Man, piemēram, vārds prospekts drīzāk vispirms asociējas ar Jūrmalu, kur ir ļoti daudz prospektu. Vēsturiski ar šo vārdu apzīmēja pilsētas nomales ielas – tas attiecas arī uz Kurzemes prospektu, kas savulaik bija Rīgas nomalē. Prospekti jau parasti atrodas kaut kur ārpus centra un bijuši saistīti ar ārpilsētas nelielo apbūvi. Bulvāris arī ir iela, kas var būt ar kokiem apstādīts, lielāks vai mazāks, bet tik un tā – iela. Diez vai šos vēsturiski jau iegājušos nosaukumus tagad vajadzētu mainīt. Man būtu grūti iedomāties, ka Vienības gatves vietā, piemēram, tagad būtu prospekts vai bulvāris. Tikpat dīvaini būtu, ja mēs kādu ielu tagad sāktu dēvēt arī par avēniju. Vārds prospekts Latvijā lietots jau sen un diez vai pret to tagad vajadzētu iebilst.

Viss sākas no sīkumiem


Lai gan referendumā nobalsojām par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, ikdienas pieredze rāda ko citu. Nesen zvanīju uz P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas reģistratūru. Man par lielu pārsteigumu bija jānoklausās ierunāts teksts divās valodās – latviešu un krievu. Zvanīju uz medicīnas centru “Elite” – atkal tas pats… Es vēl saprastu, ka “Elites” reģistratūrā (Imantā, kā zināms, dzīvo daudz krievu) man atbild divās valodās, bet vai to drīkst darīt Klīniskās universitātes slimnīcā? Ieeju veikalā “Maxima”… Pārdevējas “ļurkšķ” latviešu un krievu valodā! Tāpat arī aptiekās. Kā skaidrot šo divvalodību? Kāpēc krieviem būtu jāmācās latviešu valoda, ja visur ar viņiem runā krieviski? Kamēr 90 procenti iedzīvotāju nerunās latviski, kamēr uz ielas nāks klāt cilvēki, lai kaut ko jautātu krieviski (it kā mēs dzīvotu Krievijā), uzskatu, ka Latvijas brīvība ir tikai nosacīta.
 Sandra Sūna Rīgā

I. Druviete: – Ir pagājuši jau gandrīz 25 gadi kopš “Valodu likuma” un 15 gadi kopš “Valsts valodas likuma” pieņemšanas. Nevaram noliegt, ka šajos gados esam panākuši jūtamu latviešu valodas prasmes uzlabošanos mazākumtautību iedzīvotāju vidū – 1989. gadā latviešu valodas nepratēju bija 80 procenti, tagad – tikai 10 procenti.

Tomēr valsts valodas prasme vēl nenozīmē valsts valodas lietošanu – tā Latvijā joprojām ir problēma, ko var risināt tikai sabiedrības kopīgiem spēkiem. Valsts ar likuma spēku var nodrošināt latviešu valodas lietošanu tikai oficiālā saziņā ar valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī apkalpojošajā sfērā, un ikvienam latvietim ir jāizmanto savas tiesības runāt latviski un saņemt informāciju un pakalpojumus latviešu valodā.

Sarežģītāka situācija ir neformālā saziņā – sarunās uz ielas, ar kaimiņiem, paziņām – te lietojamo valodu valsts nevar un nedrīkst ietekmēt, jo tā būtu iejaukšanās personu privātajā dzīvē. Jā, mēs esam pretimnākoši, nevēlamies sagādāt grūtības sarunbiedram, spējam atrast desmitiem attaisnojumu pārejai uz krievu valodu – bet šādi mēs paši taču graujam latviešu valodas pozīcijas. Katram latvietim jāapzinās, ka tieši no viņa būs atkarīgs, vai Satversmē noteiktais vienīgās valsts valodas statuss pilnā mērā īstenosies arī dzīvē.

Par divvalodību informatīvos materiālos lasītājai taisnība – vai ik dienas vērojam nepamatotu informācijas dublēšanu arī krievu valodā. Tas valstī, kur noteikta viena valsts valoda, nav pieļaujams. Nedaudzie izņēmumi skaidri minēti Ministru kabineta noteikumos, un informācija medicīnas ie­stādēs starp tiem neietilpst. Daudzajām iestādēm, kas klientu piesaistīšanas nolūkā vai citu iemeslu dēļ informāciju sniedz divās valodās, jāapzinās sava atbildība latviešu valodas prasmes un lietojuma veicināšanā. Cieni valsti, runā latviski – šis princips ikdienā jāievēro mums visiem.

M. Baltiņš: – Kopumā situācija valstī lēni, bet tomēr stabilizējas. Mēs vēl joprojām dzīvojam referenduma iespaidā, tāpēc rodas šādi un līdzīgi jautājumi, taču likumos nekas nav mainījies un nemainīsies.

Piekrītu vēstules autorei, ka ar šādu rīcību mēs nemotivējam apgūt latviešu valodu cilvēkiem, kuri to nolēmuši darīt, jo tādējādi netieši pasakām: varat neuztraukties – ja vajadzēs, runāsim ar jums arī krieviski! Patiesībā tā nav nedz laipnība, nedz atvērta pieeja klientiem, bet gan nevēlēšanās konsekventi īstenot tādu valsts politiku, kas vestu prom no divvalodības un no tādas sabiedrības, kas dzīvo divās informatīvajās telpās.

Nav divu domu – iestādēm Latvijā jāno­drošina atbilde latviešu valodā, taču, ja klients vēlas sarunāties kādā citā valodā, viņam varētu piedāvāt iespēju, piemēram, nospiest vienu taustiņu telefona aparātā un tad ar viņu runātu citādi. Arī automātisko atbildētāju ir iespējams pielietot tā, lai cilvēkam nebūtu jānoklausās teksts uzreiz divās valodās. Citai valodai jābūt kā papildiespējai, nevis kā pamatiespējai.

Pareiza iestādes rīcība būtu pie pacienta vērsties latviešu valodā un tikai tad, ja ir kādas problēmas, var pāriet uz citu valodu, nevis uzreiz piedāvāt divas vai trīs valodas. Jo ar to mēs uzsveram, ka svešas valodas mūsu valstī var būt vienādā statusā ar valsts valodu. Cita situācija, ja vietējā poliklīnikā, piemēram, darbinieks vēršas pie konkrēta pacienta, kuru viņš pazīst. Te nekādu iebildumu nav un nevar būt.

Ar akcentu



Gan televīzijas raidījumos, gan ikdienā, tiekoties ar trimdas latviešiem un sveštautiešiem, kuri apguvuši latviešu valodu, var novērot, ka cilvēks ne tikai gadiem, bet pat gadu desmitiem saviem spēkiem nespēj (vai nevēlas) pārvarēt nepatīkamu akcentu, kas traucē uztvert viņa runāto tekstu. Ar ko tas izskaidrojams?
 Sandra Sūna Rīgā

I. Druviete: – Par akcentu sauc noturīgas izrunas īpatnības, kas saglabājas arī runājot citā valodā vai citā tās pašas valodas paveidā (literārajā valodā, valodas variantā, dialektā u.tml.). Bērnībā, apgūstot valodu, runas orgāni ieņem noteiktas, stabilas pozīcijas, tā saukto artikulācijas bāzi, kas saglabājas arī turpmākās dzīves laikā. Pēc sešu līdz divpadsmit gadu vecuma pavājinās neironu ķēde starp valodas uztveres un valodas producēšanas centru, tādēļ pat tad, ja apzinās sava akcenta atšķirības, to pārvarēt ir grūti.

Savulaik gandrīz visās valstīs pastāvēja stingrs literārās izrunas standarts – piemēram, kaut vai Elīza Dūlitla no “Pigmaliona”, kas ceļā uz sabiedrības eliti pārvarēja dzimtās izloksnes akcentu. Pašlaik politiskā korektuma dēļ attieksme pret akcentu ir daudz liberālāka. Tomēr dažu profesiju pārstāvjiem (aktieriem, diktoriem, skolotājiem, arī politiķiem) tomēr būtu jāpacenšas apgūt literāru izrunu, jo viņi ir paraugs citiem. Tas nav neiespējami, ja šāda vēlme ir! Dažreiz nepieciešama pedagoga palīdzība, citreiz pietiek ar paša pūlēm. Vienota literāra izruna ir vērtība, kas palīdz vienot latviešu tautu un veidot iekļaujošu sabiedrību Latvijā.

M. Baltiņš: – Ja cilvēks neriskēs sākumā runāt sliktā latviešu valodā, ar spēcīgu akcentu, tad varbūt viņš to nedarīs vispār. Man daudz labāk patiktu, ja, piemēram, Valsts televīzija, intervējot cilvēkus uz ielas par dažādām tēmām, tomēr lūgtu cittautiešiem izteikties latviešu valodā – kaut arī ar lielu akcentu. Lai cilvēki demonstrē savas valodas prasmes, bet viņiem bieži vien šāda iespēja pat netiek dota!

Uzskatu, ka jautājums par akcentu nav jāpārspīlē, turklāt arī mēs paši, latvieši, taču nerunājam ideāli, pilnīgi bez jebkāda akcenta, kāda, piemēram, savulaik bija Oksfordas angļu valoda. Ja cittautietis cenšas runāt latviski, bet viņam gluži labi tas vēl nesanāk, tad drīzāk vajadzētu viņu paslavēt – jā, kaut ar akcentu, bet viņš tomēr cenšas runāt valsts valodā. Pret šiem cilvēkiem mums būtu jāizturas ar cieņu. Jo vairāk cilvēku apgūs latviešu valodu, jo vairāk mēs sev apkārt dzirdēsim dažādus atšķirīgus akcentus. Arī no mūsu literatūras klasikas darbiem taču zinām vācu vai ebreju valodas īpatnības, runājot latviski, taču tas nenozīmē, ka viņi nevarēja un, pats galvenais, negribēja to darīt.

Tikai nedaudzos gadījumos cilvēkam, kurš runā ar akcentu, varētu ieteikt savas valodas prasmes pilnveidot – ja, piemēram, tas saistīts ar regulāru publisku uzstāšanos. Taču citādi gan jāteic, ka pat tad, ja cilvēks strādā, piemēram, televīzijā, un viņam ir izteikts akcents, – tas ir nesalīdzināmi slavējamāk, ja viņš vispār runā latviski, nevis pāriet uz kādu citu valodu. Ja kāds uzskata, ka akcents tomēr traucē, viņš var sarunāt konsultācijas pie valodas speciālista un pamazām tikt ar šo problēmu galā.

Arī visi latvieši taču nerunā vienādi, piemēram, ja cilvēkam ir izteikts ventiņu akcents, nereti tas mums šķiet pat interesanti, nevis peļami. Jā, atsevišķos gadījumos var rasties komiskas situācijas, bet lielākoties gan tas nevienam netraucē. Ja man, piemēram, nepatīk politiķis X vai komentētājs Y, tad arī valodas akcents var būt viena no lietām, ko viņam pārmest, bet, ja man kāds ļoti patīk, tad es to vienkārši uzskatu par jauku viņa valodas īpatnību. Nelādzīgi būtu, ja mēs sāktu šķirot – ārvalstu diplomāts pasaka dažus vārdus latviski, un mēs jau priecājamies, bet vienkāršs cilvēks cittautietis cenšas runāt latviski, un mēs aizrādām viņam par akcentu…

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+