Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
22. janvāris, 2015
Drukāt

Lauzt pasaules ledu. Saruna ar jauno kinorežisoru Didzi Eglīti

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Didzis Eglītis ir profesionāls aktieris, filmu režisors, scenārists un producents, reklāmu un mūzikas video autors, jaunu tehnoloģiju entuziasts un ģimenes tēvs vienā personā. Viņa stihija ir cilvēces progresa bezgalīgās tāles un stāsti, kas iedvesmo. Šajās dienās pirmizrādes piedzīvo reizē divi jaunā režisora darbi: pirmais ir kino stāsts par Didzim līdzīgajiem – par meklētājiem, šoreiz – pirmajiem bezceļa elektroauto izgudrotājiem, kas pieveica Dakāras rallijreidu. Tikmēr visā Latvijā pie skatītājiem nonācis arī pirmais Latvijas 3D kino zinātniskās fantastikas žanrā – „Rīga 2041”, kurā Didzis trīsdimensiju formā kopā ar citiem Eiropas režisoriem ļaujas fantāzijai par to, kas rīdziniekus darīs laimīgus nemaz ne tik tālā nākotnē.

Nelielais Rīgas centra dzīvoklis atrodas daudzdzīvokļu „hruščovkā”, kur padomju laikos mājokļus iedalīja kino ļaudīm. Didzim tas ticis mantojumā – viņa vectēvs, Artūrs Eglītis, bija cienīts gaismu mākslinieks Rīgas Kinostudijā. Tagad mājoklis krietni pārprojektēts un jau vairākus gadus ir mājvieta Video studijai, ideālai vietai jaunu censoņu ideju kalvei. Te top mūzikas video („Gain Fast”, „SPB”, “Auļi”, Laima Dimanta u.c.), reklāmas klipi, televīzijas un privātu pasūtījumu filmas. Didža radošā biogrāfija ir iespaidīga – izmācījies aktieros, un pēcāk – kino režisoros Pētera Krilova vadītajā kursā, un režisoru dēvē par dzīves skolotāju. Iemēģinājis teātra skatuvi – spēlējot gan Māras Ķimeles veidotajās izrādēs, apvienībā „United Intimacy” un teātrī „Skatuve”.

Šobrīd „nobāzējies” filmēšanas jomā, lai gan „slēdzītis saslēdzies” jau aktieru studiju laikā, kad kursabiedrene Kristīne Nevarauska ieminējusies, ka režisors Arvīds Krievs meklējot režisora asistentu viņai filmai „Man patīk, ka meitene raud”. „Tā radās iespēja iziet cauri visam pilnmetrāžas mākslas filmas tapšanas procesam no idejas rašanās līdz pirmizrādei. Kopā ar Margaritu Perveņecku pat veidojām scenāriju, kopā ar režisoru atlasījām aktierus. Biju tāds zaļš gurķis, kuram ļoti gribējās izpausties. Un pārsteidzošā kārta man ļāva vadīt filmēšanas laukumu un režisēt masu skatus,” atceras Didzis.

Ja ne gluži skatu uz dzīvi, tad uz filmēšanas laukumu izmainījusi Latvijā uzņemtā Holivudas filma „Irēnas bērni”. Tajā Didža bilance – vācu virsnieka loma, saspēlējot ar pašu titullomas atveidotāju, oskaroto Annu Pakvinu, kā arī pieredze „kameras departamentā”. „Filmēšanas laukumā ikreiz atrodas 150 cilvēku, tehnikas kravas auto rinda stiepjas ielas garumā. Līdz sīkumam pārdomāts scenārijs, un cilvēki, kas tik pazīstamajā Rīgas klusajā centrā negaidīti spēj ieraudzīt kara laika Poliju.” Pēc pavisam īsas sarunas filmēšanas laukumā ar režisoru Džonu Kentu Harisonu, nākamajā dienā Diedža epastā atradusies filmas radošā pakete (filmas scenārijs, kadru plāns, kameras izvietojumu un kustību plāni un citas detaļas), kas Didzim ļāva rūpīgi izpētīt  Holivudas filmas veidošanas nianses. „Varbūt biju iekritis acīs,” pasmīn Didzis. Viņš atzīst, pašlaik aktiera profesiju uztverot kā pašizaugsmes lietu. „Šī ir profesija, kas prasa ārkārtīgi daudz laika un uzmanības. Latviešu aktieri paspēj dienā mēģināt teātrī, iet uz kino provēm un vēl piedalīties seriālos. Diemžēl mūsu platuma grādos nav speciālas kinoaktieru skolas, un, esot režisora pozīcijā, redzu, ka šobrīd ar uguni jāmeklē vispusīgi aktieri, kas prot strādāt kameras priekšā, un tādu ir ļoti maz, lielākā daļa – no vecākās aktieru paaudzes. Tas ir iemesls, kādēļ mūsu režisori pārsvarā izvēlas strādāt ar vienu, taču pārbaudītu aktieru grupu.”

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+