Mobilā versija
+1.8°C
Johanna, Hanna, Jana
Piektdiena, 15. decembris, 2017
13. maijs, 2017
Drukāt

Man ir sava galva un sava pašcieņa. Saruna ar aktrisi Indru Briķi (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs
UZZIŅA

"Pielūdzēja Nr. 1": iestudējums Dailes teātra Kamerzālē

Režisors Gundars Silakaktiņš, Venta Vīnberga dramatizējums, iedvesmojoties no Stīvena Kinga, mākslinieks Mārtiņš Vilkārsis, videomākslinieks Jēkabs Vilkārsis, skaņu mākslinieks Mārtiņš Meiers, gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko.

Llomās: Indra Briķe, Lauris Subatniek.

Izrādes: 14. (pirmizrāde), 21. maijā, 1. jūnijā.

Svētdien, 14. maijā, Dailes teātra Kamerzālē pirmizrādi piedzīvos režisora Gundara Silakaktiņa iestudētā izrāde “Pielūdzēja Nr. 1”. Šī psiholoģiskā trillera pamatā ir Venta Vīnberga dramatizējums, iedvesmojoties no Stīvena Kinga. Galvenajā – Pegijas – lomā spožā un skatītāju iemīļotā Dailes teātra aktrise Indra Briķe.

Vislielākās šausmas mīt cilvēka prātā. Īpaši tad, ja tas saslimis. Izrādes tēma ir visnotaļ skarba…

I. Briķe: Izlasot literāro darbu, bija grūti saprast, kas notiek slima cilvēka smadzenēs, kur autora fantāzijas auglis, kur pamats dzīvē. Režisors Gundars Silakaktiņš bija atradis interesantu faktu, ka Amerikā psihiatriem studijās liek analizēt manis spēlēto varoni. Uz mēģinājumiem palīgā nāca psihoterapeite Gunta Andžāne, kura to darījusi iepriekš arī izrādēs “Liec Dievam pasmieties”, “Equus” un citās. Psihoterapeite izstāstīja piemēru no dzīves. Sieviete, kura divus savus bērnus iepriekš jau bija nozūmējusi, trešajam izdūra acis. Viņai piesprieda mūža ieslodzījumu, bet… atzina par pieskaitāmu. Tas noticis tepat, Latvijā. Man šajā darbā un lomā galvenais ir atklāt, cik cilvēki var būt bīstami. Pat nevari nojaust, kas pēkšņi notiek ar cilvēku tev blakus. Mana Pegija ir mīļa un laipna, bet jau pēc brīža atplaiksnī kas baiss. Diemžēl tādu neprognozējamo ir ļoti daudz. Pat nevaram nojaust, cik bieži esam apdraudēti. Dažā labā ne par mata tiesu nekas neliecina par bīstamību citiem.

Nupat Kristapa Zariņa izstāde Nacionālajā bibliotēkā “Un atkal “ziedošu jaunavu pavēnī””, kas veidota, iedvesmojoties no Marsela Prusta romāna motīviem, atklāj situāciju, kurā viena persona var panākt to, ka otra persona pārtrauc būt… Šā vārda fiziskā izpratnē. Vai šīs atskārsmes ir mūsu laika ietekmētas?

… Pasauli tracina terorisms, sprādzieni… Pēkšņi izrādās, ka ģimenes tēvi, vīri, labi kaimiņi ir tie, kuri var uzspridzināt metro vai nošaut cilvēkus kādas Eiropas galvaspilsētas centrālajā laukumā. Prātam neaptverami – kā cilvēks var parakstīties uz kaut ko tādu, kā nogalināt otru? Nezinām, ar kādiem cilvēkiem dzīvē sastopamies, kas apkārt var notikt un kā pasargāt savus bērnus… Šī loma man ir ļoti smaga, jo… kā caur sevi izlaist, kā saprast, brīžiem pat ar prātu neaptveramos Pegijas domu gājienus? Kā to aktieriski, loģiski atklāt? Ļoti grūts, mežonīgs darbs. Tādu izrādi faktiski vajadzētu iestudēt psihologam, psihoterapeitam, jā, man ir vajadzīga palīdzība no ārpuses, lai varētu šo lomu izveidot. Arī no režijas puses tas ir ļoti grūts darbs.

Jums kā savulaik Krodera ieredzētai aktrisei bijusi iespēja strādāt ar izcilu meistaru. Viņa liktā latiņa palīdz vai arī traucē?

Līdzīgi kā Mākslas akadēmijā – ja tiec pie meistara, kurš ieliek mākslas pamatus tā pa īstam, pēc tam vari strādāt visādi – kā ar pasteli, tā zīmuli, tā vismodernākajām tehnoloģijām. No svara tie pamati, pamati! Esmu strādājusi ar dažādiem režisoriem, gājis visādi, es pieņemu visu ko, bet mani nevar piemuļķot. Nevar likt darīt ko tādu, par ko man pilnīgi skaidrs, ka tā nevar. Šajā sezonā man ir četras lomas jauniestudējumos un vēl trīs paralēli no iepriekšējām izrādēm, un, jā, man bija iedalīta arī loma pie Nastavševa (izrādē “Peldošie – ceļojošie. II daļa”. – V. K.). Un pirmo reizi mūžā pēc kopā ar režisoru nostrādāta mēneša pateicu – nē, atsakos no šīs lomas, jo… šī cilvēka strādāšanas stilu nevaru pieņemt. Vispirms no izrādes aizgāju es, pēc tam Lauris Dzelzītis un tad Dainis Grūbe.

Vladislavs Nastavševs šobrīd ir viens no publikas un kritiķu atzītākajiem režisoriem, viņa ieredzētākie aktieri saprotas ar režisoru tādā kā asinsrites līmenī. Kas jums bija nepieņemamais?

Negribu nevienu aizvainot, bet, piemēram, Dalī, kā zināms, bija psihiski slims, traks. Bet viņš vienatnē ar saviem dēmoniem radīja ģeniālu mākslu. Taču teātrī režisoram tomēr jāstrādā ar dzīviem cilvēkiem. Mums katram ir savi kompleksi, vājības, novirzes, bet, ja tas sāk diktēt darba procesu, ņem virsroku un ja aktierus izmanto, lai apmierinātu tieksmi pazemot un nīcināt cilvēku, tad es tajā nepiedalos. Un ar šādu režisoru vairs negribu strādāt. Man ir sava galva un sava pašcieņa.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Vienīgais – Nastavševa izrādes ir notikumi, ko gan nevar teikt par daudziem balagāniem, kuros piedalās Briķe, un pret kuriem, acīmredzot, viņai nav nekādu iebildumu.
    Aktieri, protams, nav galvenie vainīgie pie tā, par ko ir kļuvis Dailes teātris, tomēr sajūsmināties par sevi absolūtajam vairākumam no viņiem nav nekāda pamata.

    • Jā, dažas Nastavševa izrādes ir notikumi, bet ne visas. Piemēram, šī konkrētā, no kuras Briķe atteicās, pavisam noteikti nav. Varbūt tas ir kaut kā saistīts? Bet ir arī vēl citas un citos teātros, kas par notikumiem nekļuva. Nu, nav neviens režisors tāds, lai ikviens viņa darbs būtu notikums. Pat Nacionālajā teātrī, kurā Nastavševam līdz šim ir veicies kopumā vislabāk, viss nav bijis vienlīdz spilgts un kritiķu vienlīdz stipri slavēts (kaut vai Dostojevska “Idiots”).
      Var jau būt, ka Briķei būtu par kaut ko jākaunas, bet paskatieties, ko viņa Dailē pēdējos gados ir darījusi. Daudz tur ir to balagānu? Pamatā jau tomēr ir smagsvaras lomas nopietnās izrādēs – kaut vai pie tā paša Regnāra Vaivara, kuras par balagāniem var nosaukt tikai totāls analfabēts žanros.

  2. Fantastiska aktrise, jau no tiem laikiem, kad ar Bartkēviču bija tandēmā!

  3. Aktieris bez režisora ir O.
    Režisors bez aktiera ir 0.
    (viena nulle īstenībā ir o)

    • tas nekas, ka Nastavševs ir vairāk uz augšu pasists, nekā darbam tas vajadzīgs !
      Toties no publikas un kritiķiem atzītākais režisors !
      Jautājums: kādā līmenī tad ir tā “atzīstošā publika un kritiķi” ??

Draugiem Facebook Twitter Google+