Balets ir īsta vīriešu profesija. Saruna ar Baibu Kokinu un Raimondu Martinovu 0
Laba ziņa klasikas cienītājiem: Latvijas Nacionālajā baletā pirmizrādi piedzīvojis spilgtais kostīmu balets “Pie zilās Donavas” ar Johana Štrausa mūziku. Jauniestudējums tapis par godu tā horeogrāfes, leģendārās baletmeistares Helēnas Tangijevas–Birzenieces 110. jubilejai, ko svinam ceturtdien, 13. aprīlī.
Baletam “Pie zilās Donavas” aprit 60. gadu jubileja – pirmo reizi Rīgā tas iestudēts 1957. gadā, atjaunojumus piedzīvoja 1987. un 1994. gadā. Kopumā tika nodejotas 310 “Pie zilās Donavas” izrādes . Horeogrāfs Aivars Leimanis teic, ka pamatā ir zināmais Helēnas Tangijevas- Birznieces darbs, papildināts ar viņa kā inscenētāja jauninājumiem. Muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, pie diriģenta pults būs Farhads Stade, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ināra Gauja, videomāksliniece Ineta Sipunova. Viens no galveno varoņu atveidotāju pāriem ir skatuves partneri daudzās izrādēs vadošie solisti Baiba Kokina un Raimonds Martinovs, kura pirmā Odeta “Gulbju ezerā” bija tieši Baiba Kokina.
– Franciska, slavena Vīnes teātra dejotāja un Francis, komponists – kādi izaicinājumi jums saistās ar šīm skaistajām lomām?
Baiba Kokina: –Vienmēr licies, ka Bajadēra, Raimonda ir tās tehniski un emocionāli sarežģītākās lomas, bet, kā izrādās, “Pie zilās Donavas”, šī labā, senā klasika nav nemaz tik viegla. Helēna Tangijeva–Birzniece (ar nelieliem Aivara Leimaņa jauninājumiem – V. K.) pacentusies godam radīt šo valša skatuvi, kas īstenībā ir visnotaļ sarežģīta. Loma ir piesātināta un trijos cēlienos iekļauta visa iespējamā baleta tehnika. Franciska ir ļoti emocionāla, bet pati vēl īsti nezina, ko vēlas. Kā jau sieviete – alkst pēc karjeras, ģimenes, lielas mīlestības… Tik saprotami. Viņai it kā ir grāfs, kurš uztur, visu dod, jābūt tikai skaistai, gudrai, koptai, protams, arī māksliniecei, un te pēkšņi viņa ierauga… tās acis…
Raimonds Martinovs: – Vispirms jau Francisku apbur komponista Franča mūzika.
B. Kokina: – Un dejotājai šķiet, ka tā rakstīta tikai viņai, tik tuva, tik simpātiska, pamazām Franciska kļūst vai apsēsta ar skaņradi, kuru tik akli mīl, pati vēl neapzinādamās. Sadzirdot viņa mūziku, dejotāja ir stāvā sajūsmā par komponistu pašu. Un apkārtējie to mana. Tā jau dzīvē ir – kad sieviete lido, visi to redz.
R. Martinovs: – Sapņainais, melanholiskais komponists Francis kļūst par upuri savām jūtām, emocijām un diemžēl sāpina arī savu tuvāko cilvēku, draudzeni Anneli. Bet, ja ir kāds iemesls piedot cilvēkam, tad tikai spēja atzīt savas kļūdas. Un Francis to izdara. Tieši tāpēc baletam laimīgas beigas.
Lomā man ir ļoti daudz pacēlienu. Man tas ļoti patīk, jo pacēlieni ir mana stiprā puse. Katru dienu cilāju svarus un Franča lomā varu parādīt rezultātu, turklāt, ja vēl arī otra partnere Jūlija Brauere Anneles tēlā ir viegla kā pūciņa.
B. Kokina: – Un skatītāji sajūsmā – kā viņš pacēla, kā grieza! Man ir tā laime dejot ar Raimondu un neuztraukties par tehniskajām lietām duetā. Jo pilnīgi noteikti zinu, ka visos griezienos un pacēlienos esmu drošās rokās.
– “Pie zilās Donavas”, protams, pirmām kārtām saistās ar valsi. Interesanti, kādas ir jūsu pašu attiecības ar šo deju ārpus baleta, dzīvē?
R. Martinovs:– Tas vairāk asociējas ar sporta, sarīkojumu dejām. Bet sabiedrībā valsti sen vairs nedejo.
B. Kokina: – Ja nu vienīgi kāzās… Īstenībā žēl. Varētu jau būt balles, kur aiziet izdejoties valsi skaistās kleitās. Man personiski šī izrāde simpatizē arī Ināras Gaujas darināto tērpu dēļ. Franciskai uzvedumā ir veselas piecas atšķirīgas kleitas, cita par citu krāšņākas. Varbūt neraksturīgi baletam, taču ļoti piederīgi izrādes kopnoskaņai. Vienmēr esmu sapņojusi uzvilkt krāšņās kleitas un iejusties senajos laikos, kad tās valkāja. Garie cimdi, rotas, krinolīna cepures… Šodien jau mode pavisam cita. Tērpam nāk līdzi arī uzvedība ar smalkām manierēm, kur nebija nekā no mūsdienu steigas un paviršības.
Ināra Gauja vēlējās solistiem, lai atšķirtos no kordebaleta, vēl kuplākus tērpus, taču ņēma vērā arī mūsu iebildumus, lai varam brīvi kustēties un ērti justies. Bet tērpi tiešām pievilcīgi – garie cimdi, kleitas ar atsegtiem pleciem, svārki nedaudz zem ceļa. Bet, Raimond, vai atceries pirmo mēģinājumu, kad mums likās – nu tik salkana mīlestība! Interpretēsim Franciskas un Franča attiecības nedaudz savādāk.
R. Martinovs:– Uz priekšu jau iet ne tikai tehnika, bet arī aktieru meistarība. Lai neapvainojas neviens baleta cienītājs, bet vairs nav tik liela dramatisma katrā žestā, nav arī vairs tās agrākās pārspīlētības. Drīzāk mūsu varoņu attiecības rādīsim kā kino kameras tvertā tuvplānā . Vislabākā aktiera meistarība izpaužas tad, kad tu nespēlē.
– Kas jums abiem tuvāks – klasiskais vai laikmetīgais balets?
B. Kokina: – Esmu cilvēks, kas dievina savu profesiju, dejoju kopš trīs gadu vecuma un man patīk jebkas, ko varu izdzīvot uz skatuves. Neslēpšu, ka mīkstajās čībiņās laikmetīgā deja prasa atšķirīgu tehniku, lielāku lunkanību un tu jūties uz skatuves daudz drošāk nekā puantēs.
R. Martinovs:– Klasiskajās izrādēs vienmēr ir kādi rāmji, līdz kuriem vari iet, taču tajās tehnika ir grūtāka nekā laikmetīgajā dejā, kurā vairāk vari izpausties emocionāli, tik ļoti nedomājot par tehnikas izpildījumu. Bet godīgi sakot, man īsti nepatīk šis dalījums žanros. Var jautāt – pie kura tādā gadījumā pieskaitīt “Annu Kareņinu”? Puantes vai mīkstās čības nebūt nav tā striktā robeža, kas nodala klasiku no laikmetīgā. Tikpat labi arī laikmetīgo deju var izpildīt puantēs.
B. Kokina: – To īsto, moderno tehniku, kas ir ļoti sarežģīta, mēs nemaz tā īsti nezinām…
R. Martinovs: – Kāpēc nezinām?
B. Kokina: – Ar grīdas tehniku, visiem pārvēlieniem…
R. Martinovs: – Vienalga, visa pamatā ir klasika. To apguvis mākslinieks var iemācīties jebkuru dejas žanru. Bet trīsdesmit gados pēkšņi uzvilkt puantes un nostāties piektajā pozīcijā ir vienkārši bīstami.
– Jūs esat arī diplomēts horeogrāfs, kas veidojis ne vienu vien iestudējumu. Ko vēlaties sasniegt šajā jomā?
R. Martinovs: – Iestudēt pilnmetrāžas baletu. Starp citu, nekautrēšos palielīties, ka 2018. gadā Latvijas valsts simtgades kontekstā “Arēnā Rīga” paredzēts lieluzvedums ar tautas dejām, laikmetīgajām dejām un klasiku, ko izpildīs mūsu baleta solisti. Un šai daļai horeogrāfs esmu es, komponists Andris Sējāns raksta mūziku.
– No Perta līdz Paganīni – tā varētu raksturot jūsu horeogrāfijās līdz šim izmantoto mūziku. Pēc kāda principa to izvēlaties?
R. Martinovs: – Mūzikai horeogrāfijā ir ļoti būtiska loma. Kādreiz esmu sevi pieķēris vēlmē paeksperimentēt – jau iestudētā darbā izmantot citu mūziku. Un ziniet, tās pašas kustības, bet – kaut kā vairs neizskatās. Mani saista spēcīga mūzika, jaudīga, uz kuras fona iespaidīgas kļūst visvienkāršākās kustības. Vari kaut vienkārši stāvēt. Viens no tuvākajiem komponistiem ir mūsdienu amerikāņu skaņradis,- izrādās, gadu par mani jaunākais – dipomdarbā izmantotais Zack Hensey, kurš rada fantastiski laikmetīgu mūziku, bet tajā pašā laikā fonā vijole, čells, mans mīļākais instruments kopš Dārziņskolas, kad piecu gadu vecumā mēģināju to spēlēt…
– Esat uzstājušies uz daudzām slavenām citu valstu skatuvēm. Kā Latvijas Nacionālais balets izskatās uz šī fona?
R. Martinovs: – Esam pasaules līmenī. Pirmkārt, tāpēc, ka mums ir viss iespējamais klasiskais repertuārs, izņemot vienīgi “Spartaku”, kas varētu būt mana sapņu loma. Bet, piemēram, Vācijā ir ļoti daudz dominē modernā deja, ļoti daudz neoklasikas, bet nav tādas klasiskas trupas, ar kādu mēs varam lepoties.
B. Kokina: – Daudzās trupās mēnesi dejo tikai, piemēram, “Apburto princesi”, nākamo mēnesi “Gulbju ezeru”, bet mēs vienā mēnesī varam nodejot septiņas pavisam dažādu žanru izrādes. Tas ir skaisti, bet adaptēšanās ir gana sarežģīta.
R. Martinovs: – Daudzās trupās izmanto viessolistus, uzaicinot uz noteiktu izrāžu bloku. Viņi atbrauc, nodejo un atkal aizbrauc.
– Interesanti, ka labākos operas solistus nolūko pasaules slavenākie operteātri, bet baleta premjeri lielākoties turas savos teātros.
R. Martinovs: – Mūsu radošais mūžs ir tik īss, ka katra izvēle ietekmēs tavu nākamo dzīvi. Arī mūs aicina citos teātros, bet tu nospried, ka kāda loma tev jānodejo vēl šeit un varbūt tevi vairs citreiz neuzaicina, taču arī mēs braucam pa pasauli un dejojam citos teātros. Bet ir vajadzīga bāze, kur tu dejo pastāvīgi. Mūsu profesijā tu mācies visu mūžu, nekad nevari būt sasniedzis pilnību un tādēļ, protams, veselīgi palūkoties, kas notiek citur. Bet šobrīd man prieks par mūsu jaunajiem, kuriem ir talants, un manā skatījumā mūsu baleta nākotne ir perspektīva un gaiša.
– Ja vienīgi nebūtu puišu trūkuma…
R. Martinovs: – Tas gan. Mēs esam Latvijas Nacionālais balets un mums gandrīz visi dejotāji nākuši no mūsu pašu skolas (Rīgas Horeogrāfijas vidusskola – V. K.) ar ko lepojamies. Bet diemžēl turpmākos pāris vai pat trīs gadus skolā izlaidumā nebūs neviena (!) puiša. Kaut kas ir jāmaina sabiedrības filosofijā, vecāku izpratnē par baletu. Jāpalīdz saprast, ka balets ir arī īsta vīriešu profesija un nevis tikai meitenēm piedienīga. Ir būtiski piesaistīt jaunos puikas, lai viņi nāk uz baleta skolu. Mums patlaban ir tikai pāris dejotāji no ārzemēm. Pārējie visi savējie. Ļoti gribētos šo skaisto tradīciju saglabāt.
– Jauni cilvēki tagad arī domā – vai un cik ar šo profesiju varēšu nopelnīt.
R. Martinovs: – Alga jau vienmēr būs par mazu, bet, ja tu iemīli skatuvi, tad tie cipariņi kontā nav tik ļoti nozīmīgi. Protams, ja tu dejo desmit gadus, sāc skatīties, ko darīsi tālāk – vai kļūsi par horeogrāfu, pedagogu… Bet, ja ir īsta motivācija būt uz skatuves, tas viss nešķiet tik ļoti no svara.
Mums ir fantastiska profesija. Jo, kaut nedaudz no svara arī veiksme, viss pārējais ir paša rokās. Cik stundas pavadīsi zālē, tik labi arī dejosi. Diemžēl ne visiem ir piemēroti augumi šai profesijai, jo tā ir ļoti grūta, un mūža lielākais ienaidnieks ir traumas, kas piezogas pilnīgi nemanāmi un bieži vien uzvarēt tās nevar.
– Kas jūs pašus atveda uz baletu?
B. Kokina: – Mani vecākie vienkārši redzēja sava bērna alkas dejot. Es dejoju visur, pat pa ielu dejot. Radinieku saietos iestudēju izrādes, taisīju arī biļetītes un iekrāju pat naudiņu. Vecāki saprata, ka mani jāsūta uz Rīgu. Un tā es, meitene no Latgales, viena pati nonācu galvaspilsētā, mamma un tētis palika Daugavpilī, bet es neko no sākotnējām grūtībām nenožēloju.
R. Martinovs: – Nepiederu tiem, kas no bērnības gribējuši dejot. Mamma teica, un es darīju. Teica – jāiet uz deju skolu, un es neuzdevu nekādus jautājumus. Tajā vecumā man arī nebija ne mazākās izpratnes par to, kas vēlētos būt. Dejoju, trenējos un ar laiku sapratu, ka par laimi esmu nonācis vietā, kas mani saista un pievelk.
B. Kokina: – Varbūt mamma tevī pamanīja to baletam vajadzīgo šarmu, ko pats nemaz neapjauti. Man arī ir divi bērni, divas pilnīgi atšķirīgas piecas un septiņus gadus jaunas meitas, un es jau redzu, kas vienai un otrai atvasei iekšā. Īstenībā viņas ļoti lūdz, lai vedu uz baleta skolu, jo bijušas klāt mēģinājumos, redzējušas vai visas manas izrādes, mājās atnākušas, visu atdarina un sanāk tīri labi. Bet, vai gribu, lai viņas profesionāli atkārtotu manu dzīvi… Galu galā izlems pašas.
R. Martinovs:– Turklāt tagad baletskolā vairs nav tik traki kā mūsu laikā. Tad arī sita, iekaustīja.
B. Kokina: – Nu zilus jau mūs nepadarīja (iesmejas).
R. Martinovs: – Bija tāds respektabls pedagogs Valentīns Bļinovs. Vai viņa sviests krēsls nekad nelidoja tavā virzienā? Manā lidoja. Tā, protams, bija arī motivācija saņemties, bet tagad kas tāds būtu milzīgs šoks.
B. Kokina: – Tu iepriekš minēji visu premjeru sapņu lomu vīrišķīgo, heroisko, brīvību alkstošo Spartaku. Lūk, pēc kādas izrādes puikas skrietu uz baleta skolu!
R. Martinovs: – Ideāls jau grūti sasniedzams, tomēr mums ir fantastisks repertuārs. Citās trupās, it īpaši Krievijā, vajadzētu ļoti ilgi gaidīt, kamēr vienreiz trīs mēnešos nodejosi vienu vadošo lomu, jo mākslinieku tur ir ļoti daudz. Otra lieliskā iespēja mums ir izdevība strādāt ar pasaules slaveniem horeogrāfiem kā Boriss Eihmanu, Kšistofu Pastoru un citiem, kurus Aivars Leimanis spējis ieinteresēt sadarbībā. Tāpēc jau publika mīl baletu, un uz tā arī turas šis Baltais nams.
Uzziņa
BAIBA KOKINA
LNO baleta trupā kopš 2002.gada.
Piedalījusies Starpautiskajā Bartolinas Baleta festivālā Dānijā 2000.gadā, kā arī festivālā Baltijas Baleta zvaigzne Itālijā (2000) un projektā Tauriņi Dānijā (1999).
2005.gadā viesojusies Japānā, piedaloties P.Čaikovska baleta “Riekstkodis” izrādēs.
2006.gadā kļuvusi par Permas Starptautiskā baleta konkursa Arabeska 2006 diplomandi, kā arī ieguvusi Spēlmaņu nakts balvu par Mirtas lomu baletā “Žizele”. AS Latvijas Gāze Gada balvas Operai laureāte kā Gada labākā baleta māksliniece (2007). 2013. gadā saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada sasniegums baleta mākslā.
Piedalījusies viesizrādēs Anglijā, Itālijā, Japānā, Krievijā, Nīderlandē, Somijā, Vācijā.
RAIMONDS MARTINOVS
LNO baleta trupā kopš 2000.gada.
2014. gadā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvis profesionālo bakalaura grādu horeogrāfijā. Izglītību papildinājis Anaheimas (ASV) baleta vasaras kursos un Starptautiskajā Bartolinas baleta seminārā.
2005.gadā kļuvis par Starptautiskā Ņujorkas baleta konkursa diplomandu. Ar LNO baleta trupu viesojies Lielbritānijā, Izraēlā, Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Portugālē, Vācijā, Šveicē u.c. valstīs. Ar Uļjanu Lopatkinu piedalījies baleta tūrē pa Krieviju, izpildot klasisko baleta repertuāru.
2007.gadā kļuvis par Spēlmaņu nakts balvas laureātu kā Gada baleta mākslinieks. 2008.gadā ieguvis bronzas medaļu I Starptautiskajā Dienvidāfrikas baleta konkursā. Raimonds Martinovs saņēmis Latvijas Gāzes Gada balvu operai kā labākais baleta solists (2011).
Viņa repertuārā ir vadošās lomas gan klasiskajos baletos, gan laikmetīgās horeogrāfijās. Kopš 2010. gada strādā arī kā horeogrāfs.
Raimonda Martinova veidotās horeogrāfijas:
Arvo Perts, LudovicoEinaudi, ZackHemsey “Kāda mākslinieka mūžs”, 2014
Pelageja “Gredzens”, 2014
Pjetro Maskanji, Antonio Vivali, Rene Aubry “TheBox”, 2013
Jāzeps Vītols “Dārgakmeņi” (kopā ar Elzu Leimani-Martinovu), 2012
