Kultūra
Literatūra

“Mans aizbilstamais dzer tēju kopā ar baronesi.” Saruna ar tulkotāju Elgu Saksi0


Tulkotāja Elga Sakse ungāru literatūru latvisko kopš 1964. gada un līdz šim iepazīstinājusi latviešu lasītājus ar vairāk nekā 70 izcilākajiem ungāru literatūras darbiem.
Tulkotāja Elga Sakse ungāru literatūru latvisko kopš 1964. gada un līdz šim iepazīstinājusi latviešu lasītājus ar vairāk nekā 70 izcilākajiem ungāru literatūras darbiem.
Publicitātes (Ungārija vēstniecības Latvijā) foto

Apgādā “Mansards” oktobrī nācis klajā Lāslo Ģurko (1930–2007) romāns “Doktora Fausta laimīgais gājiens pa elli” (1979). Romānā vēstītājs ir Mefistofelis – šis mūžsenais vērotājs, kurš Fausta lomai izraudzījies visgodīgāko idejisko komunistu Ģerģu Sabadošu un objektīvi pārstāsta sava varoņa mūža gājumu, līdz ar to arī valsts likteni attiecīgajā laikposmā. Romāns radījis ne mazums raižu tā autoram, jo Mefistofeli par “objektīvo” stāstījumu saukt pie atbildības nebija iespējams.

Romānu no ungāru valodas pārcēlusi tulkotāja Elga Sakse, kura nākamgad svinēs 90. dzimšanas dienu. Viņa ungāru literatūru latviski tulko kopš 1964. gada un līdz šim iepazīstinājusi latviešu lasītājus ar vairāk nekā 70 izcilākajiem ungāru literatūras darbiem: Magdas Sabo, Imres Kērteša, Šāndora Mārai, Ferenca Moras, Ištvāna Erkēņa un daudzu citu autoru romāniem, kā arī Ferenca Molnāra lugu “Lilioms”. Sastādījusi grāmatu “Ungāru īpašvārdu pareizrakstība un pareizruna latviešu valodā” (1998). Viņa ir vienīgā, kura vēl joprojām tulko ungāru literatūru latviešu valodā. Ungārijas valdība tulkotājai ir piešķīrusi vairākus visaugstākā līmeņa valsts apbalvojumus.

– Kā tas ir – būt vienīgajai, kas darbojas ar ungāru literatūru Latvijā?

E. Sakse: – Es jau mēģinu atrast kādu, kas varētu nākt manās pēdās. Ir cerības, bet konkrētus vārdus vēl nenosaukšu.

– Kā savulaik nonācāt pie ungāru literatūras?

– Mani vecāki bija saistīti ar tulkošanas darbu. Reiz man nācās dzirdēt tādu sarunu: ļoti žēl, ka jaunatne nemāk valodas, īpaši tās mazās valodas, kurām ir īpatna literatūra. Ar to bija punkts. Ķēros klāt pie ungāru–latviešu vārdnīciņas un kalu vārdiņus. Mans pirmais tulkojums bija stāstu krājums, pie kura strādāja arī mana kolēģe Ruta Runce.

– Vai ungāru literatūrā ir kas tāds, kas to īpaši izceļ pasaules kontekstā?

– Ungāru literatūrai ir viena galvenā īpatnība – tā ir ļoti bagātīga.

– Kurš tulkojums darīja jūs patiešām priecīgu?

– Tie būs Magdas Sabo darbi. [Elga Sakse ir īstena Magdas Sabo vēstnese Latvijā – iztulkoti deviņi darbi! – Red.]

– Pastāstiet par Lāslo Ģurko!

– Ungāru rakstnieks Lāslo Ģurko literatūrā ienāk 20. gadsimta 60. gados. Viņš raksta kritiski un emocionāli, pieskaras sociālisma apziņas problēmai. Seko romāni, viņa uzmanības lokā ir nopietnas tēmas – cilvēka atbildība, vēsture, dažkārt tiek izmantoti iepriekš nezināmi dokumenti. Līdztekus literārajam darbam viņš bijis vairāku laikraksta un žurnālu redaktors, teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs, parlamenta loceklis, daudzpusīgs un aktīvs sabiedriskais darbinieks. Un tas viss par spīti tam, ka Ģurko agri zaudējis vecākus un viņam nav bijusi iespēja pabeigt vidusskolu.

Prozas ABC

Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Izdomas bagātie ungāri ir radījuši Alberta Bela cienīgu fantasmagoriju, tomēr ietērpjot simboliskajos tēlos ļoti konkrētas un asas asociācijas – Gētes “Fausts” ir gana skandalozs pats par sevi, bet te vēl klāt sociālistiskās satelītvalsts konteksts.

Kā var manīt, sarakstīts neatslābstošās konstrukcijās, valoda te neapstājas, bet plūst, savukārt apstāties liekot lasītājam: sak, vai tas ir tik filozofiski, kā šķita, vai arī tur nebija nekā pārlieku sveša un mēs visi domājam tāpat gan tad, gan tagad?”

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Lāslo Ģurko romāna “Doktora Fausta laimīgais gājiens pa elli” nodaļā “Mans aizbilstamais dzer tēju kopā ar baronesi”.

Ja 1945. gada vasarā manam aizbilstamajam kāds būtu pajautājis, ko viņš nesaprot, jaunākais Ģerģs Sabadošs atbildētu, ka galīgi neko šajā pasaulē nesaprot.

Mans aizbilstamais, kuram tolaik bija astoņpadsmit gadu, zināja, ka viņam nav nekādas jēgas par pasauli, viņš nezināja, kur ierindot to nejauši iepazīto otru pasauli, pēc urīna smirdošo kameru, uz nāvi notiesāto dezertieru bailes, kam viņi risinājumu meklēja rupjos pastāstos, nežēlīgo piekaušanu, viņam ne jausmas, kāda sakarība iepriekš pazītajai pasaulei ar šo no jauna iepazīto, viņš bija atklājis kaut ko, par kā eksistenci pat nojautis nebija, taču gluži kā Kristaps Kolumbs nezināja, ko atklājis, un bija pārliecināts, ka viņa iepazītais ir tikai daļa no tā, ko viņš nepazīst.

– Vai jūs vienmēr tik nerunīgs? – baronese jautāja, kad viņi devās mājup uz krastmalas vasarnīcu, kur kundze dzīvoja, bija silts augusta vakars (kā pēc priekšraksta: daudz zvaigžņu un mēnessgaisma), melni ģērbusies kundze ieķērās manam aizbilstamajam elkonī, un viņas rokai nebija svara, gluži kā rudenīga lapa būtu uzkritusi jaunākajam Ģerģam Sabadošam uz delma.

– Es neesmu nerunīgs, – mans aizbilstamais spītīgi atbildēja, pats zinādams, ka ir gan; viņš neatrod sev vietu, viņu neinteresē cilvēki, viņš arvien kvēlāk alkst iepazīt un izprast šo pasauli, kas kļuvusi tik neizzināma un neizprotama, tur nu nevar palīdzēt ne ģimene, ne paziņas, arī viņi nekā nesaprot, tāpat kā viņš, nezina pat tik daudz kā viņš. Tas ir, ka nezina un nesaprot kaut ko ļoti svarīgu.

– Ja vēlaties, ienāciet, – sacīja baronese, kas īstenībā bija nevis baronese, bet skolotāja, tikai vasarnīcu ciematā viņu tā sauca, varbūt uzkrītoši staltās stājas un lepnā kakla dēļ, varbūt tāpēc, ka viņa vienmēr valkāja melnas drēbes un ap kaklu zelta ķēdīti (to viņa paņēma mutē, kad domāja), varbūt tāpēc, ka viņa bija no Transilvānijas, kopā ar ģimeni bēgusi no frontes, vilcienu skāris uzlidojums, bojā gājuši vīrs un mazais dēliņš, bet viņa pat ievainota nav tikusi; vasaru viņa pavadīja Sēplakā attāla radinieka vasarnīcā, pa dienu bija reti redzama, uz pludmali negāja, bet pa vakariem labprāt gāja ciemos, ja tika ielūgta; viņas likteni it īpaši Katinkas kundze ņēma pie sirds (“cik briesmīgi tai nelaimīgajai, allaž tikai viena ar tādām atmiņām”, kaut gan baronese nemaz neizskatījās nelaimīga).

– Vai dzersiet tēju? – baronese jautāja, un mans aizbilstamais atbildēja piekrītoši, maskēdams pārsteigumu, jo Sabadošu ģimene tēju dzēra vienīgi tad, ja kāds bija slims; kundze nolika uz galda mazu spirta pavardiņu un uz tā zilu tējkannu ar sasprēgājušu emalju.

– Šī ir pēdējā tējas paciņa, – baronese sacīja, – beigsies, un tad būs cauri. – (Kara laikā un arī pēc tam Ungārijā tēja bija tāds pats dārgums kā pupiņu kafija, apelsīns vai citrons.)

– Vai smēķēsiet? – kundze jautāja, mans aizbilstamais pateicās, ar to atkāpdamies no patiesības – ka nekad mūžā vēl nav smēķējis –, un pārsteigts konstatēja, ka viņam patīk cigarete pretstatā tējai, kas bija bezgaršīga un tik karsta, ka dedzināja muti.

Spirta zilā liesmiņa noplaka, Ģerģs mēnessgaismā vēroja baroneses melno stāvu, kā viņa saritinās pītajā atzveltnī, viņš ievilka dūmu, tad aiz dzirksteles pavīdēja viņas bālā seja, Ģerģs gribēja kaut ko jautāt, bet nezināja, ko, tātad arī viņš tikai sūca cigareti, kas mazliet reibināja, un arī tas bija tīkami, kā silts vakars un klusums (arī sienāžu cirpstēšana).

– Es pati dažreiz brīnos, – baronese runāja no nez kāda tāluma. – Es te sēžu, smēķēju, dzeru tēju, bet viņi ir miruši. Jau veselu gadu miruši. Vai arī jums tas šķiet cietsirdīgi?

– Nebūt ne, – mans aizbilstamais steidzās atsaukties, kaut gan viņam par to vēl nekādu domu nebija, un īstenībā viņam būtu gribējies par šo jautājumu padomāt, taču viņš juta, ka vajag atbildēt tūlīt un tieši to, ko teica.

– Laikam taču esmu cietsirdīga, – kundze lietišķi noteica. Tad piebilda, ka cita, viņas vietā būdama, laikam gan nespētu domāt neko vairāk kā vien par viņiem, taču viņa lasa, prāto, runājas, dzīvo, un ja arī sāp, tad ne tik ļoti, lai aizmirstu visu, lai būtu tikai sāpes un atmiņas par mirušajiem.

– Jūs taču tik un tā nevarat viņiem palīdzēt, – jaunākais Ģerģs Sabadošs sacīja, un tūlīt viņam ienāca prātā, ka to ir dzirdējis no mātes, un tas viņu tā sakaitināja, ka viņš sāka dedzīgi skaidroties, nemaz nebēdādams, ka runā ko citu (un viņa teiktais ir visai juceklīgs): cilvēks piedzimst, lai iepazītu dzīvi, to vienīgo dzīvi, kas viņam dota, jo viss pārējais ir atkārtojams, vienīgi cilvēka dzīve ne, bet kam gan cilvēkam dzīve, ja viņš ir nevērtīgs, lieks, tad tā ir mocība, nevis dzīve, vajag iepazīt pasauli, un, ja nekas vairs nav līdzams, nevajag iejaukties, lai liek viņam mieru, jāmeklē pašam savs ceļš.

– Cik jums gadu? – baronese jautāja.

Saistītie raksti

– Astoņpadsmit, – jaunākais Ģerģs Sabadošs atbildēja un atkal saskaitās, jo kāds gan viņa gadiem sakars ar sacīto un to, vai viņam ir taisnība.

Katjai jau bija krietni pāri piecdesmit, kad viņa reiz manam aizbilstamajam pajautāja:

– Sakiet, Ģuri, vai jūs tovasar bijāt manī iemīlējies.

Jaunākais Ģerģs Sabadošs ilgi neatbildēja; īstenībā bija viss: skaista un noslēpumaina jauna sieviete, sarūgtināts puika, mēnesnīca, silti vakari, un tomēr iemīlējies viņš nebija, gaidīja no viņas ko citu, nevis mīlestību (vai to, ko viņš astoņpadsmit gadu vecumā domāja esam mīlestību), vēl vairāk, to neformulējamo, ko viņš veltīgi pūlētos ietērpt vārdos, atpestīšanu, par kuru tolaik vēl nezināja: tās nav, un, ja tomēr ir, tad gluži citāda, nekā viņš bija izsapņojis.

LA.lv
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
FOTO: Ievērojamām kultūras personībām pasniegti KM Atzinības raksti
5 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Latvija ar diviem darbiem pārstāvēta izstādē Parīzē
21 stundas
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
Nacionālais vēstures muzejs Valsts svētkos rīko teatralizētu stāstu “Latviju dibināsim rīt”
21 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Satversmes tiesa pamato, kāpēc arī privātskolās jāmācās galvenokārt latviski
2 stundas
RB
Rudīte Bērziņa
Dabā
FOTO: Kurzemē joprojām uzturas iespaidīgi lieli ziemeļu gulbju bari
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Francijā plosās spēcīgs sniegputenis: bojā gājis viens cilvēks, daudzviet traucēta elektroapgāde
17 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Baraņņiks no amatiem atstādinājis “Rīgas centrāltirgus” valdi
4 minūtes
LE
LETA
Ekonomika
Aprēķināts, cik daudz strādājošo Latvijā saņēmuši algu pēc nodokļiem līdz 450 eiro
27 minūtes