Māris Grīva: Biju gatavs ar visiem bērniem mainīt pavalstniecību 0
Vieglatlētikas treneris Māris Grīva izaudzinājis olimpisko čempionu šķēpa mešanā Daini Kūlu un kādreizējo Latvijas rekordistu Ēriku Ragu, bet šobrīd strādā ar sapni uz Rio spēlēm nākamgad aizvest četras savas atvases, kas trenējas vieglatlētikā.
Normatīvu medības
“Tas būtu kas nebijis pasaules vēsturē un domāju, ka ir reāli,” saka dzīvespriecīgais 71 gadu vecais speciālists. “Laumas un Normunda Pūpola (augstlēcēja) ģimenē nupat bija papildinājums, kas nozīmē, ka šobrīd sportam ir pauze. Mārai universitātē Nebraskā (ASV) atlicis pēdējais pusgads. Viņas abas normatīva tālumā ir lekušas, vajag vien atkārtot. Gundega jau divus gadus sezonas pirmajos mačos satraumē elkoni. Ja ne tas, tad viņa jau šobrīd būtu ļoti tuvu normatīvam. Jānis pamazām aug, vēl pieci metri pietrūkst. Šosezon vajag kaut ko sadeldēt un uz nākamo gadu jau jābūt labi.”
Pasaulē nācis pirmais mazbērns?
Nē, vecākajam dēlam Mārtiņam ir atvase Aštons Māris Grīva, dzīvo Anglijā. Kolosāls puika, kurš mūs visus mīl, taču latviski nemaz nerunā. Bija mazliet iemācījies, bet ilgāku laiku nav bijis Latvijā un atkal aizmirsies.
Kāpēc Mārtiņš vienīgais nekļuva par sportistu?
Vecāki bijām nemākuļi – pirmais bērns, uz kuru pieļāvām vairāk kļūdu. Mārtiņš ir brīvdomātājs, it kā gribēja sportot, it kā nē. Draugi negribēja un arī viņš līdzi. Auga kopā ar Daiņa (Kūlas) bērniem, kuri arī neaizgāja sportā. Tagad jau ilgāku laiku dzīvo Anglijā.
Uz nākamajiem bērniem kļūdas tika izlabotas?
Visa dzīve sastāv no mācīšanās, es vienmēr saku – ja vienu dienu neuzzinu kaut ko jaunu, tas ir tāpat kā savulaik būtu nobastojis skolu. Pelēkā viela esot vienīgā, kas sabrūkot visam pārējam organismam turpina attīstīties. Man mājās ir 5000 grāmatu, gribētu tās visas kaut izšķirstīt. 10 – 20 vienmēr ir atvērtas.
Mākslas ceļš
Bet jūs joprojām esat lieliskā fiziski formā.
Man ir sava vingrinājumu sistēma, kuru pildu stundu dienā. Ir arī, piemēram, elpošanas vingrinājumi, ko var veikt skatoties televizoru. Regulāri arī šķēpu paņemu rokās, es gan esmu tik vecs, ka normālu vairs nedod un sacensībās jāmet 500 gramus smags – tādu jau gandrīz rokā nejūt. Katru rudeni rīkoju akmeņu mešanas sacensības, tur es pat Daini uzvarēju. Arī izpeldos jūrā, savā mūžā gan četras reizes esmu bijis situācijās, kad liekas, ka simtprocentīgi noslīkšu, taču – paveicās.
Laumai raksturs bija pateicīgāks sportam?
Ar viņu bija humors. Strādājot ar Ēriku Raku neko apkārt neredzēju. Lauma kaut ko trenējās, bet, kad Māra sāka darboties, pēc trīs mēnešiem jau uzrādīja labākus rezultātus, kaut ir piecus gadus jaunāka. Tad paņēmu Laumu pie sevis, gada laikā viņa tika līdz sešiem metriem un Ludmila Olijara uzaicināja trenēties pie sevis. Pēc tam viņa atgriezās atpakaļ, mums sacensībās ļoti bieži nav paveicies. Medicīna arī mums ir ļoti tāla, līdz ar to daudz ko atklājam ar novēlošanos.
Kurai no atvasēm ir lielākās dabas dotības?
Vairāk vai mazāk visiem kaut kas ir, bet bez treniņiem viņi neko nevar izdarīt. Līdz sporta meistaram varbūt var tikt ar nepareizu tehniku, bet tālāk ir strupceļš, tāpēc mēģinām to pamazām pilnveidot.
Esat ļoti radoša personība – fotografējat, rīkojat izstādes, rakstāt dzeju. Kāpēc neviens no bērniem neaizgāja pa mākslas ceļu?
Visas meitenes mūzikas skolā klavieres spēlēja, Lauma ir baletā gājusi, glezno, Māra labi zīmē, Gundega vijoli spēlēja un diezgan tālu tika, korī dziedāja – pat Romas Pāvestam Vatikānā uzstājusies, par ko esmu ļoti lepns. Bet beigās palika pie sporta, jo ir grūti savienot, turklāt sportā no katra ciema vari iziet pasaulē, jo ir centimetri, sekundes. Bet baletā ļoti svarīgi, vai vienlīdz skaisti lec Dobelē vai Maskavā. Visiem bērniem jau sports patīk, nekas nav uzspiests, mēs pat pret viņiem esam jūtīgāki.
Laba nauda
Vai šobrīd bez saviem bērniem trenējat vēl kādu?
Nē, daudzkārt ir piedāvāti audzēkņi, bet esmu atteicis. Vairāk kā pāris cilvēkus, kas pretendē uz starptautisko līmeni, gandrīz neviens pasaulē netrenē. Man ir piedāvāti līgumi ārzemēs – ne tāpēc, ka esmu milzīgi labāks par citiem, taču, ja esmu izaudzinājis olimpisko čempionu, tad tas ir uz mūžu, un vienmēr var dabūt darbu ārzemēs. Piedāvāja Katara, Dienvidkoreja – ja piekristu, vairs nebūtu jādomā par parādiem. Biju gatavs ar visiem bērniem mainīt pavalstniecību – laba nauda, cits kontinents, kur par vietām arī maksā. Bet es vienam draugam teicu – kamēr ūdens ir pie apakšlūpas, tikmēr nebraukšu. Kad būs pie augšlūpas, tad jāpako čemodāni. Viņš gan atbildēja, ka arī ar degunu var elpot (smejas). Kaut kā kuļamies, mājas kredītu pēc desmit gadiem varbūt atdošu.
Kādu naudu ārzemēs piedāvāja?
Piecus, sešus tūkstošus mēnesī. Man tas ir ļoti daudz. Es savulaik sākumā dabūju bomža pensiju – 140 latus. Man ir draugi, kas mūžā nav strādājuši gandrīz nemaz, bet saņem vairāk. Tad es mazliet pieaudzēju, bet vispār uz finansēm īsti neesmu trāpījis. Pa īsam posmam esmu strādājis Dānijā, Filipīnās, vairāk Dienvidāfrikā.
Kā vērtējat Latvijas vieglatlētikas stāvokli?
Skumīgi. Entuziasms un cilvēki ir – fizioloģiski mūsu organisms ir ļoti labs vieglatlētikai. Daudzās valstīs ar to ir grūti, piemēram, Itālijā, kur bērni ir kā svētie un vecāki negrib, lai viņi nodarbojas ar nopietnu sportošanu. Bet Latvijai ir viss, arī raksturs, taču smieklīgs budžets. Ja varam aizbraukt tikai uz sacensībām… Latvijas Olimpiskajā vienībā tiek mazs procents, vajadzētu pabalstīt arī tālāko grupu, lai neaiziet prom pārejas posmā. Lauma bez ģimenes atbalsta būtu beigusi sportot ar rezultātu zem sešiem metriem. Piemēram, Elvijs Misāns un Jānis Leitis ir forši puikas, bet tagad traumēti. Ja vienu gadu izlaidīs, kas viņus pēc tam finansēs? Taču viņi ir ļoti spējīgi.
Māra Grīvas bērnu rezultāti
Lauma (tāllēkšana) – 6,86 m (2011. gads) – 6,70 m
Māra (tāllēkšana) – 6,59 m (2011. gads) – 6,70 m
Gundega (šķēpa mešana) – 57,32 m (2013.) – 62,00 m
Jānis Svens (šķēpa mešana) – 77,34 (2015.) – 83,00 m
*disciplīna, personiskais rekords un kad tas sasniegts, Rio olimpisko spēļu normatīvs
