Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
14. augusts, 2014
Drukāt

Mazo baudu valstībā


ReklāmfotoReklāmfoto

Francijas dienvidu pilsētiņas idille, kur Mišelina zvaigznēm vainagotu restorānu vada snobiska madāma (Helēna Mirena), asprātību piebārstīta cīņa ar pēkšņajiem konkurentiem – indiešu ģimeni, kas pretējā mājā atver savu – tradicionālo indiešu – ēstuvi. Izmalcinātu ēdienu parāde, piesātinātas krāsas, franču ciemata gleznainums, lielas zvaigznes – šķietami droša labsajūtas kino / feelgood film radīšanas recepte. Paturot prātā, ka šādam kino reti ir kas kopīgs ar kino kā mākslas pazīmēm.

Lase Halstrēms ir feelgood kino amatnieks – viņa rokai pieder filmas “Sidra nama likumi” (1999), “Šokolāde” (2000) ar Žiljetu Binošu un Džoniju Depu, “Lašu makšķerēšana Jemenā” (2011), pat ja agrīnā “Kas nomāc Gilbertu Greipu?” (1993) ar Džoniju Depu un jauniņo Leonardo di Kaprio vienā no viņa pirmajām lomām, kas bija arī zviedru režisora izlauzšanās ASV kino, vēl bija tā laika amerikāņu indie (no independent) žanra garā ieturēta, plašai publikai labsajūtai ne visai izpatīkoša filma.

Taču lielākoties Lase Halstrēms nodarbojas ar kaut ko, ko varētu devēt par romatisko pastkartīšu kino – sapostas, vidusmēra skatītāju šarmējošas darbības vietas (eksotiskas, bet ne tik eksotiskas, ka nepatīkamas), spilgtas krāsas, sižets, kas bieži risinās ap gastronomiskām un mazām estētiskām baudām, un centrālie personāži, kas, pārvarējuši pavisam nelielus šķēršķus, laimīgi kļūst par pāri. Tāda recepte valda gan Halstrēma citās, gan arī šajā filmā. Pie tam tai ir iespaidīgs PR pamats – filmas producenti ir mediju magnāte Opra Vinfrija un megarežisors un producents Stīvens Spīlbergs; sevišķi Vinfrijas klātbūtne liecina par skaisti iepakota dzīvesstila – sapnīša – pārdošanu, jo tas ir tieši tas, ar ko Vinfrija nodarbojas ik dienu un ko pārvērtusi multimiljardu biznesā; viņa arī savulaik veicināja grāmatas un filmas “Ēd, lūdzies, mīli” (2010) panākumus un atpazīstamību plašās auditorijas masās.

Kaut gan filmā ir pāris asprātīgi dialoga fragmenti (“Mūsu restorāna ēdiens ir kaismīgs romāns, nevis ilga, sagurusi kopdzīve!” – Nicīgi turot rokā restorānā servētu noļukušu sparģeli, Mirenas saimniece nošņācas). Pat ja nav nekas iebilstams pret vēlmi, ērtā pozā iekārtojušamies, aizmirsties gleznainā pastkartes ainavā, var šķebināt tās saldenā, neīstā garša. “Simt soļu ceļojums”, apzīmējot ne vien attālumu starp abiem konkurējošajiem restorāniem, bet arī vienlaikus tālo un tuvo distanci, kas jāpārvar, lai satuvinātos divām ļoti dažādām kultūrām, tomēr ir līdz galējībām klišejiska nacionālo stereotipu atveidē, un aplama detaļās – franču ciematiņā runā nevis franciski, bet gan angliski ar smagu franču akcentu, nabadzīga imigrantu ģimene var atļauties atvērt restorānu vēsturiskā ēkā, utt.. Kā vienmēr šādos gadījumos, vērts skatīties, ja esat Helēnas Mirenas fani, un viņa, kā daudzi izcili aktieri, ir baudāma arī filmā ar pārcukurotu, bet citādi ne pārāk izteiksmīgu garšu.

UZZIŅA:


“Simt soļu ceļojums” /The Hundred-Foot Journey


Režisors: Lase Halstrēms

2014, ASV, komēdija, drāma, 122’

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+