Kultūra

Misijas apziņas dzītie: Ivars un Maija Selecki 0

Timura Subhankulova foto

Unikāls tandēms

Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” balvu par mūža ieguldījumu pirmoreiz tā vēsturē noslēguma ceremonijā 11. decembrī uz Dailes teātra skatuves saņems nevis viena, bet divas izcilas personas – režisors un operators Ivars Seleckis un montāžas režisore Maija Selecka, unikāls radošais tandēms Latvijas kinovidē, kuru kopējs ieguldījums kinomākslā ir nepārvērtējams.

Ivars Seleckis ir viens no spilgtākajiem latviešu kino dokumentālistiem, viens no leģendārā Rīgas poētiskā dokumentālā kino stila pamatlicējiem un šobrīd vecākais aktīvi strādājošais dokumentālists Latvijā. Viņa komanda ir vienīgā pasaulē, kura ieguvusi visas trīs nozīmīgākās dokumentālā kino balvas – amerikāņa Roberta Flaerti un holandiešu dokumentālista Aivora Īvensa vārdā nosauktās balvas, kā arī Eiropas Kinoakadēmijas balvu “Felikss” 1990. gadā par Eiropas labāko dokumentālo filmu “Šķērsiela”.

Ivars Seleckis ir 30 dokumentālo filmu režisors un operators, vēl arī operators 15 dokumentālajās filmās un trijās spēlfilmās. Viņš ir aizvadījis 57 darba gadus dokumentālajā kino. Pa ceļiem un neceļiem, pa dubļiem, pa jumtiem, pa jūru zvejas laivās, ar kamieļiem tuksnesī un ar krokodilu pa Latviju – kinodokumentālista dzīve ir raiba kā dzeņa vēders. Režisora un operatora Ivara Selecka dzīve turklāt ir arī Latvijas dokumentālā kino vēstures spogulis – visos būtiskākajos ceļa posmos viņš bijis klāt un daudzus pats nobruģējis, daudzus slavenus cilvēkus filmējis, bet vēl labprātāk – vienkāršus zemniekus, zvejniekus un mazās Šķērsielas iedzīvotājus.

Ivars Seleckis strādājis kopā ar daudziem Latvijas kinovēsturē leģendāriem cilvēkiem, bet vienmēr – ar Maiju Selecku, talantīgo montāžas režisori un arī dzīvesbiedri.

Maija Selecka visu šo Latvijas dokumentālā kino vēstures leģendāro periodu piedzīvojusi un pati līdzradījusi pie filmu montāžas galda, strādājot kopā ne tikai ar Ivaru Selecki (30 filmas), bet arī ar režisoriem Aivaru Freimani, Hercu Franku, Juri Podnieku, Ansi Epneru un citiem. Maija Selecka bijusi montāžas režisore vairāk nekā 60 dokumentālajām filmām, un liela daļa no tām pelnīti iekļuvušas Latvijas kinovēstures zelta fondā. Maijas Seleckas darbs mūža garumā, kas vairākkārt novērtēts ar “Lielā Kristapa” balvām, pierāda, ka talantīgs montāžas režisors ir nepārvērtējami svarīgs filmas līdzautors.

Ivars Seleckis savā cienījamā vecumā turpina aktīvi strādāt. 2013. gadā bija pirmizrāde vairāku gadu garumā tapušajai filmai “Kapitālisms Šķērsielā”, 2014. gada 3.septembrī notika jaunākā darba pirmizrāde – kinonovele “Ķīpsalā”, kas tapusi “Rīga 2014” programmā “Force majeure” kopdarbā “Pāri ceļiem un upei””.

Ļaut kadram dzīvot

– Ko īsti nozīmē “kino aizvadīts mūžs”?

Ivars Seleckis:
– Kinematogrāfistiem, dokumentālistiem materiālu iegūšana filmai prasa citu dzīvesritmu. Kad pieķeries pie darba, nav vairs nevienas brīvas dienas, ne sestdienas, ne svētdienas. Paliek tikai mērķis, un dzīve rit pilnīgi pēc citiem likumiem. Kā savulaik aprīlī aizbraucu filmēt “Valmieras meitenes”, tā tikai novembrī atgriezos Rīgā… Maija ar bērniem to varēja izturēt tikai tāpēc, ka zināja, kas ir kino dzīve.

Neatceros, vai man maz kādreiz bijis atvaļinājums. Ar kameru pa desmit, divpadsmit stundām kopā ar asistentu klīsti riņķī filmējot. Lielos sasprindzinājuma brīžos var nojaust notikumu, pirms tas sācies. Tu ieslēdz kameru… un viss notiek.

Filmā “Sieviete, kuru gaida”, ir kadrs, kur Dziesmu svētku gājiena laikā vairāki tūkstoši skatītāju pēkšņi metas pāri Brīvības ielai no vienas puses uz otru. Ieslēdzu kameru, pat nezinu kāpēc, mirkli pirms tā visa… Tāda ir koncentrēšanās pie kameras, kad tev iekšējā balss pačukst – tūlīt kaut kas notiks.

Savā laikā visiem Rīgas dokumentālistiem kinohronikas nodaļā bija misijas apziņa, ka nedrīkstam palaist garām svarīgu momentu, notikumu, būtisku lietu Latvijai, mūsu visu vai konkrēta cilvēka dzīvē, jo tie nekad vairs neatkārtosies, tāpēc pie rokas vienmēr vajadzēja būt kamerai. Žēl, ka Latvija vairs neturpina krāt savu vizuālo vēsturi, kāda ir katrai valstij.

– Bet filmai galīgo veidolu piešķir montāžas režisors.

Maija Selecka:
– Ir režisori, kuri uzskatīja, ka esmu tiem kaut ko iemācījusi: Juris Podnieks, Andris Slapiņš un citi. No ļoti daudziem esmu smēlusies pati. Dzīvē nekur tālu no montāžas galda neesmu tikusi. Tā bija kā profesionālā, tā arī dzīves skola.

Aivars Freimanis mācīja negriezt kadru, bet ļaut tam “dzīvot”, atdot visu, kas tajā iekšā. Hercs Franks, ar kuru Rīgā esam montējuši vai visas viņa filmas, būtībā ir režisors filozofs, viņš sēdās pie montāžas galda jau ar pirmajiem uzņemtajiem kadriem, atceros bezgalīgās brīnišķīgās sarunas ne tikai par kino, bet arī dzīvi.

Ansis Epners ir režisors dzejnieks, kurš iebrāžas montāžas istabā, ar saviem papīriem un shēmām nokarina visus skapjus, lai visiem top skaidrs, kā filmā jābūt. Viņš gribēja, lai montāžas process būtu kā svētki. Ansis teica – ienākot montāžas telpā, jānoauj kājas un kurpes jāatstāj aiz sliekšņa, jo montāžas telpa ir svēta vieta, pret kuru viņš tā arī izturējās.

Man bija tā laime tikties ar Hercu Franku, kad viņš pēdējo reizi ieradās Rīgā no Izraēlas. Režisors strādāja pie filmas “Baiļu robeža”, daudz stāstīja par ieceri. Diemžēl filmu pats nepaguva pabeigt, to izdarīja līdzautori. Bet sadarbība ar Selecki ir īpašs gadījums, jo tā turpinās arī trolejbusā, ceļā uz mājām, un, protams, arī mājās. Tāds nebeidzams process, nebeidzamas sarunas, strīdi, arī nerunāšana, durvju aizciršana, lai pēc laiciņa atgrieztos un viss sāktos no jauna.

Kino audzina

– Ikviena ievērojama balva ir pagodinājums, atzinība, darba novērtējums. Bet vai tai līdzi nāk vēl kas, piemēram, finanses nākamajai filmai?

I. Seleckis:
– Ja pasaulē ir kāda tamlīdzīga sistēma, Latvijā diemžēl nekā būtiska pagaidām šajā ziņā nav. Lai iegūtu finanses jaunai filmai, iepriekš iegūtās balvas autoram neko īpašu nedod. Vienīgi sportisti balvu sasaisti ar finansiālu atlīdzību ir nokārtojuši. Kultūrā tikai tagad sāk par to domāt.

– Esat teicis, ka dzīve caur objektīvu izskatās citādi. Vai metaforās runājot, kādreiz esat saņēmis “pļauku” no filmas varoņiem par patiesu, bet viņus šokējoši nepatīkamu parādīšanu uz ekrāna?

– Nekad! Uz citu cilvēku rēķina savu karjeru nekad neesmu veidojis. Rīgas dokumentālistiem bija tādi nerakstīti ētiski noteikumi, ka nedrīkstam ar cilvēkiem izrīkoties kā ar priekšmetiem vai filmēt tā, lai filmas varoņa nelaimi jeb kļūdu izmantotu savā labā. Gluži otrādi: ar gaismu un citu izteiksmes līdzekļu palīdzību kādu fizisku defektu varam padarīt mazāk vai tikpat kā neredzamu arī uz lielā kinoekrāna.

Protams, katram ir kaut kādi pārdzīvojumi, jo cilvēks jau sevi nepazīst – ne zin savu balsi, ne to, kā, atšķirībā no aktiera, bez jebkāda grima izskatās filmā.

M. Selecka:
– Filmās ir vairāki varoņi, taču zālē noskatīties filmu tradicionāli aicinājām pa vienam, lai nejūt pārējo reakciju, kuru cilvēki uztver ļoti saasināti. Ak, tās iekšējās bažas: vai neizskatīšos smieklīgi? Kā mani vērtēs citi?

Ir gadījumi, kad pērk kinobiļeti, lai tikai redzētu sevi pazibam vienā īsā filmas kadrā. Tas liecina, cik ļoti cilvēkam svarīgs viņš pats. Ir interesanti vērot, kas ar mūsu filmas varoni notiek pēc kāda laika. Ne viens vien, lai tas būtu slavens komponists vai dziedātāja, savas domas arī citviet publiski sāk izteikt mūsu filmā izrediģētā valodā. Kino savā ziņā audzina (pasmaida).

Šķērsiela paliek tukšāka

– Kas savulaik pamudināja pievērsties “Šķērsielai”, mazai ieliņai Pārdaugavā? Varbūt ietekmēja zemteksts tās nosaukumā?

I. Seleckis:
– Tur bērnībā dzīvoja scenārists Tālivaldis Margēvičs. Viņam šī ieliņa kaut cik bija pazīstama, bija cilvēki, kurus viņš ieteica filmēt, pārējie pienāca klāt. Šajā filmā risinājās visdramatiskākie notikumi. Jauni cilvēki sadūrās ar milzīgu neiecietību. Daigai, Jāņa Veseļa mazmeitai, bija jāpamet mājas ar mazu bērniņu uz rokām.

Starp citu, toreiz filma Daigai palīdzēja – vietējā vara saprata, ka īsti kaut kas kārtībā nav.

– Kas jūs pašu visvairāk pārsteidza, uzņemot trešo filmu “Kapitālisms Šķērsielā”?

– Situācija, ka mūsu neatkarīgā valstī cilvēks spiests pamest savu zemi, jo nevar dabūt darbu, un ja var, tad tādu, ka nesanāk dzīvokļa īrei. Taisni neticami, ka tik ilgi nespēj sakārtot valsti, lai cilvēki varētu dzīvot un strādāt savā zemē. Un Šķērsiela paliek tukšāka…

Lielākais pārsteigums bija filmas varonis Viktors. Scenārists Tālivaldis Margēvičs priecājās, ka atrasts “īsts bomzis”, bet dīvaini likās, ka šis vīrs ar GPS purvā meklē dzērvenītes. Bet pašā pēdējā filmēšanas dienā Viktors parādīja apliecību, ka viņš ir PSRS Valsts prēmijas laureāts, nodarbojies ar kosmisko kuģu sakariem… Zinājuši šo faktu iepriekš, varbūt citādi izvērstos saruna. Bomzis, kas ar džī-pī-es purvā meklē dzērvenītes, ir ļoti interesanta parādība.

– “Lielā Kristapa” festivālā “Kapitālisms Šķērsielā” pretendē uz balvu pilnmetrāžas dokumentālo filmu konkurencē ar “Escaping Riga” (Dāvis Sīmanis), “Māra” (Krista Burāne), “Tapieris” (Ilona Brūvere) un “Uz spēles Latvija” (Pēteris Krilovs)” – ar lentēm, kur izmantota gan animācija, gan aktierkino elementi.

– Kino valodas dažādošana ir laba un interesanta, vienīgi neesmu pārliecināts, vai šīs starpžanru filmas var likt vienā plauktā ar klasisku dokumentālo kino. Kinoteorētiķiem būtu jāizdomā, kā to visu kvalificēt. Jaunās tehnoloģijas ļauj samontēt, kā, piemēram, Hitlers ar Staļinu ēd kopā pusdienas. Un jūs nevarēsiet izšķirt, dzīves īstenība tā vai fantāzija. Bet dokuments tomēr ir un paliek dokuments.

Kā klājas zemniekiem?

– Jūs ar Maiju Selecku kā mūža balvas saņēmēji īpašajam seansam izraudzījāties 1994. gadā uzņemto filmu “Nāc lejā, bālais mēnes!” Kādēļ?

– Šim Vidzemes pusē uzņemtam kinostāstam par atgūto zemi un daudzu neziņu, kā ar to rīkoties, šogad aprit divdesmit gadu. Tur ir daudzi dramatiski likteņi. Viens no filmas varoņiem 28 gadus pēc kara bija dzīvojis savas mājas bēniņos nelegāli un pa naktīm apstrādājis savu zemi, tērpies sieviešu drēbēs. Kopā ar Zemgales pusē 1972. gadā uzņemtajiem “Apcirkņiem” par viensētu nojaukšanu, meliorācijas viļņiem, centieniem laukus pielīdzināt pilsētām un 2004. gadā Kurzemes pusē tapušo “Zem ozola kuplajiem zariem” par zemnieku likteņiem pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā tā veido triloģiju par laukiem, kura sevī ietver 30 gadus un kuru kopumā diemžēl nekādi nevaram parādīt uz ekrāniem. Visas trīs filmas stāsta par lūzuma momentiem latviešu zemnieku dzīvē. Lai tagad tās parādītu uz ekrāna kopā, citu pēc citas, lentes jāpārveido digitālā formātā. Tas pa bargu naudu jādara ārzemēs.

“Šķērsielu” digitalizēšana ir pabeigta, nu jāķeras pie šīs lauku triloģijas atjaunošanas. Latvijas simtgadi sagaidot, būtu vērts parādīt, kā mūsu zemniekiem ir klājies. Nacionālajam kinocentram knapi pietiek naudas jaunām filmām, vecās šo institūciju pārāk nenodarbina. Varbūt digitalizāciju varētu atbalstīt Valsts kultūrkapitāla fonds, Zemkopības ministrija? Nesen pabraukāju pa reiz filmētajām vietām. Ceļi sakopti, mājas arī, nekur nemētājas nekādi dzelži, bet lopiņus neredz un arī cilvēkus nemana. Tukšums. Lauki pārvēršas par tādu kā skaistu parku.

– Ja bagāts mecenāts piedāvātu līdzīgi Šķērsielai Pārdaugavā vai Ķīpsalai, iemūžināt vēl kādu ielu vai vietu, kura tā būtu?

– Latgale. Novads, kur domā citādāk, kur ir lielas tradīcijas, savas paražas un dzīves likumi, citi uzskati par labo un ļauno, cita vērtību sistēma. Vēl ne tik sen par visvērtīgāko uzskatīja paša izdarīto. Piemēram, lopu uzpircējs tika uzlūkots kā nožēlojamākā profesija. Godā bija zemnieks. Šie uzskati kapitālismā tiek lauzti. Daudzas labas un vērtīgas filmas Latgalē uzņēmis Jānis Streičs. Bet katram ir savs redzes leņķis.

– Vai latvietis mīl savu kino?

– Kā var mīlēt to, ko īsti nepazīst? Kaut ko parāda televīzijā, bet tas par maz. Tikai pērn parādījās Kalsts Kultūrkapitāla fonda finansējums kino izrādīšanai novados. Zinu, ka Ivars Zviedris ar “Kapitālismu Šķērsielā”, braucot Latvijas novados, piemēram, Valmierā, vakarā ielas vidū novietoja lielu ekrānu. Vismaz tūkstotis cilvēku divas stundas stāvēja un skatījās filmu. Tāds varētu būt kinematogrāfistu sapnis (pasmaida).

LA.lv