Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
28. oktobris, 2014
Drukāt

Modris. Neizbēgamais esības trauslums (1)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Filmas “Modris” varoņi ir “parastie” cilvēki – tie, kas, ietuntulējušies pavalkātās vējjakās, pasteidzas viens otram garām apakšzemes pārejās pie Centrālās stacijas; tie, kas klusējot saspiežas mikroautobusā, lai atgrieztos Pļavnieku, Zolitūdes, Purvciema, Vecmīlgrāvja aplupušajās blokmājās; mēs, sabiedrība, kas īsti nezina, kā veidot savstarpējās attiecības.

Par režisora Jura Kursieša debiju pilnmetrāžas kino jau izskanējuši daudzi slavinoši vārdi gan Latvijas, gan ārvalstu medijos (pēc “Modra” izrādīšanas gana prestižajos Toronto un Sansebastjānas kinofestivālos). Pie atzinībām, kas veltītas filmas titullomas atveidotājam Kristeram Pikšem, tās re­ālismam, veiksmīgi izvēlētajai visaptverošā aukstuma metaforai kā caurviju motīvam, gribu pievienot savu sajūtu par šīs filmas īstumu jeb autentiskumu. Dažkārt, skatoties pat reālistiskā manierē uzņemtas filmas, nepamet apziņa, ka attēlotie notikumi varētu risināties tikai uz kinoekrāna. Filmas “Modris” veidotājiem izdevies pārvarēt šo barjeru ar filmas klusināto, nepretenciozo pieeju stāstam un vizualitātei. Apstākļu sakritības un pusaudža maksimālisms rezultējas sižeta paredzamajā neizbēgamībā, kurā ar ikonisko pēdējo kadru iesēta cerība, ka varbūt – bet tikai varbūt – varoņu attiecības un dzīve var kļūt labāka par spīti iepriekšējām kļūdām.

Modra atveidotājs Kristers Pikše, bez šaubām, ir fantastisks atradums Latvijas kino. Nopietnajā, pieaugušajā sejā, kas nolūkojas no filmas plakātiem, kustīgajos kadros atklājas trauslums, naivums un mulsums, ko nav iespējams noslēpt aiz vienaldzības un aizgriešanās. Modris ir no ligzdas izvēlies putnēns, kas nezina, nedz ko iesākt ar savu izstīdzējušo ķermeni, nedz kā atrast savu vietu dzīvē, nedz kur likt savu radošumu, kas atkal un atkal izlaužas nepiemērotās situācijās. Pusaudža izolētība uzsvērta ar kameras darbu, kas, atskaitot lielisko atkāpšanos no pārīša tuvplāna līdz putna lidojuma skatam filmas sākumā, kas vienā elpu aizraujošā kadrā atklāj mikrorajona arhitektūras necilvēcisko mērogu visā tā izteiksmīgumā, sastāv gandrīz vai tikai no tuvajiem un vidējiem plāniem.

Modris nav vienīgais, kurš filmā rīkojas, neapdomājot sekas. To dara arī viņa māte, un tas nu ir daudz šokējošāk un skumjāk. Rēzija Kalniņa mātes lomā ir atteikusies no jebkāda zvaigznes glamūrīguma, vizuāli pilnībā iemiesojoties pārgurušas, rūpju māktas, pāragri novecojušas sievietes tēlā (kostīmi – Katrīna Liepa, grims – Emīlija Eglīte, kas šajā kategorijā nominēta “Lielajam Kristapam”). Tomēr aktrises runas veidā jaušama teātra skatuves pieredze, kas šajā filmā, par laimi, nostrādā kā labs papildinājums mātes un dēla nesapratnei. Paaudžu neprasme sarunāties kļūst savstarpēji netaktiska ģimenes svinību ainā Modra draudzenes Lindas mājās, kur abi jaunieši, nosēdināti mizanscēnas otrajā plānā, klusēdami noklausās pieaugušo pļāpās, kas neatpaliek pusaudzīgā bravūrā. Kopējā neglaimojoši attēlotajā pieaugušo masā izceļas simpātiskais advokāta tēls (lomā Kaspars Zvīgulis), kurš, neskatoties uz ierobežoto interesi, Modra labā kaut ko tomēr cenšas darīt. Šis ir viens no retajiem gadījumiem Latvijas jaunāko laiku kino, kas demonstrē varai pietuvināta varoņa mēģinājumu uzlabot “neredzamā briesmoņa” – valsts – un tās pilsoņa attiecības. Ar katru šādu tēlu skatītājam tiek dota iespēja atskārst, ka vara nav simtprocentīgi korumpējošs, mistisks spēks, no kura labāk turēties pa gabalu. Ja gribat, varat to saukt par pilsoniskas sabiedrības veidošanu.

Beigās vēl viena piezīme par Kristeru Pikši. Neesmu pirmā, kas ievērojusi, ka gan aktierim, gan viņa atveidotajam varonim piemīt līdzība franču jaunā viļņa režisora Fransuā Trifo ekrāna alter ego, aktierim Žanam Pjēram Leo, un nebūs pārspīlēti teikt, ka Kristeram Pikšem ir potenciāls kļūt par Latvijas “jaunā viļņa”, ko līdz ar Juri Kursieti pārstāv citi jaunākās paaudzes režisori Jānis Nords, Aiks Karapetjans, Andris Gauja, seju. Ikviens no minētajiem jau ir paspējis demonstrēt savu oriģinālu stilu un pieeju kino veidošanai, taču viņus vieno interese par to, kas notiek šeit un tagad, pozitīva nepacietība gaidīt finansiālu atbalstu no institūcijām un izrietoši – izdoma, kā savas ieceres īstenot ar pieejamiem līdzekļiem, kā arī, svarīgākais, vēlme uzrunāt, ieinteresēt jaunos skatītājus. Nav pat būtiski, vai “Modris” liks jauniešiem aizdomāties par savu rīcību un izvēlēm, kā to intervijās pauž Juris Kursietis. Būtiski ir tas, ka tapusi vēl viena filma, kas apliecina, ka kino ir iespējams mākslinieciski augstvērtīgā, taču saprotamā veidā runāt par sociāli aktuālām tēmām. Protams, kino nav uzdevums būt tikai sociālam instrumentam, taču Latvijas sabiedrībai, kas, par spīti skaļiem saukļiem, lāgiem zaudē ticību kultūras un kino iespējamam pienesumam dzīvei, šāds kino ir nepieciešams.

Spēlfilma “Modris”

Režisors: Juris Kursietis, lomās: Kristers Pikše, Rēzija Kalniņa, Inese Pudža, Lāsma Kugrēna, Sabīne Trumsiņa, Laura Jeruma, Januss Johansons, Kaspars Zvīgulis.

Kinoteātrī “Splendid Palace”: 1. novembrī plkst. 19, 
2. novembrī plkst. 17, 3. novembrī plkst. 19.

Vārds skatītājam

Ilze Zeltiņa, skatītāja: “Filma likās tik īsta un aktuāla. Tik skaidri tika parādīts, cik ļoti jauns cilvēks var izpostīt pats savu dzīvi. Cik ļoti svarīgas ir savstarpējās attiecības – ar draugiem, vecākiem, kaimiņiem un citiem. Dažreiz pietiktu tikai ar nelielu atbalstu, pamudinājumu, uzslavu, lai jaunietis justos vajadzīgs, mīlēts, saprasts.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. “Rēzija Kalniņa mātes lomā ir atteikusies no jebkāda zvaigznes glamūrīguma…” Baigā jau nu zvaigzne! :DDD

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+