Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
11. decembris, 2014
Drukāt

Rabīns Menahems Barkahans: Viens no svarīgākajiem vērtību saglabāšanas postulātiem ir ģimenes vērtības (9)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Rabīns Menahems Barkahans

Pirmais pasaules karš izmainīja pasaules karti. Izjuka impērijas, veidojās jaunas valstis. Par vienu no šādām valstīm 1918. gadā kļuva Latvija. Par tās veidošanu un brīvību Latvijā līdzās latviešiem cīnījās krievi, ebreji un citas tautības, kas šajā zemē dzīvoja kopā daudzus gadu simtus. Taču vienmēr ir jāatceras – tā ir latviešu zeme. Tā ir vienīgā vieta uz zemes, par kuru latvieši var sacīt – tā ir mūsu zeme, tā ir mūsu valsts.

Aizritēja mazliet vairāk par divdesmit gadiem, un jau uzceltajā valstī notika traģēdija – padomju okupācija ar aptuveni 15 000 Latvijas pilsoņu (no kuriem vairāk nekā 12% bija ebreji) deportāciju. Bet pēc gada – nacistu okupācija, kad Latvijā nogalināja vairāk nekā 
70 000 Latvijas ebreju jeb lielāko daļu no 93 000 ebreju, kas tolaik dzīvoja Latvijā. Ap 19 000 ebreju evakuējās uz Padomju Savienību un tādā veidā izdzīvoja. Taču ne visi, kā tika noskaidrots vēlāk…

Pēc Otrā pasaules kara pasaules karte atkal tika sadalīta un Latvija uz vairāk nekā 50 gadiem nokļuva Padomju Savienības okupācijā.

Atgūstot 1991. gadā neatkarību, sākās republikas atjaunošanas process, tilta būvēšana, kas savienoja Pirmās republikas pamatus un vērtības ar atjaunoto Latviju. Tas ir jāskata kā 1918. gadā uzsāktais process, kas tika pārtraukts un atkal atjaunots 1991. gadā.

Komentāros par iziešanu no Ēģiptes tiek skaidrots, ka ebreji tika saglabāti kā tautība, saglabājot savus nacionālos vārdus, nacionālos tērpus un nacionālo valodu. Pirms vairāk nekā trīs tūkstošiem gadu tas bija pareizi tautai, kas devusi cilvēcei Toru. Šie baušļi nav apšaubāmi, tie ir patiesi un aktuāli arī šodien.

Tas sniedz skaidru atbildi uz jautājumu – vai latviešu valodai jābūt vienīgajai valsts valodai. Atbilde ir – jā, vienīgajai!

Izglītībai, jau sākot ar bērnudārzu, ir jābūt valsts valodā. Integrācijas politikas pieredze Izraēlā pierādīja, ka tas ir vienīgais ceļš uz sabiedrības vienotību.

Bērni, kas dzimuši jau Izraēlā, runā ivritā kā dzimtajā valodā un lieliski pārvalda savu vecāku dzimto valodu.

Pastāv Tēvzemes un Dzimtenes jautājums. Latvijā dzimušais vai šādu cilvēku pēctecis, ja viņš ir iemācījies no vecākiem mīlestību pret savas izcelsmes zemi, vienmēr pēc tās tieksies, taču tas nekādā veidā nemazinās viņa uzticību valstij, kurā viņš dzīvo, ja vecāki viņam iemācījuši mīlestību pret Latviju.

Iespējams, daļa Latvijas pilsoņu latviešu valodu zina sliktāk, runā ar akcentu, taču šis fakts nepadara viņus par mazāk uzticamiem mūsu valsts pilsoņiem.

Tora to nosaka ar DINA DEMAHUTA DINA likumu. Tavas valsts likums ir arī tavs likums. Tas jāievēro tik lielā mērā, ka sinagogā jāskaita lūgšana par savu valsti un tās vadītājiem.

Viens no svarīgākajiem vērtību saglabāšanas postulātiem ir ģimenes vērtības. Dzimtas turpināšanas vērtība. Ar pilnvērtīgu ģimeni un izglītību cilvēks saņem ne tikai nacionālo pašapziņu, bet arī izprot baušļa būtību par Mīlestību pret savu tuvāko.

Tolerances, demokrātijas ietekmē tiek sagrauti pasaules uzbūves pamati. Viendzimuma attiecības un laulības ir viena no šādām traģēdijām. Tās ne tikai pārkāpj cilvēces likumus, bet arī mēģina sevi attaisnot, uzspiež sabiedrībai tā dēvētās seksuālo minoritāšu tiesības.

Viņu spiediena ietekmē tiek ieviestas reformas skolu izglītībā, tiek izpostītas bērnu smalkās dvēseles ar tā dēvēto seksismu. Vai tad nepietiek draņķību internetā un TV? Nav vērts pēc tam brīnīties par vardarbības pieaugumu un tad meklēt ceļus, kā ar to cīnīties.

Saeimai droši vien ir vērts padomāt par to, kā novērst to grupu un cilvēku hiperaktivitāti, kurus vada vienīgi miesaskārība.

Tiek runāts par valsts un baznīcas nošķirtību. Iespējams, mūsdienu sabiedrībā tas ir pareizi, tomēr dažkārt tas var novest pie civiltiesību ierobežošanas tieši reliģiskās kopās. Šo jautājumu varētu atrisināt, izveidojot reliģiskajās konfesijās tiesu.

Tikai ieskatoties acīs mūsu pagātnei, nevis atriebjoties, bet atceroties, mūsu sabiedrība spēs šodien pastāvēt un nodrošināt Latvijai gaišu nākotni, pamatojoties uz savstarpēju mīlestību, cieņu un uzticību.

DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!

Rabīns, Dr. MENAHEMS BARKAHANS, Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskās draudzes un biedrības “Šamir”, Rīgas Geto un Latvijas holokausta muzeja valdes priekšsēdētājs, Eiropas Rabīnu padomes loceklis, Izraēlas Galvenajā rabinātā apstiprināts rabīns

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Labi sacīts!

  2. liekaties mierā ar saviem rakstiem
    Lai katrs dzīvo savu dzīvi un nevajag pīt iekšā citu tautu stāstus un mītus. Lauku avīzes burbuļošana un pīšanās ar latviešiem svešām paražām galīgi neiet kopā ar visu pārējo ksenofobiju , kas regulāri tiem producēta šūs avīzes slejās. Par mūžīgo dežurantu iecēluši Gordonu lai būtu ko teikt EU mēs tak par tautu draudzību.labāk rakstiet par latvisko garu, latviskām tradīcijām un liekat rabīnam vai popiem un Gordonam mieru

  3. Cik maz vajag vidējam latvietim!Pietiek uzslavēt, paglaimot un viņš jau, jau…

  4. Dieva svetiba par siem vardiem!

  5. Paldies rabīna k-gam un līdz ar to arī LA ,ka ko tādun iedrukāja !Man prieks,ka reti kurš būtu līdzīgs Ždanokai.Jāatzīs gan,ka arī ne visi latvieši ko tādu būtu spējīgi pateikt !

  6. Paldies, Barkahana kungs!
    Viedi vārdi. Kaut tos sadzirdētu!

  7. Paldies Barkana kungs ! Visu cieņu Jums . Lai Jums veicās vienmēr un visur !

  8. Ja šo – “Latvija uz vairāk nekā 50 gadiem nokļuva Padomju Savienības okupācijā” – izlasīs naturalizētais no Baltkrievijas “ieklīdušais” civilokupants Arkaša Suharenko, tad viņš sadusmosies. Bet Suharenko jau nemāk un principā nemācās latviešu valodu.
    Un liels paldies rabīnam par rakstu!

  9. Mans atbalsts un latviskais paraksts zem Jūsu vārdiem, Barkahana kungs!

Draugiem Facebook Twitter Google+