Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
21. oktobris, 2014
Drukāt

“No mēness var atnākt kājām”

Talce_5

Baiba Talce ir dzimusi rīdziniece, uzaugusi Mazsalacā. 20 gadus dzīvo Slampē. Pirmā publikācija 1972. gadā, dzejolis “Ābeļziedi” publicēts laikrakstā “Pionieris”, 2011. gadā iznācis dzeju krājums “Sizifa komplekss”, par ko autore pati sacījusi, ka “Dievs pasauli tā iekārtojis, ka tai jābūt līdzsvarā. Līdzsvaram ir jābūt arī starp sievieti un vīrieti, starp ģimeni un darbu, starp visu ko”.

Šogad Kurzemes Māk­slas un Dzejas dienu laikā Tukumā varēja noskatīties līdzsvarotu un sabalansētu dzejas, mākslas un mūzikas performanci – videofilmu “Pretī”. Viena no filmas veidotājām bija dzejniece Baiba Talce, kas ilgus gadus vadījusi arī Tukuma Literātu apvienību.

– Vai Tukums ir iedvesmas pilsēta dzejniekiem?

B. Talce: – Esmu dabas cilvēks, jaunību un pēc tam savu mazo bērnu laiku nodzīvoju lauku mājā meža vidū. Tukums mani iedvesmo caur maniem 13 gadus vadītajiem un tagad vienmēr satiktajiem literātiem, caur saviem pavasara atspulgiem, radošajiem projektiem. Citos gadalaikos vairāk mīlu Rīgu un savu dārzu.

– Esat filmas “Pretī” scenārija autore. Ar ko tā nozīmīga Kurzemei?

– Strādājot pie filmas, ieraudzīju, ka Kurzemes Dzejas dienu dalībnieku darbi veido vienoti skaistus dzejas džungļus. Jo vairāk taciņu iestaigāju ar mačeti rokā, jo interesantāk kļuva – satiku eksotiski krāšņus un bāli vai sārti noskumušus augus, neparasti izvijušās, garas un daudzgadīgas liānas, baobabus, kas neietilpa sleju, formas vai satura nospraustajos rāmjos, un mazus ziediņus, kas beidzot izspraukušies saulē haotiski ērkšķainu krūmu galos. Pēc šā darba, ja vien būtu laiks, es varētu uzrakstīt apcerējumu “Latvijas vidējais Nopelniem bagātais dzejnieks”. Kurzemei filma ir ļoti nozīmīga, jo atstāj laikmeta liecību par radošo cilvēku vienotību un pašpietiekamību mūsu merkantilo vērtību sajauktajā laik–telpā. Tā rosina gleznotājus un dzejniekus būt vienotiem un nodemonstrē, ka kultūra nav tikai galvaspilsētā.

– Kas sniedz lielāko gandarījumu?

– Noskatoties filmu, lielākais prieks ir par to, ka manas disertācijas mērķi un idejas radošu ļaužu tēlainās izpratnes pilnveidošanai beidzot sasniegušas ne vien skolēnus un studentus, bet arī pieaugušos. Bet manas personīgās dzīves lielais gandarījums ir manu bērnu sakārtotā dzīve, izdotās grāmatas, publikācijas ārvalstīs. Lai radītu, man vientulība nav vajadzīga – esmu lieliskus darbus uzrakstījusi vilcienā, kopmītnē un apnicīgās sapulcēs. Tāpat kā gulēt, ja nāk miegs, rakstīt vai rediģēt tekstus mani netraucē nekas.

Fragments no cikla “No mēness var atnākt kājām” (A. Rožkalne)

***

Dvēsele toreiz bez tevis bija.

Piedošu – atgriezīsies

kā tītenis, kurš pie zemes guļ,

pirms augšup vīsies.

Dvēsele tolaik tumsā bija,

pasaukšu – pamodīsies.

Un gaisma, ko atceros, piecelsies

un tavā logā līsies,

Kad viss, kas nezināms, upurēts

skaidra mirkļa labā,

liec savu gudrību grāmatplauktā,

un pie manis atgriezies – Dabā!

***

Atgriešanās kā svētceļojums,

kad nāksi uz manu pusi –

ne tikai dienas vai gadi būs,

bet mūžība pagājusi.

Mīlēt un atjaunoties

ne tikai tuvumā – tālē,

ceļu pie sevis noejot,

nākt Dievmātes katedrālē.

Atgriešanās ir maiga ziņa,

ka ir par stipru dzīvots,

par ciešu, par grodu –

laiks matus atlaist

un vējā plīvot

līdz zvaigznei un beidzot uzzināt,

kas aiz tā spožuma bij,

un ieiet ar tevi katedrālē

līdz pašai debesij.

***

Ar melniem putniem pierakstīta debess

un saule – balti svētā,

ko dodu tev –

to rudens paņems,

tas rudens neredzētais.

Starp mums guļ tūkstoš nakšu prieks,

tā tumsas audzētais,

un tūkstoš dienu ziedu krājums,

šīs saules saudzētais.

Tas mūsu krastus ierauj līdzībās,

pats topot līdzi palsu zvaigžņu jomā.

Un kaut tu arī neatbildēsi – drīz

es klusu runāšu ar tevi domās.

Ar asiem putniem pierakstīta debess

dzims zili balta jaunā pasaulē.

Tad mēs jau zināsim – no mēness kājām,

no saules – nē.

***

Monmartra augšpus Parīzes,

akmens izausta zirnekļa tīklā.

Tur ienirt nesagūstītam

un brīvam nokāpt ir mīkla,

kuru atminēs kalns uz vakarpusi,

lai pamazām auglīga kļūst

vārdā nesaukta sadegšana

un viegliņām kūst

šai lielajā kausētavā,

no kuras smelts

un izkliedēts Lielā Zirnekļa tīklā

ikdienas zelts

ved tevi šai gleznā atkal no jauna.

Mirdzošais tīkls. Un bijis

kāds stars no tā zelta, kalnu tur

neko man nesacījis.

***

No mēness atnācis kājām

no saules – nē,

es nevaru atzīties savām bailēm

un paslēpjos Parīzē.

Kā zvirbulēns pelēks

uz debess fona

uzrakstu spārnu vēdām

trīs taisnus smaidus par lielo prieku

un ceturto greizu – aiz bēdām.

No mēness atnācis kājām,

no saules – lidojošs

vējš mēģina dzīvot kaut kur ap mani,

tāds mazliet rimis un drošs.

Viņš izrauj man spalviņu, lejup aiznes,

uzber tai putekļus, ap

Rivoli aiz Luvras uz jumta es dziedu

jums dziesmiņu mazo, piaf.

Uz īsu mirkli es palūdzu iekšpus

jūs visus un aicinu tapt!

Vēl saule ir tālu un mēness tuvu,

vēl paspēt tu vari, piaf!

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+