Kultūra

Nost ar liekulību. Saruna ar scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu 16


Reinis Suhanovs
Reinis Suhanovs
Foto – Timurs Subhankulovs

Valmieras teātrī no četriem šīs sezonas pieskārieniem Rainim un Aspazijai viņu 150. jubilejas gadā trīs uzticēti režisoram Reinim Suhanovam. 2016. gada martā Lielajā zālē Inese Mičule iestudēs Aspazijas “Vaideloti”, bet Reinis Suhanovs radījis savdabīgu triloģiju, jo tūlīt pēc bērniem domātās izrādes “Bērns, vārdā Rainis”, kura savu skatuves dzīvi Apaļajā zālē sāka 11. septembrī, ķēries klāt nākamajiem diviem darbiem, kuros atspoguļosies Latvijas dižgaru daiļrade. 21. gadsimta cilvēka acīm režisors pārlasa Aspazijas “Sarkanās puķes” un Raiņa “Vētras sēju”, kas LNT Mansardā pirmizrādi piedzīvos 1. decembrī.

Bet “Sarkanās puķes” priekškaru vērs jau parīt, 15. oktobrī.

– Jums, Reini, Aspazijas un Raiņa jubilejas gadā sanākusi tāda savdabīga triloģija?

R. Suhanovs: – Jā, ļoti ceru, ka tā arī būs triloģija.

– Kā veidojušās jūsu paša attiecības ar Raini un Aspaziju?

– Man nav sliktu atmiņu, nekādu negatīvu emociju no skolas laikiem, kad būtu bijis jācīnās ar skolā uzspiestu viedokli, ka Rainis pāri visam. Pats nonācu pie atziņas, ka Rainis un Aspazija ir dziļi autori, studējot Kultūras akadēmijā. Aizmetnī doma ķerties pie dzejoļu krājumiem radās jau pasen, pēc Viestura Meikšāna iestudētā Raiņa “Zelta zirga” tepat, Valmieras teātrī, kur biju scenogrāfs. “Sarkanās puķes” un “Vētras sēja” ir abiem dzejniekiem ļoti būtiski krājumi. “Sarkanās puķes” runā par iekšēju brīvību un cilvēka nepieciešamību pēc cieņas, personības attīstības, prieka un laimes, bet “Vētras sēja” vairāk skar nosacīti ārējo brīvību. Šis krājums ir krietni politiskāks, skaļāks. Abi krājumi radīti laika griežos, abi ietekmējuši milzīgus procesus, jo ir ļoti spēcīgi un atklāti pret dzīvi. Man bija ļoti interesanti izrauties teātrī no sadzīviskā, un dzeja ir ļoti brīnišķīgs veids, kā to izdarīt, kaut prasa citus izteiksmes līdzekļus gan no režisora, gan aktieriem. Dzeja ir noķertas un pierakstītas jūtas. Sāpīgas, spēcīgas. Laba dzeja atklājas ļoti intīmi un personiski. Esmu līdz nervu galiem atkailinātas dzejas cienītājs, man arī šodien aktu­āls liekas, piemēram, klasiķis Veidenbaums, kura mērķis nebija izdot dzeju grāmatas. Rakstīt dzeju bija viņa eksistences veids. Kad pēc Veidenbauma nāves Jelgavā klīda rokrakstā pārrakstītas agri aizgājušā poēta dzejas, no tām ārkārtīgi ietekmējās arī Aspazija. Un radīja savas “Sarkanās puķes”. Veidenbaums, kurš nekļuva par dzejnieku ar izdotu grāmatu kaudzi kā Aspazija un Rainis, ar savu spēju lietas, emocijas, dzīves faktus ietērpt precīzos, nesaudzīgos vārdos, izraisīja eksploziju tā laika literatūrā, kuru ķēdes reakcijā patērējam arī šodien. Veidenbaums rezumēja laiku. Šodien, kad skolotāja Āgenskalna ģimnāzijā iedod analizēt jauniešiem viegli sarkastiskam Ziemassvētku skaitāmpantiņam līdzīgo Krivades dzejoli “Svētīgi”, atklājas, ka jauna cilvēka ironija par liekulību ar pāris necenzētiem vārdiem pa vidu, lūk, ir notikums, ko Saeimā apspriež tikumības komisija! Lai raksturotu kādu problēmu, ne vien dzejniekam, arī jebkuram cilvēkam kādreiz prasās stiprāks vārds. Pat, ja tas ir netīrs un aizgūts no svešas valodas. Kad Ušakovs tik ļoti uztraucas, ko bērniem skolā māca, nāk prātā, kā pirms pāris gadiem nāca klajā slavenais ieraksts no Rīgas domes sēdes, kur tas pats Rīgas mērs ar sev blakus sēdošo politiķi ne tādus vārdus vien minēja, turklāt runājot par konkrētu cilvēku. Viņiem tā bija ikdienas valoda, nevis izteiksmes līdzeklis. Mūsu sabiedrība pacieš, ka ministrs uzbrauc dievlūdzējam vai valsts iestādes vada aizdomās par krimināliem noziegumiem turēti vai pat jau notiesāti cilvēki. Sabiedrība to uztver kā dzīves normu, dzeja ne. Naudas noziegumi vairs vispār netiek uzskatīti par noziegumiem. Vienalga, cik miljoni gājuši zudībā. Dzeja to nepiedod. Un tāpēc pret dzeju arī vēršas. Savā laikā Rainim un Aspazijai vajadzēja izlaist savas grāmatas cauri īstai cenzūrai. Aspazijas “Sarkanās puķes” ar savu atklātību un nostāju, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības piepildīt savu dzīvi un īstenot sapņus, satricināja tā laika valdošo eliti tāpat kā mūsdienu liekuļus, “ušakoviem” līdzīgos – tieša un atklāta valoda.

– Visiem, protams, zināms skaitāmpantiņš “Jānis Rainis – galvā spainis”. Kāda dzejniece to kā metaforu bija iepinusi savā dzejolī 11. septembra sarīkojumā Esplanādē. Pirms kāda laika Raiņa piemineklim galvā bija uzmaukts… spainis. Pirmajā acumirklī ienāca prātā doma par vienkāršu huligānismu, taču parastā slaucene Rainim būtu par mazu… Protams, spaini ātri aizvāca. Kā vērtējat – tā bija izdevusies vai tomēr ne tik veiksmīga mākslinieku performance?

– Uzmanību var pievērst arī tā. Bet droši vien meklēs, lai sodītu pēc kāda panta. Man gan liekas, ka krimināls noziegums ir tas, kā izskatās Raiņa piemineklis Pirmajos Meža kapos viņa 150. dzimšanas dienā. Noskrandis un nolupis.

Trakākais, ar ko pēdējā laikā nākas sastapties, ir, protams, ne tieši, bet zemtekstā jaušamais – ja tu interesējies par Raini, tā ir nodeva konjunktūrai. Jo­projām saglabājies šis komplekss. Ir pat kolēģi, kuri netic, ka Rainis var interesēt. Tāpēc brīnišķīgi, ka parādījušies atsevišķi huligāniski darbi, un nožēlojami, ka tikai divi. Viens ir spainis Esplanādē, otrs – Kristiāna Brektes zīmējums – Rainis skūpsta Aspaziju, kurai bija atkailināta krūts. Gada sākumā dzīvīgais akvarelis izraisīja pamatīgu viļņošanos. Viss pārējais sabiedriskajā telpā notiekošais ir mums zināmā ņemšanās ap abu dzejnieku portretiem. Rainis un Aspazija atstājuši tik milzīgu ideju un literāro mantojumu, bet jubilejas gadā diemžēl esam redzējuši vien ārkārtīgi daudz aktieru un mūziķu Raiņa un Aspazijas grimā. Pro­blēma ir tā, ka visi zina, kādi ir bijuši Rainis un Aspazija, kā viņi runājuši, ko domājuši, kā jutušies un metas aizstāvēt. Bet, lai atklātu, kāds patiesībā ir Rainis un Aspazija, vajadzēja rosināt iespēju veikt tūkstoš šādas provokācijas kā šajos divos gadījumos, lai varētu diskutēt – tā nav, tā nebija, tā ir ņirgāšanās! Meklējumi bieži vien ir nežēlīgi. Taču notiek kustība, kas rezultātā atklāj līdz šim nezināmo. “Sarkanajās puķēs” man tāds atklājums bija no krājuma aizgūtnēm plūstošās spilgtās alkas nenoļurināt šo dzīvi, bet nodzīvot to drosmīgi, kaismīgi un patiesi pašam pret sevi.

– Izrādē “Vētras sēja” trīs jauni vīrieši, kuru tēlos iejūtas Māris Bezmers, Mārtiņš Meiers un Kārlis Neimanis, izveido organizāciju opozīcijā politiskajai varai un atsakās no tādu cilvēku klātbūtnes, kuru reputācija ir aptraipīta, politiskās spējas un ideāli – sīki. Izskatās pēc tieša izaicinājuma.

– Izrāde būs kā pētījums par drosmīgām idejām, kas ir neērtas mierīgai, miermīlīgai ierēdņu dzīvošanai. Nav nekāds noslēpums, ka mūsu valstī ir problēmas ar ierēdniecību un virmo dažādas teorijas. Daudzi teic, ka joprojām dzīvojam aģentu un ziņotāju lokā. Ir, kas uzskata – atgūstot neatkarību, nekas nemainījās, jo pie varas palika tie paši cilvēki un liek lietā tās pašas vecās metodes. Ir, kas saka – naudas vara pārvērtusi cilvēkus līdz nepazīšanai. Es tā īpaši nepieķeros nevienai no teorijām. Man likās svarīgi runāt par to, ka iespējams dzīvot drosmīgāk un ar vērienīgākām idejām. Pretējā gadījumā stagnēšana vien. Ai, kā pietrūkst lielu ideju un cilvēku, kuri ar tām spētu aizraut pārējos. Patiesībā jau cilvēka dabā vajadzētu būt tieksmei pēc ideālā. Ir sportisti ar apskaužamiem panākumiem, ir leģendārais mākslinieks Imants Lancmanis, kurš visu mūžu veltījis vienai lielai idejai par savu Rundāles pili. Bet politikā – neko nevarot īstenot, laika tikai četri gadi, mazākumu pārbalsojot… Atrunas un tukša muldēšana. Katra jaunā veco politiķu paaudze liek vienkārši vilties. Maz valstsvīru ar aizrautīgu kaislību īstenot spožu ideju. Tāpēc es izvēlējos “Vētras sēju”, jo tajā ir ideja, kuru izrādes varoņi vēlas kaismīgi īstenot. Bet dzīvē politikā pārsvarā valda šļuraina izpatikšana vēlētājiem.

– Pirmā no Rainim un Aspazijai veltītajām izrādēm jau sākusi savu skatuves dzīvi. Droši vien esat no zāles pavērojis, kā mazie skatītāji uztver iestudējumu “Bērns, vārdā Rainis”?

– Zālē kāds puika pilnā balsī iesaucās – akmeņi dejo! Kaut uz skatuves akmeņus kustināja aktrise, un ne jau leļļu, bet dramatiskā teātra manierē. Liels kompliments no maza bērna. Kā teic skatuves māksliniece Inese Ramute, šīs izrādes idejas autore, – lai iestudējumā bērni spēlējas ar lietām, kuras ir pieejamas, neieejot lielveikalā. Man kā tēvam ļoti svarīgi, lai kultūras vidē parādās izrādes, kuras nav agresīvas pret bērna iztēli, jo diemžēl lielākoties bērniem pieejamā kultūra ir komercializēta, ļoti agresīva un pārsātināta stereotipiem. Ja uz skatuves vai ekrānā poniji, tad noteikti ar vienu ragu un gariem matiem kā Bārbijām. Ja pele, tad Mikipele. Kad ar izrādes veidotājiem devāmies pa Raiņa pēdām no Tadenavas uz Randeli un Berķeneli, kā “galvenais speciālists” līdzi brauca mana četrgadīgā meita. Netālu no Berķeneles ieraudzīja poniju. Stāv un skatās. Un ponijs tāpat – skatās uz meiteni. Veras viens otram acīs. Mirklis kļuva būtisks impulss visai izrādei, šim stāstam par pirmo iepazīšanos ar nepazīstamo, sadraudzēšanos…

– Atšķirībā no citiem kolēģiem jūs līdz šim lielākoties esat strādājis tieši ar latviešu autoru darbiem.

– Bet kas cits to darīs, ja ne latviešu režisori paši? Nenovērtējam savus autorus un bieži vien nevajadzīgi gribam skriet pakaļ kādām Rietumu vai Austrumu lietām. Divi virzieni vien jau ir…

– Kāpēc divi? Vēl ir arī dienvidi un ziemeļi.

– Jā, Valmieras teātrī ar strindbergiem un ibseniem skrienam arī uz ziemeļiem. Bet mūsu autori pārklājušies ar tik daudz priekšstatiem, ka tieši vēlme plēst tos nost. Gribas urķēties dziļumā, pašā sākumā un saknē. Pat, ja iestudējums nav veiksmīgs, tik un tā tas bijis vērtīgs. Jo ar katru izrādi skatītājam autors vienalga kļūst dzīvāks, interesantāks, mūsdienīgāks. Pat, ja skatītājs redzētajam iebilst, tas ir brīnišķīgi. Trakāk būtu, ja šāds dialogs neveidotos vispār.

Galerijas nosaukums


Radošā vizītkarte

REINIS SUHANOVS (1985)

Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu absolvējis 2008. gadā. Ieguvis Prāgas scenogrāfijas kvadrinnāles (2007) balvu kā daudzsološākais jaunais scenogrāfijas talants pasaulē, “Spēlmaņu nakts” (2010) balvu nominācijā “Gada scenogrāfs” par izrādi “Tils Pūcesspieģelis” (rež. M. Gruzdovs) Dailes teātrī, Latvijas Kultūras ministrijas (2014) Izcilības balvu “Žaņa Lipkes memoriāla” radošajai komandai.

Uzziņa

“Sarkanās puķes”

Režisors: Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone.

Lomās: Inga Apine, Dace Everss, Māra Mennika.

Tuvākās izrādes: 16. un 29. oktobrī.

LA.lv