Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
29. aprīlis, 2016
Drukāt

Otto Ozols: Paši ar savām rokām lēnām to nožņaudzām (28)

Foto - LETAFoto - LETA

1989. gadā mēs sapņojām par brīvību un demokrātiju. 1991. gadā brīnumainā kārtā tikām pie iespējas atkal izveidot paši savu – brīvu, godīgu, patiesi demokrātisku valsti. Tomēr pēdējos gados esam brīvprātīgi ļāvuši demokrātiju lēnām nosmacēt. Vispirms tikām biedēti ar oligarhiem, tad ar provokatoru Lindermani, šobrīd plaši piesaucot “hribrīdkara” briesmas, un beidzot politiskā elite ir panākusi savu – esam atkal degradējušies līdz līmenim, kad slepenie dienesti var atļauties draudēt režīma kritiķiem un koriģēt pēc saviem ieskatiem valsts augstāko politisko vadību. Katru reizi tika skaļi piesauktas sabiedrības un valsts drošības intereses, bet patiesībā aiz skaļiem lozungiem demokrātija tika pamatīgi cirpta un apcirpta.

Pirms pāris dienām šie principi saņēma kārtējo, šoreiz šokējošo triecienu. Pirms kāda laika divi KNAB darbinieki Juta Strīķe un Juris Jurašs plašās intervijās kritizēja savas iestādes darbu un īpaši tās vadību. Viņu ieilgušais konflikts ar KNAB vadītāju Jaroslavu Streļčenoku nav nekas jauns. Tāpat arī ziņa, ka cīņa ar korupciju Latvijā nav bijusi īpaši sekmīga, diemžēl nav nekāds jaunums. Streļčenoks apvainojās un pasūdzējās attiecīgām iestādēm. Un tālākais jau ir šokējoši – Strīķe un Jurašs tika izsaukti uz Drošības policiju uz “pārrunām”. Pamata iemesls – vai viņi ar savu kritisko viedokli nav “kaitējuši valstij”? Vismaz tā apgalvo Strīķe un Jurašs. Kritisks viedoklis definēts kā kaitniecība, īpaši ja to dara Drošības policija, tas pats par sevi ir rupjš uzbrukums Satversmē garantētajai vārda brīvībai.

Zināms, ka tiesību profesionāļu skatījumā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieku Jutas Strīķes un Jura Juraša reputācijas nav viennozīmīgi vērtētas. Tomēr šoreiz nebūs runa par viņu profesionālismu. Nav runa arī par smagos žurnālistikas ētikas pārkāpumos aizdomās turēto žurnālu “Ir”. Runa ir par kaut ko citu – par Latvijas republikas Satversmes 100. pantā garantēto vārda brīvību. Tur ir skaidri un gaiši rakstīts – “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.
Cenzūra ir aizliegta”. Izrādās, ka KNAB, Ģenerālprokuratūrai valsts pamatlikumā nepārprotami paustais nav saistošs. Drošības iestādes vienkārši atļaujas ignorēt šo vienu no vissvarīgākajiem demokrātijas pamatiem – vārda brīvību.

Drošības policijā esot ierosināta resoriskā pārbaude par KNAB darbinieku Jutas Strīķes un Jura Juraša intervijās LTV raidījumam “1 pret 1” un žurnālam “Ir” pausto viedokli, proti, tiek pārbaudīts, vai šāda viedokļa paušana nav nodarījusi kaitējumu valstij. Tā ziņo žurnāla “Ir” interneta versija. Strīķe apgalvo, ka trešdien bija izsaukta uz DP, lai uzklausītu viņas paskaidrojumus par februārī notikušo interviju raidījumam “1 pret 1”. Strīķei jautāts, kā viņa pati vērtē – vai LTV sniegtā intervija ir kaitējusi Latvijas valstij? Savukārt Jurašs apgalvo, ka jau pirmdien esot bijis izsaukts uz DP. Iemesls – pērn augustā intervijā žurnālam “Ir” paustais kritiskais viedoklis par KNAB notiekošo.

Viss notiekošais patiešām baisi atgādina PSRS režīma laikos pieredzēto. Arī tad pastāvošās iekārtas vai iestāžu kritika, vārda brīvības izpausmes varēja beigties ar kriminālsodu. Interneta mājas lapā par Padomju okupācijas laika – 1983. gada politiskajām prāvām ir aprakstīts, ka darbojās bēdīgi slavenie “politiskie” kriminālsodi. “Par politiskajām prāvām (..) tiek saukti tie tiesas procesi, kas 1983. gadā tika ierosināti, pamatojoties uz Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. pantu (pretpadomju aģitācija un propaganda) un kurus izmeklēja Valsts drošības komiteja (Okupācijas režīma slepenpolicija). Viens no būtiskākajiem aspektiem, kas jāņem vērā, runājot par šīm represijām, ir fakts, ka formāli šo cilvēku tiesāšana notika parastu krimināllietu ietvaros – viņi tika tiesāti pēc konkrētiem, tolaik spēkā esošā Kriminālkodeksa pantiem. Līdz ar to no formālā viedokļa viņi bija uzskatāmi par kriminālnoziedzniekiem, ko arī allaž centās uzsvērt padomju propaganda. Taču jāņem vērā, ka Padomju Savienībā par “pretpadomju aģitāciju un propagandu” tika uzskatīts praktiski jebkas, kas kaut nedaudz atšķīrās no oficiālās propagandas.

Līdz ar to, ja kāds cilvēks mēģināja izmantot PSRS Konstitūcijā garantētās tiesības uz vārda un uzskatu brīvību vai starptautiskajās konvencijās paredzētās tiesības uz apziņas un ticības brīvību, viņu jebkurā brīdī varēja arestēt un tiesāt par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Tieši tādēļ šie 1983. gada tiesas procesi ir uzskatāmi par politiskajām prāvām.”

Drošības policija, izsaucot Strīķi un Jurašu uz pārrunām par viņu kritisko viedokli, faktiski turpina šīs pašas bēdīgās tradīcijas. Atgādinu, ka stāsts nav par Strīķi vai Jurašu. Stāsts ir par demokrātijas pamata principiem. Šodien izsauca viņus, bet rītdien tas var būt ikviens no mums. Drošības policija izmeklē arī tādus noziegums pret valsti kā kaitniecība. Šāds noziegums ir paredzēts Krimināllikuma 89. pantā – darbība vai bezdarbība, kas vērsta uz konkrētu nozaru vai iestāžu darbības graušanu “nolūkā kaitēt Latvijas Republikai”. Par to paredzētais sods ir brīvības atņemšana no pieciem līdz 12 gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.

Pamazām esam ļāvušies, ka ar mūsu pašu rokām tās demokrātiskās vērtības tiek lēnām nožņaugtas.

Tādēļ padomājiet divreiz, pirms atklāti kritizējat kādu nozari vai iestādi. Kritika var izrādīties kaitniecība. Bet sods par kaitniecību ir bargs. No pieciem līdz divpadsmit gadiem cietumā. Ar vai bez mantas konfiskācijas.

Nākamā pietura Ziemeļkoreja. Esam atbraukuši.

Pievienot komentāru

Komentāri (28)

  1. Man liekas, Ozolkungs nedaudz pārspīlē. Jebkuras Satversmē minētās tiesības un brīvības var tikt ierobežotas. Piemēram, autoram laikam liekas pilnīgi normāli, ka par noziegumiem notiesātiem cilvēkiem tiek ierobežota pārvietošanās brīvība (viņi sēž cietumā). Nu un KNAB ir visai specifiska organizācija, kuras darbinieku mīlestība pret vārda brīvību pagātnē ir nonākusi līdz tādiam farsiem kā operatīvās darbības tūlīt pat kļūst zināmas presei. Bet sausais atlikums ir bijis nekāds. Viens piemērs varētu būt slavenā “oligarhu lieta”, kur TV raidīja noklausītās sarunas, bet tiesiski KNABs tā arī nav spējis neko izdarīt.

  2. vai kāds ir sodīts? ir jau labi ka iestādes iztaujā… tāds darbs 😉

  3. Ari zurnalistiem vajadzetu rakstus rakstit pie skaidra prata esot.

  4. Nav pareizi demokrātiskas vērtības reducēt uz atsevišķu ambiciozu personu problēmām. Labāk Ozola kungs būtu noskaidrojis, kas ir “patiesā labuma guvēji” no tā kantora, ko sauc par valsti, darbībām

  5. Otto, man Jūsu domas un raksti nereti izskatās interesanti. Šoreiz gan gribas paprasīt precīzāku apzīmējumu formulējumu – vārda brīvība, anarhija, visatļautība … Man izskatās, ka arvien biežāk tie paliek par sinonīmiem. Tas būtu progress?

  6. Tā interesanti sanāk. Lai never muti vaļa pie rokas pieķerto muitas priekšnieku strauji tiesneši sūta uz Austriju veselību uzlabot, tur visi gali pazūd, augstas amatpersonas ar nezināmiem augstiem ienākumiem, tā tam jābūt, pakrata ar pirkstu un pārceļ labāk atmaksātā darbā, visu valsts vadlīniju nosaka bariņš pelēko kardinālu, pēc būtības deputāti ir bezsmadzeņu marionetes, jo balsošanu nosaka īkšķa koriģētāji. Ja sāksi runāt par šādām nebūšanām, esam drošības policijas nu jau likumīgās ķetnās. Likumi radīti zagļu atbalstam – zagtas mantas uzpircējs skaitās labdabīgais mantas ieguvējs un viņam uz zagto mantu ir lielākas tiesības, nekā īstajam mantas īpašniekam. Tā tam būs būt, stāvat visi klusu un ne par kādām valsts nejēdzībām neuzdrošinieties nedz runāt, nedz domāt. Vienīgais mierinājums – līdz pomijas līmenim tālu, bet strauji tuvojamies.

  7. Visbiezak piekritu Otim. Bet tagad iet hibridkars ar draudiem no austrumiem.Un kara ka jau kara. LR jau ir zaudejusi Rigu ,Rezekni ,Ventspili utt. Un Demokratijai japrot sevi nosargat.

  8. Тестирование комментария

  9. Otto, redzi, brīvība nav visatļautība. Tas pirmkārt. Un otrkārt, līdzsvars nenozīmē nekustīgumu (perfekciju). vienmēr būs kustība. svarīgakais ir nepieļaut iekrišanu vienā vai otrā galējībā – un tas ir drošības dienestu pienākums (kur arī diemžēl nepastāv nekustīga perfekcija t.i. drošības dienestu rīcība ir atkarīga no varas sadalījuma)

  10. paši ar savām rokām subordinācijas kārtībā lēnām to nožņaudzām – ievēlot Šchwanzus Saeimā!

  11. Diemžēl Nacionālā apvienība katru gadu arī atzīmē datumu, kad Latvijā tika iznīcināta demokrātija – 15.maiju ar saviem karoga braucieniem. Tā kā tas viss vidējā latvietī sēž daudz dziļāk – demokrātiskās vērtības nekad nav tikušas pietiekami augstu novērtētas. Diemžēl.

  12. piekrītam ozolam, – zviedeļu un žīdeļu augļojošie mēsli izzog nevien Latviju, bet visu Baltiju !

  13. VISALAUTIBA NAV DEMOKRATIJA!

  14. Visatlautiba NAV demokratija.

  15. Visatlautiba NAV demokratija.

  16. Vienotības ieviestais varda brīvības nogalināšanas likums ir kārtējā valsts nodeviba tāpat kā Vienotības vienpersoniskais lēmums par nelegālo ekonomisko migrantu uzņemšanu. Bet Striķis (īstā vardā Anna Patapova) kuras sencis bija Padomju aģents ir jāizpēta vairāk jo visa viņas iepriekšējā darbiba atgādināja apzinātu kaitniecibu pret LV valsti.

  17. Nevienai varai nepatīk visatļautība arī demokrātiskai.Līdz padomju režīmam vēl ļoti tālu.

    • zog vairāk, izmirstam visstraujāk pasaulē, Perntagona-Volstrītas salašņu un terioristu banda kurina naidu, – nē , nejēga, tu esi Rotšildmēslu aģēnts !

  18. Līdz padomju režīmam vēl tālu.Par Staļina režīmu nerunājot.Nevienai varai nepatīk viatļautība arī demokrātiskai.

  19. Ir Latvijā joprojām cilvēki, kuŗi uzskata, ka dzīvei jārit, kā tas bija okupācijas gados. Visi zinām, kas notika , ja nerunāja caur partijas ruporu. Pilnīgi piekrītu Ozolam.

    • Valsti praktiski vada totalitārā padomju okupācijas režīmā izskolotie ideoloģisko organizāciju biedri.Vakar tv24 bija redzams ka viena no šīm aprindam gandrīz dzīvu apēda oponentu,kurš uzdrošinajas pastāstit par patieso stāvokli valstī.Arī otrs ierednis apgalvoja ka ieredņi esot daudz par maz,bet visi strādājot kā zvēri,tikai nav saprotams,kur ir palikuši simtiem tūkstošiem latviešu,bet palikušie vairakumā dzīvo uz izmisuma robežas.

  20. Demokrātija – tā nav visatļautība! Hibrīdkara apstākļos vismaz elementārai disciplīnai jābūt – nevar ierindnieki sākt apstrīdēt, gari plaši medijos bazūnēt par savu komandieru plāniem. Anarhisti ir jāsavalda, citi zaudējums neizbēgams. Rīga jau zaudēta – tagad Ottoviči vēl paspēlēs visu Latviju?

    • Demokrātija – tā ir atļautība klucim likvidēt vārda brīvību ???

    • Tiešām anarhisti ir jāsavalda, bet kas savaldīs Satversmes nepārraudzītos pārkāpējus, varas iestāžu eliti kas nedarbojās sabiedrībai caurspīdīgi? Kad valsts varas, ar brīvu roku, rīkojas kā uz nedienām, žņaudz sabiedrību un gremdē demokrātiju; tad pirmās ierindās ir žurnālisti un medija lai brīdinātu sabiedrību par Satversmes (u.tml.) pārkāpumiem. Vismaz Otto Ozolam pienākas paldies par modrību sabiedrības stabilitātes interesēs lai mēs netiktu pakļauti pārmērīgai varai. Mums vel krietns ceļš ir priekšā lai panāktu sabiedrības un likumu vienlīdzību.

    • Turi muti, salašņu kaka

  21. Kas Streļčēnoku šajā amatā iecēla? Nu, protams, lielais valsts kaitnieks Dombrovskis. Bet kādi oligarhi vai citi spēki pēdējo manipulēja, lai padarītu KNABu neefektīvu?

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (62)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+