Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
4. jūnijs, 2012
Drukāt

Pansionāts ar stipru medicīnisko dienestu (6)

ozolnieki2_lv_16

Pirms 37 gadiem speciāli toreizējā Jelgavas rajona vecajiem ļaudīm, piemēram, rajona lopkopējiem un citiem, uzbūvētais nams arī tagad ir vieta, kur nespēcīgie vai vientuļie sirmgalvji var pavadīt vecumdienas. Kopš reģionālās reformas tā vairs nav Jelgavas, bet gan Ozolnieku novada iestāde – pašvaldības sociālās aprūpes centrs “Zemgale”.

 

“Pašvaldības vadītāji toreiz teica: mēs jūs ņemsim, ja tiksiet galā bez pašvaldības palīdzības. Es to arī apsolīju, un šo trīs gadu laikā, kopš esam Ozolnieku pašvaldības iestāde, mums nav nācies viņiem lūgt finansējumu. Iztiekam ar pašu līdzekļiem,” atzīst SAC “Zemgale” direktore Astrīda Kroģere.

 

Daudzveidīgs pakalpojumu klāsts

Centrā uzņem pensijas vecumu sasniegušas personas, kā arī pirmās un otrās grupas invalīdus, kuriem nepieciešama diennakts sociālā aprūpe, ne tikai no Ozolnieku vai Jelgavas novada un pilsētas, bet arī no Babītes, Mārupes, Dobeles, Iecavas un citām Latvijas vietām. To pašvaldības (vai vecā cilvēka tuvinieki) no saviem līdzekļiem piemaksā trūkstošo uzturēšanās maksu.

 

Sniedzam arī tādu citos pansionātos reti sastopamu pakalpojumu kā īslaicīgā aprūpe (sociālās gultas). Tās paredzētas intensīvai cilvēku rehabilitācijai vienu mēnesi.

 

Ar paša cilvēka maksātajiem 90% no pensijas lielākoties ir nepietiekami, jo viena klienta uzturēšanās maksa SAC “Zemgale” ir Ls 275 mēnesī, bet Ozolnieku novada iedzīvotājiem – Ls 250 mēnesī. “Klientiem, kas vēlas dzīvot vieni, no šā gada jāpiemaksā 10%, un gala summa tad ir 302 lati,” informē direktore.”Sniedzam arī tādu citos pansionātos reti sastopamu pakalpojumu kā īslaicīgā aprūpe (sociālās gultas). Tās paredzētas intensīvai cilvēku rehabilitācijai vienu mēnesi (lielākoties viņi pie mums nokļūst no slimnīcas, piemēram, insulta dēļ). Ja nepieciešams, ārsts uzturēšanos var pagarināt par vēl vienu vai diviem mēnešiem.

Īslaicīgi aprūpējam arī vientuļos cilvēkus, kas līdz šim dzīvojuši savās mājās un kam pasliktinājusies veselība. Ja mēneša laikā tomēr neizdodas veco cilvēku atveseļot tā, lai viņš atkal viens varētu dzīvot mājās, sociālie dienesti noformē dokumentus, lai viņš šeit varētu palikt pastāvīgi. Par šādu cilvēku uzturēšanās maksas starpību piemaksā pašvaldība. Īslaicīgās aprūpes nodaļā viena klienta uzturēšanās maksa arī ir Ls 275 mēnesī. Ir arī vecie ļaudis, par kuru uzturēšanos līgumu slēdzam ar piederīgajiem.”

 

Arvien vairāk nevarīgo

Par nopietnu problēmu SAC “Zemgale” direktore atzīst to, ka pēdējos gados centrā lielākoties iestājas nevarīgi cilvēki. “Pansionātā ir 260 klientu, un no viņiem tikai kādi 65 – 70 ir staigājoši, tādi, kas paši var atnākt trīs reizes dienā uz ēdnīcu, lai paēstu, un viņiem nav nepieciešama aprūpe. Visi pārējie iemītnieki ir vai nu mazkustīgi, vai guloši. Piemēram, 2011. gadā pie mums iestājās tikai kādi divi trīs staigājoši cilvēki, pārējie – gulošie. Visos pansionātos lielākoties ievieto nestaigājošus cilvēkus. Tagad ir tāds laiks,” secina A. Kroģere.

 

Tā ir milzīga slodze, jo no pieciem rītā jau sākas gulošo cilvēku apkope, citādi tas nav iespējams.

 

Uz minēto skaitu klientu “Zemgalē” ir 42 aprūpētājas, no kurām daļai ir sociālā aprūpētāja profesionālā izglītība. Par visām 42 sociālajām aprūpētājām atbild vecākā māsa Zinta. “Tā ir milzīga slodze, jo no pieciem rītā jau sākas gulošo cilvēku apkope, citādi tas nav iespējams,” uzsver direktore.

Par saviem līdzekļiem pansionāts arī algo divus pieredzes bagātus ārstus, pensionārus. “Nevaru iedomāties dzīvi šeit ar tik vārgajiem cilvēkiem bez sava ārsta! Arī vecākā māsa faktiski ir kā vēl viens dakteris, tik zinoša viņa ir. Vēl ir arī mediķi (4,5), kas dežurē no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Nakts dežūras pārtraucām, bet, ja kaut kas atgadās, saucam neatliekamo palīdzību. Pieņēmām darbā divas ergoterapeites – arī mediķes ar augstāko izglītību, kuras sistemātiski no rīta līdz vakaram strādā ar gulošajiem cilvēkiem, lai viņus pieceltu. Sevišķi ar tiem, kas ir pēc insulta, un vienu daļu mēs arī tiešām pieceļam, un viņi atgriežas mājās. Visi šie speciālisti kopā veido stipru medicīnisku dienestu, kāda nav citos sociālās aprūpes centros,” lepojas A. Kroģere.

 

Par pamperiem – tūkstoši latu

Centrā, kurā ir tik daudz gulošu vecu cilvēku, pamperiem vien pērn bija nepieciešami 20 tūkstoši latu, šogad – 16 tūkstoši, bet arī tad ir noteikts skaits, ar cik jāiztiek. Guloši cilvēki ļoti jāuzmana, lai nerastos izgulējumi, tādēļ jautāju, kā centrā tiek galā ar šo problēmu. “Ziniet, izgulējumi pie mums ir reti, bet diemžēl gadās. Lielākoties tad, ja cilvēks atnāk no slimnīcas. Es pat daru tā, ka pati braucu uz slimnīcu, lieku ārstam parādīt pacienta muguru un saku, kāpēc man viņš jāņem no slimnīcas, ja viņam ir izgulējumi. Diemžēl mums ir arī cilvēki ar kāju vēnu trofiskajām čūlām, kas ir nedzīstošas,” situācijas nopietnību neslēpj centra vadītāja.

 

Katru dienu eju pa pansionātu, redzu, kas notiek, apķeru viņus, sabučoju. Šis 97 gadus vecais kungs Jānis saka – tik daudz man nozīmē šāds cilvēcīgs kontakts.

 

Diemžēl daļa veco ļaužu, kā saka A. Kroģere, aizbrauc uz mākoņa maliņu. Gadā šeit nomirst 70 – 80 cilvēku, un tos, kam nav piederīgo, izvada no centra kapličas, kas atrodas turpat teritorijā. Izvada vai nu ar mācītāja, vai pašas direktores atvadu vārdiem. “Esmu taču šeit nostrādājusi 15 gadus, un man ir ko teikt par cilvēku, no viņa atvadoties,” teic A. Kroģere.

SAC “Zemgale” dzīvo 16 cilvēki, vecāki par 90 gadiem, piemēram, vienam kungam jau ir 97 gadi. “Katru dienu eju pa pansionātu, redzu, kas notiek, apķeru viņus, sabučoju. Šis 97 gadus vecais kungs Jānis saka – tik daudz man nozīmē šāds cilvēcīgs kontakts.Kur piederīgie? Viņi strādā, lai varētu nopelnīt maizi un bērni varētu iet skolā. Ja cilvēku vairs nevar mājās atstāt vienu, tad pansionāts ir nepieciešams,” saka A. Kroģere un smejot piebilst, ka pašai jau ir 75 gadi.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Sveicināta Kroģeres kundze!
    Apsveicu ar spēju vēl arvien darīt to darbu, ko uzņēmāties tais tālajos gados.

  2. Sveiki! Es zinu, ka šis raksts jau ir vecs, bet gribēju pacelt kādu jautājumu. Ka jau šis pansionāts ir tik labs, kādēļ no manas ģimenes, 3 80 – 90 gadus vecas sievietes nomira šajā pansionātā tieši mēneša laikā? Pirmā, kas nomira šajā iestādē, bija manas mammas krustmāte. Labi, par viņu es saprotu jo viņai vajadzēja intensīvu apkopi un pēc apmēram 2 nedēļām esot šajā pasionātā viņa vairs necēlās augšā no gultas, jo nevarēja. Tas ir interesanti jo iepriekš, rūpējoties par viņu mājās, viņa staigāja,taisīja ēst utt.
    Otrā sieviete, mana vecvecomāte. Viņa arī nomira pēc mēneša atrašanās šajā iestādē. Viņa, pirms nokļūstot šajā iestādē, arī staigāja, pati gāja uz tualeti, taisīja ēst. Mājās nevarēja palikt, jo visi bija darbā.
    Un pēdējā, mana vecvecomāte, kurai nedaudz pāri 80 gadiem bija. Viņa slimoja ar Alzheimeru, bet pati visu varēja darīt. Uz pansionātu bija jāved jo visi mājās gāja uz darbu un viņa pa dienu nedrīkstēja pat stundiņu palikt viena. Tas arī pēc likuma tā bija noteikts. Pirms viņa tika ielikta pansionātā, bijām pie dakteriem. Viņa izgāja pārbaudi un ārsts pateica ka viņai veselība kā zvēram, nekādas problēmas, dzīvos vēl ilgi. Protams, valstij prasijām palīdzību, privāto aprūpi utt. Valsts atteica. Nekas cits neatlika kā likt pansionātā. Ielika un pēc tieši mēneša viņa nomira. Sagadīšanās? Man tā nešķiet.
    Tātad 3 cilvēki aigājuši aizsaulē, mēneša laiķā, vienā un tajā pansionātā. Un ne jau fakts, ka viņi visi aizgāja aizsaulē, mani traucē, bet gan tas ka viss notika precīzi mēneša laikā.

    • Man ir tikai viens jautājus-ja Jums divi radinieki tur jau “aizgāja” ,kāpēc vest vēl trešo?

      • Ļoti labs jautājums. No savas darba pieredzes pansionātā varu padalīties . Ne jau pansionāts ir pie vainas -vecam cilvēkam ļoti grūti pierast pie jaunas svešas vietas, ir sveša gulta ir daudz svešu cilvēku apkart, jo radinieki strāda vai paši ir slimi .Cik nu nebūtu labi un skaisti, vecam cilvēkam ir jāpierod pie visa jauna un tas rada viņam ļoti lielu stresu. Māju, kur tu esi nodzīvojusi visu savu dzīvi un visstūvakus cilvēkus aizvietot nevar nieviens. Cilvēks gados jo ir vecāks ,jo viņam ir grūtāk samierināties un pieņemt to.Ir liels pansionāts un labi ka tādi ir, un ir arī mazie , -maksa par uztūrēšanu tājos ir lielāka, bet aprūpe tur ir pietuvināta klienta individuālai aprūpei – mājas aprūpei un vēciem cilvēkiem ir vieglāk adaptēties.

    • Pilnīgi piekritīšu Gaļinai. Vecie ļaudis ir tik pat jūtīgi kā mazi bērni. Katras pārmaiņas viņiem ir liels stress…neviens labprāt neatstāj cilvēku pansionātā, taču reizēm apstākļi neļauj savādāk…pensionāram tas ir liels stress un pārdzīvojums, viņš sāk just vainas apziņu un jūtas tā it kā būtu apgrūtinājums pārējiem. Negribot arī tuvinieki sāk dzīvot savādāk….jūtas it kā daļēji atviegloti, domā ka uz pansionātu nu nevajag vairs tik bieži iet, jo tur tak seciālisti kas parupēsies….un tā tas nabaga večukiņš vīst ka puķe tur un nomirst…Novēlu visiem stipru veselību, bet vieglu nāvi, lai nekad nav jābūt atkarīgam no citu aprūpes….

      • Pilnīgi piekrītu Annai . Jo mans vīrs aizgāja aizsaulē pēc divām nedēļām. Bija vesels tikai ar atmiņas zudumu un kājas slikti staigāja. Rezultātā. vasarā pa atvērtu otrā stāva durvīm izgāja āra. Secināt ka nakts dežuranti gulēja,jo cilvēks nogulēja pāris stundas uz trotuāra,kamēr cilvēks pastaigājoties 6 no rīta paziņoja policijai un mediķiem. Vai nebūtu laiks Krogerei atkāpties pašai un atmaksāt morālo kaitejumu ģimenei?

Draugiem Facebook Twitter Google+