×
Mobilā versija
Brīdinājums +18.0°C
Zenta, Dzelde, Zelda
Otrdiena, 14. augusts, 2018
24. aprīlis, 2018
Drukāt

Guna Roze: Par leģendu spēku (1)

Matīsa Markovska foto.Matīsa Markovska foto.

Droši vien sociologiem jau sen ir noformulēta un zinātniski pamatota atbilde, taču man gribētos teikt vienkārši: tāpēc, ka leģendas iedvesmo. Un, ja iedvesmo, nav svarīgi, ka pēc definīcijas leģenda ir izdomāts stāsts ar pārspīlējuma elementiem par kādu neparastu notikumu, vietu vai personību ar pārdabiskām spējām. Šī definīcija ir brīnišķīgs piemērs, cik atšķirīgi dažādi lasītāji uztver tekstu – vienus tas piezemē, citus spārno. Apzīmējumu “izdomāts, pārspīlēts, pārdabisks” dēļ zinātnieki un vēsturnieki šos nostāstus neņem nopietni, turpretī ļaužu masām, kas leģendas dievina kā baltu patiesību, atslēgas vārdi ir “par neparastu notikumu, vietu vai personību”. Jo, pat ja leģendārā personība ir reāla un mūsdienīga, jāatzīst, ka arī iemantot vispārēju pielūgsmi savā ziņā ir pārdabiska spēja. Gribētos gan papildināt definīciju ar apgalvojumu, ka indivīdam leģenda par tādu kļūst tikai tad, ja ar to ir iespēja tikties pastarpināti: klausoties nostāstus, lasot grāmatas, skatoties filmas, apmeklējot leģendāras vietas.

Droši vien nebūs taisnība, ja sacīšu, ka tikai pēdējos pāris gadus apzināti mēģinu tikties ar leģendām: gribu staigāt pa TĀM PAŠĀM takām; būt TAJĀ teātrī, namā vai ielā; šķērsot TIEŠI TO gājēju pāreju; aplūkot TO ainavu vai priekšmetu. Lai iedvesmotos – ne vairāk, bet galvenais – ne mazāk! Un – par spīti piedzīvotajam Eduarda Veidenbauma muzejā pirms vairāk nekā 30 gadiem. Toreiz uzreiz pēc savas lekcijas par dzejnieku vēl šodien cienījams literatūrzinātnieks mūsu klasei vaicāja, kas katram visvairāk palicis atmiņā? Godīgi atbildēju: “Veidenbauma brilles.” Zinātnieks mani par to ļoti kaunināja, jo droši vien vajadzēja atcerēties vai vismaz pieklājības pēc nosaukt kādu faktu no viņa lekcijas. Bet, nudien, tieši šīs autentiskās, leģendārās, salauztās brillītes pusaudzei palīdzēja satikties ar Veidenbaumu. Ja to tur nebūtu, varbūt nesadzirdētu ne vārda no gudrās lekcijas.

Tagad, apzināti apciemojot leģendas, ir mērķis pabūt pie 142. autobusa Aļaskā, piedzīvota emocionāla katarse pie ikoniska kuģa vraka Islandē, bet visvairāk iedvesmoties izdevies Lielbritānijā. Londonā sajūtu līmenī jo­projām var satikt princesi Diānu, karalieni Viktoriju, Šerloku Holmsu un “The Beatles”. Var staigāt pa Notinghilas krāsaino namu ielām, kur reiz dzīvojis Džordžs Orvels, un tieši tur beidzot apjaust, ka varbūt tieši šīs rindu mājas, kas pirms 100 gadiem, visticamāk, bija vienādi pelēkas, rakstnieku varētu būt iedvesmojušas ģeniālajiem darbiem par režīmu. Skotijas galvaspilsētā Edinburgā atrodas leģendāra kafejnīca, kur Roulingai ienākusi prātā ideja par Hariju Poteru, un ne mazāk populāra, kuras interjeru rotā uzraksts “Te Roulinga neko nav uzrakstījusi”. Kolosāla ideja, vai ne?! Neatpaliek arī mazpilsēta Sentedrū, kur studēja princis Viljams un topošā hercogiene Ketrīna. Arī tur ir pavisam parasta kafejnīca, virs kuras ieejas dižojas liels uzraksts “Te Keita satika Viljamu”. Skatot šo uzrakstu, tu piepeši reāli apjaut, ko britiem nozīmē “Viņa Augstība”, jo tieši “Keita – Viljamu”, nevis otrādi! Tomēr visspilgtākā tikšanās Skotijā bija ar citu leģendāru Viljamu – ar Viljamu Vollesu, ko latvieši zina no filmas “Drošsirdis”.

Un nesakiet, ka Latvijā nav leģendu un leģendāru vietu! Mums ir lauku sēta, kur uzņemta filma “Pūt, vējiņi!”, ir Nameja gredzens (jāuzteic filmas veidotāju izdomātā leģenda par to, kā gredzens izgāja tautās). Ir Gūtmaņa ala un Turaidas Roze, Eižens Finks, Zilākalna Marta, Kaupēns. Jo, kamēr vien ir dzīva leģenda, nevar sacīt – bija. Pat Kaupēns… Apmēram tai pašā vecumā, kad jūsmoju par Veidenbauma brillēm, klasesbiedrs parādīja ieleju Tērvetē, kur Ansis Kaupēns laupījis un slepkavojis. Baisi, bet nevar noliegt – leģendāri. Tajā pašā laikā ne katra vēsturiska persona, lai cik labus darbus paveikusi, kļūst par leģendu, ne katrs muzejs – par leģendāru vietu, ne pie katra pieminekļa vai vides objekta tūristi vēlēsies nofotografēties un padalīties ar attēlu sociālajos tīklos, lai apliecinātu: es tur biju, satiku, iedvesmojos! Varbūt, tieši liekot uzsvaru uz leģendām, arī Latvija var kļūt par tikpat eksotisku punktu ceļotāju sapņu kartē kā Aļaska vai Islande?!

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+