×
Mobilā versija
Brīdinājums +26.0°C
Emīls, Egita, Monvīds
Ceturtdiena, 21. jūnijs, 2018
23. februāris, 2018
Drukāt

“Paradīze’89”: atmiņas par paradīzi zeltainos toņos (4)

Karīnas Miezājas fotoKarīnas Miezājas foto

Ceturtdienas vakarā kinoteātrī “Splendid Palace” skatītāju pārpildītā zālē pirmizrādi piedzīvoja režisores Madaras Dišleres pirmā spēlfilma – bērniem un ģimenēm adresētā “Paradīze’89”.

Filma, kuras galvenās varones ir četras pusauga meitenes – Paula (Magda Lote Auziņa), Laurēns (Līva Ločmele), Maija (Marta Ģertrūde Auzāne) un Linda (Evelīna Ozola) –, ir vēstījums par izaugšanu, sevis apzināšanos, savstarpējo attiecību veidošanu uz Latvijas nākotnei izšķirošu notikumu fona, kurus filmā iemieso vēsturiskais Baltijas ceļš 1989. gada 23. augustā.

Tik potenciāli dziļa un kontrastaina vēstījuma bagāts sižets ir katra režisora sapnis, tomēr jāņem vērā, ka šajā gadījumā tas sakņots pašas Madaras Dišleres (viņa jau 2016. gadā ieguvusi Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par īsfilmu “Dārznieks”) bērnības atmiņās, 1989. gada vasarā viesojoties pie māsīcām Cēsīs.

Kas tad ir nosaukumā minētā paradīze? Kultūras ministre Dace Melbārde, sveicot filmas autorus, uzsvēra, ka “tas ir bijis Baltijas ceļš – Baltijas valstu kopējā paradīze ceļā uz neatkarības atgūšanu.” “Mums šeit ir kā paradīzē,” par viesošanos Cēsīs pie radiniekiem vecākiem filmā saka galvenā varone Paula. “Kad Latvija atgūs neatkarību, būs kā paradīzē,” teic viena no māsīcām. Pavisam filozofiski eksistenciālu jautājumu filmā uzdod Laurēns: “Kā var būt tikai tēvzeme, kur tad ir zeme manai mammai?”

Tomēr vispirms man un, domāju, daudziem, šī ir atmiņu filma, atkalsatikšanās ar bērnības un jaunības dienām zeltainā gaismā (filmas koloristika mērķtiecīgi ieturēta šajos toņos), kas vispirms skar tieši vecāku paaudzes emocijas. Uz to vedina smalki detaļās atveidotās padomju laika dzīves nianses – no pelēki putekļainajiem interjeriem, naivi puķainajām kleitiņām, alumīnija saldējumtrauciņiem līdz pat delikatesei – ābolu kompotam – un nesasniedzamajam sapnim par lokšķērēm. Netrūkst rindu veikalā, tāpat – atsauču uz tā laika politiskajiem notikumiem, kas tieši ietekmē baltiešus – Paulas nejauši sastaptais lietuvietis Jonass (lietuviešu aktieris Mantas Bendzius) slēpjas no iesaukšanas padomju armijā, jo no turienes iespējama atgriešanās cinka zārkā, viņi abi pāragri aizsaulē aizgājušo kaķēnu Blusu apbērē, apsedzot ar Lietuvas nacionālo karogu utt. Filmas notikumu kulminācija ir Baltijas ceļš (tā rekonstrukcijā Cēsu apkaimē piedalījās vairāk nekā 700 dalībnieku, un Dainis Īvāns pat piekrita savas runas fragmentu atdzīvināt vēlreiz), kurā piedalās arī meitenes. Taču neviļus rodas sajūta, ka, ņemot vērā atveidoto kolorītu, tās notikumi varētu būt risinājušies drīzāk nevis 80. gadu beigās, bet gan 70. vai pat agrāk – 50. vai 60. gados – un vietām vērojams pārlieks plakātisms – katrā ziņā es (man tajā laikā bija ap 20) neatceros, ka 80. gadu beigās būtu iespējams, ka kādā mājā nakts laikā tāpat vien ielauztos milicija (miliča Igora Jānoviča tēlu kolorīti iemieso Nauris Puntulis). Tāpat šķiet, ka filmai ir tempa problēmas – it sevišķi pēc epizodes ar Baltijas ceļu –, un vismaz pirmizrādē bija arī problēmas ar apskaņojumu.

Daudzi skatītāji bija ieradušies ar bērniem un zālē bija interesanti vērot atvašu reakciju uz šo filmu – nenoliedzami, bija liela interese, tomēr redzams, ka vecākiem turpmāk vakaros būs daudz ko skaidrot par Latvijas trešās atmodas notikumiem, par kuriem, acīmredzot, skolās stāsta neko vai pārāk maz.

Pēs filmas sastaptā latviešu animācijas lielmeistare Roze Stiebra to vērtēja šādi: “Ļoti labs darbs, debitantei – it īpaši, tajā ir labs noskaņojums un dzīvība – it sevišķi no meiteņu puses, kuras izcili attēlo dzīves esenci. Protams, ja režisorei un grupai būtu pieticis pieredzes, varbūt varētu iztikt bez dokumentalitātes, kas beigās parādās filmā. Taču, no otras puses, tas ir sveiciens skatītājiem, kas to visu ir piedzīvojuši. Tāpēc filmas estētika šajā gadījumā dod roku dzīves patiesībai – stilistiski ne pārāk ieguļas, bet mūsu sirdi silda. Un – kas gan ir galvenais – vai līdz galam ieturēt stilu vai arī sirdis iesildīt? Galvenās tomēr ir sirdis. Tāpēc domāju, ka filma ir izdevusies. Protams, brīžiem gan ir jūtama tāda kā finiera dekorāciju garša, bet spēle ir spēle, un tā ir lieliska.”

Savukārt Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja, filmu māksliniece Ieva Romanova uzskata: “Tā ir ļoti nopietna, ļoti organiska, nozīmīga un stilistiski vienota filma. Domāju, ka tai būs ilgs mūžs, jo bērni augs, tomēr šī filma ir galvenokārt nevis bērniem, bet viņu vecākiem, kuriem tā jāskatās kopā ar bērniem. Izcils ir operatora darbs (Gints Bērziņš. – A.B.), arī – režisores veikums, it sevišķi ņemot vērā, ka tā ir viņas pirmā filma. Izcila ir galveno lomu tēlotāju – meiteņu – atlase, Paula ir vienkārši ģeniāla, turklāt tas nav tradicionālais kinematogrāfiskais tips.”

No 23. februāra filmu “Paradīze’89” varēs skatīt kinoteātros gan Rīgā, gan visā Latvijā.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Savukārt Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja, filmu māksliniece Ieva Romanova uzskata: “Tā ir ļoti nopietna, ļoti organiska, nozīmīga un stilistiski vienota filma. Domāju, ka tai būs ilgs mūžs, jo bērni augs, tomēr šī filma ir galvenokārt nevis bērniem, bet viņu vecākiem, kuriem tā jāskatās kopā ar bērniem. Izcils ir operatora darbs (Gints Bērziņš. – A.B.), arī – režisores veikums, it sevišķi ņemot vērā, ka tā ir viņas pirmā filma. Izcila ir galveno lomu tēlotāju – meiteņu – atlase, Paula ir vienkārši ģeniāla, turklāt tas nav tradicionālais kinematogrāfiskais tips.”
    —————————–
    Arī manas domas…
    Spēlflmu “Paradīze 89” noteikti nominēs kādai “Kristapa” balvai …

Draugiem Facebook Twitter Google+