Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
8. jūlijs, 2013
Drukāt

Pasaka par Semigallijas trūcīgajiem kungaišiem

Foto - LETAFoto - LETA

Reiz senos laikos vienas varenas Baltijzemes valsts novadā, ko kaimiņi dēvēja par Semigalliju, dzīvoja krietns pulks lauku kungaišu. Tie izlikās viedi – paši visu zināja un vēl Pētergaiļa pilsētā dzīvojošo Vēja māti mācīja, kā pareizi zemi pārvaldīt un dālderus tērēt.

 

Un tā šajā varenajā Baltijzemes valstī kungaišu ieteikumus uzklausīja nekavējoties, jo viedo kārtā neiecēla, vērtējot gudrību, bet gan dālderu maciņa biezumu.

Tā nu vienā negaisa pārņemtā vakarā, kad pasta baloži nevarēja piegādāt jaunas dižsavienības pamācības, mūsu Semigallijas kungaiši apsprieda vecās ziņas par Baltijzemes cukura vārītavu slēgšanu un gremdēja bēdas kausos ar miestiņu. Tas tik bija ūdentiņš! Tam klāt bija ne tikai iesals, apiņi un raugs, bet arī pēdējās šķipsnas Semigallijas cukura, kas prātu darīja jo īpaši asu. Šādā prāta stāvoklī arī dzima doma par Semigallijas kungaišu trūcīgo programmas ieviešanu.

Vēja māte ieklausījās Semigallijas kungaišu padomā, jo īpaši tādēļ, ka kungaiši savas idejas bija smēlušies no dižsavienības biezo likuma grāmatu lapu labirintiem un miestiņa kausu dibeniem. Tā nu lēmumu par Semigallijas trūcīgo kungaišu programmu izveidi Pētergaiļa pilsētā pieņēma ātri jo ātri.

Trūcīgo kungaišu programma nāca tieši laikā. Pirmā gadā trūcīgie Semigallijas kungaiši beidzot varēja doties atpūsties uz siltām zemēm, jo līdz šim viņi bija tikai skatījušies, kā svēteļi to dara rudeņos. Otrā gadā vecos izjukušos ratus nomainīja uz lepnām melnām karietēm, bet trešā gadā izvēlējās dzīvot akmens metiena attālumā no Pētergaiļa. Trūcīgie Semigallijas kungaiši taču nevar dzīvot kaut kur pie Žemaitijas robežas, jo tikai vecpilsētā ir labākā furšete, kā arī var jaunu ziemeļmeitu nolūkot un nomainīt veco semigallu sievu reizē ar pērnā gada ratiem.

Tā gāja laiks un viens pēc otra kā gājputni tālumā pazuda gadi, taču trūcīgajiem kungaišiem dzīve labāka nekļuva. Baltijzemes valstī zāle vairs nebija tik zaļa, jūrmalas baltās smiltis ieguva pelēku nokrāsu un ziemās sals nezin kāpēc knieba visstiprāk tieši Semigallijas trūcīgajiem kungaišiem. Tad nu daudzi iegādājās pavisam necilas būdiņas aiz trejdeviņām zemēm, aiz trejdeviņām jūrām saulainajā Don Kihota zemē, tā teikt, sirds siltumam.

Tieši tajā brīdī, kad likās, ka trūcīgo programma ir devusi pirmos rezultātus un Semigallijas trūcīgie kungaiši var atļauties nedaudz biezāku maizes riecienu, ziemojot saulainajās sapņu zemes būdiņās, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāca Vēja mātes vēstnešu nestā ziņa par trūcīgo programmas slēgšanu. “Gals klāt, gals klāt!” vaimanāja trūcīgie kungaiši.

Nebirs vairs cukura dālderi maciņos, tādēļ salasījās brašs pulciņš kareivīgi noskaņotu Semigallijas vīru un sievu un sprieda, ko darīt, jo bez trūcīgo programmas galīgi plāni klāsies, visi sapņi izkūpēs gaisā kā pērnā gada kūlas dūmi un to nu nekādi nevar pieļaut.

Lēmums, ko darīt, bija jāpieņem nekavējoties un ilgi trūcīgajiem kungaišiem atbilde nebija jāmeklē. Jāsūta pie pašas Vēja mātes izcilākos Semigallijas trūcīgos – Kuršu kungaiti Pampāli, Vilkaču mantinieci Krāšņo Inesi, dižsemigallu Brūsu Vālīti, cūku mednieku Cauro Uldandiju un pusgruntnieku Jurku no zemnieķeļu saimītes. Tā nu trūcīgie kungaiši posās pie Vēja mātes, kas slikto ziņu no mākoņiem bija sūtījusi uz Semigalliju. Cauri tumšiem mežiem, šķērsojot platas upes, iztērējot pēdējos cukura dālderus pārcēlājiem, runas vīriem un nerriem, šie beidzot nokļuva pie augsta jo augsta stikla torņa, kur pašā galā dzīvoja Vēja māte.

Tad nu Semigallijas kungaiši ar runāšanu un lielu lūgšanos, ar stipriem pergamentiem un pat ar īstiem draudiem nomest no stikla kalna pašu Vēja māti, centās pārliecināt to par cukura dālderu nepieciešamību trūcīgo kungaišu atbalsta programmā.

Stipri un pamatīgi turējās Vēja māte stikla torņa krēslā. Sūtīja mājup Semigallijas kungaišus un uzdeva saskaitīt visus trūcīgo programmas dālderus, kas izbārstīti pa lepnām karietēm, greznām vasaras mājām Don Kihota valstī un plašiem dzīvokļiem Pētergaiļa pilsētā.

Vēja māte solīja, ka turpmāk cukura dālderus birdinās īsto zemes arāju maciņos visā varenā Baltijzemes valstī, ne tikai Semigallijā. To ļaužu maciņos, kuri paši vagu dzen, paši zirgu jūdz un godā tur mūsu senču tikumus.

Ai, ai! Ka tik Semigallijas kungi nesaceļ Aso Vēju un neaizpūš Vēja mātes apņemšanos tālu, tālu jūriņā…

 

Fakti

Latvija bijušajiem cukurbiešu audzētājiem no 2006. gada sedz zaudējumus, kas saistīti ar cukurbiešu audzēšanas pārtraukšanu un citu kultūraugu audzēšanas uzsākšanu saimniecībā. Kaut arī ar ražošanas pārtraukšanu saistītie zaudējumi bija apmēram 9,4 miljoni latu un ir atlīdzināti jau pirmajos divos gados, Latvija arvien maksā dāsnas kompensācijas ļoti rentabliem uzņēmumiem, kuri šajā laikā ir nopelnījuši vairākus desmitus miljonus latu.

Lai izbeigtu šo nepamatoto līdzekļu izmaksāšanu, ZM konsultatīvā padome šā gada 30. maijā nolēma pārtraukt kompensāciju izmaksāšanu bijušajiem cukurbiešu audzētājiem, taču vēlāk pēc bijušo cukurbiešu audzētāju iebildumiem šo jautājumu zemkopības ministre vērtēs atkārtoti.

Uzziņa

Cukurbiešu platības 2006. gadā bija 12 670 ha;

kopā no 2006. gada Latvijas cukurbiešu audzētājiem izmaksāti aptuveni Ls 45 000 000;

par vienu hektāru dažādās kompensācijās no 2006. līdz 2013. gadam cukurbiešu audzētāji saņēmuši aptuveni Ls 3500;

Latvijas pieci lielākie bijušie cukurbiešu audzētāji 2012. gadā ir nopelnījuši aptuveni Ls 5 300 000; papildus peļņai viņi 2012. gadā saņēmuši aptuveni Ls 3 980 000 dažādu veidu atbalsta maksājumus un subsīdijas no visu nodokļu maksātāju naudas.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+