Kultūra
Teātris un kino

Piepildītā dzīves misija. Saruna ar Spēlmaņu nakts mūža balvas laureāti Māru Zemdegu 0

Foto: Timurs Subhankulovs

23. novembrī Nacionālajā teātrī Latvijas teātra balvas “Spēlmaņu nakts” ceremonijā balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā saņems šā teātra skatuves māksliniece MĀRA ZEMDEGA – kā reiz teicis režisors Mihails Kublinskis, spilgta pērle Latvijas aktrišu galerijā. Uz Nacionālā teātra skatuves Māru Zemdegu kopā ar visiem citiem šā teātra aktieriem redzējām arī 18. novembra vakarā teātra direktora Jāņa Vimbas veidotajā uzvedumā “Dzimšanas dienas nakts”.

Pirmā sajūta, uzzinot par balvu…

M. Zemdega: Biju dzelzceļa stacijā, posos uz Jūrmalu, kad piezvanīja Daiga Gaismiņa (Nacionālā teātra aktrise un Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītāja. – V. K.) un pavēstīja šo ziņu. Klusēju. Tas bija jāaptver! Daiga turpināja – tu taču neteiksi, ka nevajag, ka nejūties pelnījusi… Nē, atbildēju, tā neteikšu. Uz skatuves man rit sešdesmit otrā sezona, tas ir patiesi teātrī aizvadīts mūžs.

Kādas tagad ir jūsu attiecības ar teātri?

Nacionālais teātris ir un būs mans teātris, bet pašlaik ir atvadu brīdis no manas aktrises dzīves. Gāju uz to apzināti, veselus septiņus gadus – kopš 75. dzimšanas dienā nospēlēju Mēriju Taironi Jūdžina O’ Nīla lugā “Garas dienas ceļš uz nakti” (par šo lomu Māra Zemdega nominēta kā Gada aktrise. – V. K.). Jā, Aktieru zālē pagrabiņā vēl joprojām spēlēju “Meitenēs”, arī rīt (13. novembrī. – V. K.) varat nākt skatīties izrādi. Bet tas ir pavisam cita rakstura iestudējums. Režisora Elmāra Seņkova rosināts, mūsu, aktrišu, pašu izdomāts, pašu radīta arī galvenā varone aktrise Anna. No mūsu vecās, man neaizmirstamās ģērbtuves šajā iestudējumā esam piecas – Astrīda Kairiša, Lolita Cauka, Līga Liepiņa, Lāsma Kugrēna un es –, un vēl Dace Bonāte un Inta Tirole. Vairāk nekā desmit gadus neesmu spērusi kāju uz lielās skatuves, izņemot “Skroderdienas Silmačos”.

… Pamazām mēģināju iedomāties sevi bez skatuves. Bet manī nemitīgi gruzdēja: vai tiešām vairs nekad nesajutīšu publikas elpu? Pamirušu zāli, katru vārdu uztvert alkstošu skatītāju…? Pēkšņi zvans no Valmieras – Felikss Deičs mani aicina viesoties Deivida Berija “Augusta vaļos”. Man piedāvā to visu piedzīvot vēlreiz! Un mēģinājumos piedzimst mana varone, mana Tiša, kādu ar režisoru bijām viņu iedomājušies. Esmu fatāliste, ticu liktenim, tā likumsakarībām. Valmierā sāku savas aktrises gaitas, un te arī lemts tās beigt. Loks noslēdzies. Balva visam uzlikusi vainagojumu. Tātad noietais ceļš ir pieņemts. Esmu guvusi apstiprinājumu – mūžs noslēdzies īstajā brīdī. Kā aktrisei. Uz dzīves skatuves vēl kādu gadiņu ceru būt… (Pasmaida.)

Skroderdienās ne viens vien aktieris izdzīvojis vairākus varoņus…

Jaunībā sāku ar jāņabērniem, līgotājiem, saimē, vēlāk Alfreda Jaunušana režijā abas ar Antru Liedskalniņu bijām Elīnas, bet līdz ar jaunām Skroderdienām atkal jāņabērnos… Kāds loks noslēdzies. Bet, kamēr rit simtā sezona un ir šīs Skroderdienas, nu kā gan izrāde varētu noritēt bez manis!

Par kurām lomām sakāt paldies liktenim, režisoriem?

Man izteikti liktenīgais cilvēks mākslā ir bijis režisors Alfreds Jaunušans. Man bija piecpadsmit gadu, kad Nacionālajā teātrī noskatījos viņa iestudēto Ostrovska “Sniegbaltīti”. Aizgāju pie Jaunušana uz teātra pulciņu, kur iestudēja Annas Brigaderes “Princesi Gundegu un karali Brusubārdu”. “Izbraucu cauri” Gundegai (lasi: lomu nedabūju. – V. K.), arī – princeses draudzenēm… Bet izrāde pajuka.

Vietā paņēma Elīnas Zālītes “Vārds sievietei”, un man iedeva galveno lomu. Uz skatuves bija jāskūpsta vīrs, bet es, sešpadsmitgadīga meitene, saucu – nē, es to nedarīšu!

Nākamajā sezonā Jaunušans man atkal uzticēja galveno lomu – aklu meiteni Viktora Rozova lugā “Viņas draugi”, kura izrādes gaitā atgūst redzi. Pēc šīm izrādēm Jaunušans man ieteica saistīt savu dzīvi ar teātri. Pēc Teātra institūta beigšanas interesi par mani izrādīja vienīgi Valmieras teātra galvenā režisore Anna Lācis. Jā, esmu tik sena…

Pēc divām sezonām, Valmieras teātrim viesojoties Rīgā, mani atkal ieraudzīja Jaunušans un toreizējais Nacionālā teātra literārās daļas vadītājs Gunārs Treimanis – ja Valmiera neprotestēšot, aicinot mani uz Rīgu. Uz Nacionālo teātri, uz manu sapņu pili! Par tādu šis teātris bija kļuvis kopš brīža, kad tur noskatījos Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī” ar Žani Katlapu un Lidiju Freimani. Aizgāju uz Valmieras teātri divdesmit gadu vecumā un Nacionālajā ienācu, kad man bija divdesmit trīs. Jaunušans laiku pa laikam uzticēja man lomas, it kā pārbaudot manu aktrises varēšanu. Un neaizmirsa mani, kamēr vien teātrī strādāja.

Par lomām domājot, neteikšu labākā, bet pašai tuvākā ir Patricija Remarka “Trīs draugos”. Atslēgu lomai iedeva viens teikums romānā pēc Patricijas un Robija kopā pavadītās nakts – “viņa stāvēja pie loga slaida un klusa”. Mirklī sajutu manā varonē notiekošo, to, kāda ir Pates pasaule. Pēc vairākām izrādēm pienāca vēstule no kāda man nepazīstama Robija.

Kā vēlāk izrādās, viņš ir skolotājs, arī dzejnieks, tagad jau miris. Viņi arī esot trīs draugi, viņiem arī piederot automašīna Kārlis, un viņš manī uz skatuves ieraudzījis tādu Patu, kādu spējuši tikai izfantazēt…. Ar Robiju divus gadus sarakstījāmies. Tad nolēmām satikties. Nevīlāmies. Bet vēstuļu romantikas plīvurs tomēr kļuva plānāks.

Pie manām dārgākajām lomām pieder pati pēdējā – narkomāne Mērija lugā “Garas dienas ceļš uz nakti”. No šīs izrādes reizē baidījos un arī to gaidīju. Tā bija kā narkoze, no kuras nevēlējos atmosties.

Vēl tuva ir kaislīgā Erta dramaturģes Leldes Stumbres “Sarkanmatainajā kalpā”, Marga Kasones “Trešajā vārdā”, Sondra Treizera “Amerikāņu traģēdijā” un… Nē, visas nenosaukt.

Un kino?

Vai dieniņ, mana vienīgā loma kino ir sakarniece ādas jakā ar pistoli pie jostas Aloiza Brenča filmā “Kad lietus un vēji sitas logā”. Kad tagad paskatos, kā tajā cīniņā baznīcā iekrītu azartā, šauju un kliedzu, man jāpasmaida. Pēc tam nelielas lomiņas šur un tur. Diemžēl vai par laimi, bet kino neviens mani nevēlējās redzēt.

23. novembrī jūs aicinās uz skatuves “Spēlmaņu nakts” ceremonijā.

Un man būs iespēja uz mana Nacionālā teātra skatuves teikt paldies par iespēju piepildīt savu dzīves misiju – kalpot teātrim, kā to darīja mana paaudze. Kalpot nozīmē spēt aizmirst sevi, kalpot skatītājam, partnerim, kurš uz skatuves dažkārt ir svarīgāks par tevi pašu. Esmu pateicīga liktenim un režisoriem, kuri ļāvuši būt partnerībā ar Žani Katlapu, Antu Klinti, pat Liliju Ēriku, Jāni Osi. Tādi dižgari, tāda raudze

Anta Klints, piemēram, bija brīnišķīga dzīvē, bet egoistiskāka uz skatuves, kur vēlējās izcelt savu es. Mums bija interesanta partnerība “Donā Žuanā”. Kaut mana loma bija vadošā, dialogā ar mani, vēl zaļu aktrisi, Klintīte panāca, ka dominēja viņa. Aizraujoša divkauja bija partnerībā ar Elzu Radziņu Ivaškeviča lugā “Vasara Noānā”. Man tā bija meistarības skola.

Par manu mūža partneri kopš Kasones “Trešā vārda” kļuva Jānis Kubilis. Tāda partnerība sacementē uz mūžu. Atsaucīgs partneris ir Ģirts Jakovļevs, Lāsma Kugrēna un vēl daudzi citi. Izteikti mans režisors bija Mihails Kublinskis, kurš manī spēja atklāt ko tādu, ko pati neapjautu.

Kāds jūsu acīs šobrīd ir teātris Latvijā?

Neņemos īsti spriest, jo ne visu esmu redzējusi un uz teātri tagad eju piesardzīgi. Nesen noskatījos Jaunajā Rīgas teātrī izrādi “Pēdējā Ļeņina eglīte”, un, pašai par brīnumu – fantastiski!

Tēliem iedota tāda kustību partitūra, ka, viņiem jau parādoties uz skatuves vien, apjaut, kas tie par tipiem. Un tālākajā tavas gaidas arvien piepildās. Vilis Daudziņš Ļeņina lomā nepārspējams. Šodien teātru pluss ir ārkārtīgā dažādība, milzīgas izvēles iespējas skatītājiem. Eksperimenti būs vienmēr, bet, manuprāt, teātrī dārgākais un vērtīgākais ir cilvēku savstarpējās attiecības. Un pamazām teātris pie tā atgriežas.

Kolēģe aktrise Lāsma Kugrēna sacījusi, ka jums piešķirtā godpilnā balva ir kā apliecinājums nesavtīgai beznosacījuma mīlestībai pret teātri. Bet šāda kalpošana prasot arī daudz upuru un nereti sagādājot sāpes.

Neviens aktieris nemaz nespēj savu mūžu nodzīvot bez dvēseles sāpēm. Sāp slikti nospēlēta izrāde, jo tā ir neatgūstama; sāp garām aizgājusi loma; sāp, kad tiec sista nepelnīti, bet kādreiz arī pelnīti, un to sev atzīt visgrūtāk. Bet vissmagāk, ja skatītājs aiziet vienaldzīgs.

Jā, dažkārt arī nākas teātrim ko upurēt. Bet tas nāk ar gadiem, jo sākumā teātris nav upuris, bet egoistiska vēlēšanās izteikt sevi. Jaunībā dzīvo apziņā – es un teātris, vēlāk – teātris un es. Un tikai ar gadiem rodas lielais jautājums – ko ar savu darbu spēju dot skatītājam?

Bet teātris nekad nav bijusi visa jūsu dzīve.

Nē, man vienmēr bijusi arī otra dzīve, mana ģimene. Esmu bagāta. Man ir vīrs Laimonis, dēls Klāvs, meita Maija un pieci mazbērni – Māra, Arta, Dāgs, Luīze un vecākais trīsdesmitgadnieks, man par lielu prieku – Kārlis Zemdega. (Tā sauca aktrises tēvu, pazīstamo tēlnieku. – V. K.) Pasaule ir traka, dzīvot tajā sarežģīti, bet ģimene ir patvērums un balsts. Paldies Dievam, ka tā.

Ar ko jums saistās Latvijas simtā dzimšanas diena?

Neesmu skeptiķe, bet jubileju skandina pārāk daudz, kā tingeltangeļus divus mēnešus pirms Ziemassvētkiem. Pašsaprotamas, ikdienišķas lietas tiek veltītas Latvijas simtgadei. Latvija ar mani ir kopš bērnības.

Kad pirms daudziem gadu desmitiem kopā ar tēti braucām uz laukiem, viņš teica – Mārci, paskaties, kādas pļavas, kādi meži, kā putni dzied… Tā ir mana Latvija.

Nacionālā teātra jaunais direktors Jānis Vimba visiem aktieriem lūdza uzrakstīt – ko tev nozīmē Latvija? Ar ko tā saistās? Ar kādu gleznu, dzeju, stāstu? Nu pašiem būs interesanti redzēt, kādu scenāriju no mūsu pienesuma viņš kā režisors būs radījis uzvedumam “Latvijas dzimšanas dienas nakts”.

Es izvēlējos Friča Bārdas dzejoli. Nejauši atradu to, kuru biju izrakstījusi piecpadsmit gados. Par latviešu strēlnieku. Trīsas pārgāja toreiz un arī tagad. “… Sals stindzinošs, nakts gausa, sirds brīžam kā pagurtu, bet parole šonakt tik skaista – par Latviju – dzīvību.” Tas arī būs mans veltījums Latvijai.

LA.lv