Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. novembris, 2012
Drukāt

Priekulē uzņēmīgākie riskē un – veiksmīgi


Foto - Rita RuskaFoto - Rita Ruska

“Mēs regulāri kopā saucam uzņēmējus, uzklausām iedzīvotājus, stāstām, kādas ir novada vajadzības, ko rosina cilvēki,” stāsta Vija Jablonska, Priekules novada domes priekšsēdētāja.

 

“Kādreiz strādāju skolā, biju direktore, pazīstu mūsu vietējos jauniešus. Vairākiem esmu piedāvājusi idejas uzņēmējdarbībai, un tieši tādiem pakalpojumiem, kas vajadzīgi mūsu iedzīvotājiem.”

 

Piedāvā idejas jaunajiem

Viens no šiem jaunajiem ir Rimants Mickus. Viņš pirms pusotra gada Priekulē, Galvenajā ielā, izveidoja autodetaļu veikaliņu. Tam tika ierādītas pašvaldībai piederošas ēkas telpas, kas līdz tam stāvēja neizmantotas. Arī Ingūna Dūče atvēra veikalu, kurā tirgo no Anglijas atvestās preces – drēbes, kafiju, veļas pulveri un citas. “Iepriekš Priekulē nevarēja nopirkt apģērbu, tāpēc priecājamies par Ingūnas uzņēmību,” uzslavē domes priekšsēdētāja.

“Būtu vēl vajadzīgs cilvēks, kas uzņemtos sadzīves tehnikas remontu – pašlaik nav kur salabot veļas automātus, ledusskapjus, trimmerus un tamlīdzīgas lietas.” Uzņēmējdarbībai iespējas Priekulē nav izsmeltas.

Savulaik iedzīvotāji rosināja, ka vajadzīgs pašiem savs apbedīšanas birojs. Katru reizi braukt uz 40 kilometru attālo Liepāju bija gan padārgi, gan neērti. V. Jablonska uzrunāja kārtējo savu bijušo audzēkni Andreju Kostaļebu. Toreiz puisis gan šaubījies, tādu piedāvājumu neesot uztvēris nopietni. Taču pagājis laiciņš, pašam jau bijusi ģimene, piedzimis dēliņš, tad ieradies domē un piekritis šo ideju īstenot. Tā 23 gadus vecais Andrejs Kostaļebs Priekulē nodibināja firmu un izveidoja apbedīšanas biroju.

V. Jablonska: “Mēs esam ļoti apmierināti. Puisis ir nopietns, atbildīgs, ģimenē ir otrs bērniņš, un viņš nākotnē skatās ar perspektīvu. Pakalpojuma kvalitāte pa šo mazo brītiņu – gadu – ir ļoti augusi. To izmanto visi novada iedzīvotāji gan tepat pilsētā, gan pagastos – Kalētos, Gramzdā, Bunkās, Virgā un citur. Iedzīvotāju atsauksmes ir pozitīvas.”

 

Izvēli nenožēlo

Andrejs Kostaļebs pasmejas – esot jau pieradis, ka sarunu biedri pabrīnās, uzzinot, ka viņa nodarbošanās saistīta ar tik smalku un delikātu lietu kā apbedīšanas pakalpojumi. Puisis to uzskata par normālu, citiem vajadzīgu darbu. Tiesa, to veicot, nepieciešama cilvēciska attieksme, līdzjūtība piederīgajiem un cieņa pret aizgājēju, neskatoties, kas viņš dzīvē kādreiz bijis. “Tā tomēr ir pēdējā gaita,” uzskata Andrejs.

Darbības pirmajos mēnešos viss veicies, atceras jaunais uzņēmējs. Šķitis, ka pats Dievs atsūta palīgos īstos cilvēkus. Kāds vīrs piedāvājis no padomju volgas pašrocīgi taisītu katafalku. Andrejs gājis sarunāt par nomu, bet kungs teicis – esmu jau stipri gados, pērc nost – un par pieņemamu summu pārdevis. Šis katafalks cilvēkiem ļoti patīkot, it sevišķi vasarā. Tas joprojām tiek izmantots.

Andrejs par projekta finansējumu 17 tūkstošiem latu veiksmīgi iegādājies busiņu, arī ģeneratoru un tik nepieciešamo profesionālo perforatoru “Hilti”, lai vīri var strādāt arī ziemā, kad zeme sasalusi.

“Pārsvarā savu pieredzi krāju pašmācības ceļā. Esmu arī kļūdījies, par kļūdām pārdzīvojis, bet no tām arī mācījies.” Un Andrejs pastāsta gadījumu, kad sniegotā dienā, kapu rokot, nav pamanījuši, ka smiltis uzmetuši uz blakus kopiņas. Nākamajā dienā sašutusi sieviete izteica savas pretenzijas. Kopš tās reizes darām to, ko neviena cita apbedīšanas firma. Kad visi jau dodas prom, mēs vēlreiz apejam ar grābekli ap kopiņu, lai viss paliek sakopts un skaists. Tas cilvēkiem patīk, saka paldies, bet no dažiem esam dzirdējuši – tie nu gan ir pedanti!”

 

Tradīcijas 
katrā pusē savas

Vaicāju Andrejam, vai novērojis, cik atšķirīgas katrā pagastā ir apbedīšanas tradīcijas. Jā, par to viņam arī jau uzkrāta pieredze. Lai gan būtiskākais ir ar cieņu un godu aizgājēju nodot zemes klēpim, katrā vietā tomēr var novērot kādas īpašas nianses.

Piemēram, kapos kaprači nedrīkstot lāpstu iedurt zemē. Kāds vīrs par to bijis ļoti sašutis. Darbarīks jānovieto gulus. Nekad nevar zināt, kādi kurā pusē paradumi. It kā sīkums – eglītes ar sēru lenti.

“Mēs nolaužam galotni un kopā ar lentēm dodam līdzi kapā. Bet citur tās tikai ielauž, vēl citur ar eglītēm nedara neko, mēs gan tagad pieturamies pie sava rituāla. Vienā kapsētā omīte pienāca mums klāt – kas tā par tradīciju, dikti mīļi tas esot. Domāju, tā parādām cieņu.”

Rudenī un pavasarī aizgājēju ir visvairāk. Tomēr Andrejs ievērojis, ka pēdējā laikā arī gada sākumā darba pietiekot. Bet vissāpīgākais brīdis bijis apglabāt četrus mēnešus vecu meitenīti. “Tie bija mums pazīstami cilvēki. Ļoti pārdzīvojām, raudājām kopā ar visiem,” saka Andrejs. Arī divas viņa skolotājas jau guldītas kapu kalniņā. “Tad nevari palikt vienaldzīgs.”

Andrejs ir ticīgs cilvēks, atbalsta tās draudzes ģimenes, kam klājas visgrūtāk. Andrejs domā, ka var piekrist teicienam – katrs pats ir savas laimes kalējs. “Ja tev ir rokas, tad vari nopelnīt iztiku. Arī man, kad sāku, nebija pilnīgi nekā. Manai ģimenei bija trūcīgās statuss, mēs gājām uz Sarkano Krustu pēc Eiropas putraimu pakām. Dievs dod iespēju, dari!”

 

Pieredze mudina 
iet tālāk

Andrejs domā, kā savu biznesa nišu attīstīt turpmāk.

Priekulē jābūvē jauna kapliča, arī šo ideju kādās bērēs izteica domes priekšsēdētāja. Ar novada un biznesa inkubatora palīdzību to vajadzētu paveikt. Paralēli šim darbam puisis iecerējis vēl kādu biznesu, kas saistīts ar pašražotiem apkures katliem.

“Jau divus gadus par to domāju, nav tā, ka hop – un tu jau vari iesākt. Bet, kad aizbraucu uz Mažeiķiem Lietuvā, redzu – tur uz katra stūra, katrā mājā vienā istabā atvērti dažādi veikaliņi, viņi dara visu, pelna naudu, nesēž klēpī saliktām rokām.”

Savulaik Andrejs mācījās Liepājas Jūrniecības koledžā, sapņoja par tālām jūrām. Bet trešajā kursā, pusgadu pavadījis praksē tālu prom no mājām, sapratis, ka tā nav viņa īstā vieta.

Apmēram vienā laikā ar Andreju savus uzņēmumus izveidoja divi viņa klasesbiedri – viens atvēra autoveikalu, bet otrs – autokrāsošanas servisu. “Priekulē tas ir normāli, ka mēs, jauni čaļi, ar kaut ko nodarbojamies,” saka Andrejs Kostaļebs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+