Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
21. marts, 2012
Drukāt

Rozītis: «Latvija man arvien iedod jaunu sparu»

rozitis1_lv_6

Saruna ar ārpus Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu 
Elmāru Ernstu Rozīti.

 

– Cik liela tagad ir ārpus Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca?

– Skaitliski mēs daudz neatšķiramies no Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas, kur 40 000 cilvēkiem ir ļoti ciešas saites ar LELB, un vēl apmēram 500 000 – 
600 000 jūtas tai iekšēji tuvi. Savukārt ārpus Latvijas luteriskajām draudzēm pieder un aktīvi ziedotāji ir 
25 000, bet daudz vairāk, ap 250 000, jūt zināmu saikni ar baznīcu. Pēdējos gados ir nācis klāt daudz cilvēku no jauniebraucēju puses. Pavisam mums ir 115 draudzes, ģeogrāfiski vistālākais no astoņiem prāvesta iecirkņiem ir Austrālijā ar draudzi Jaunzēlandē, Kraist-čērčā. Pārējie ir Amerikā, Kanādā un Eiropā. Mums visas amatpersonas ievēl uz laiku – kā mācītājus un prāvestus, tā arhibīskapu. Ir tāds teiciens: “Vara korumpē un absolūta vara absolūti korumpē.” Ir labi, ka visu kontrolē ar revīziju un pilnvaras uztic uz laiku. Esmu jau trešo reizi ievēlēts uz septiņiem gadiem.

Mūsu draudzēs arī neordinētie cilvēki ar savu īpašo kalpošanu bez algas ir tikpat svarīgi un novērtēti kā ordinētie, un tas mums dod lielu stabilitāti un neatkarību.

– Kādi ir iespaidi, raugoties uz Latvijas sabiedrību no atstatuma?

– Nesenā referenduma sakarā es domāju – ja mēs, paši latvieši, arvien zināsim, kas ir labs, un turēsimies kopā, tad neviens mūs neuzvarēs. Mums tikai nav jāpieļauj, ka mūs sarīda vienu pret otru un pieļauj vienaldzību pret nākotni. Protams, zinām, ka tas labais arī jāaizstāv. Daudz vieglāk ir kaut ko sabojāt nekā celt. Kā man reiz sacīja viens orķestra mūziķis – ja 49 spēlē pareizi, bet viens – ne, tad viņš sajauc visu priekšnesumu. Iekļauties kopējā skanējumā – tas prasa arī lielu pašdisciplīnu.

 

Daudzi mūsu draudžu locekļi, atminoties okupācijas laikus, piemin, cik daudz sliktāk vēl varēja būt, un tagad priecājamies, cik daudz atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā ir sasniegts. Tieši to cilvēki dažreiz aizmirst. Rīgā redzam tik daudz skaista, tik daudz iespēju.

 

Tiesa, Rīga arvien bijusi privileģēta vieta, tie, kas atbrauc uz galvaspilsētu, skatās un priecājas, bet, ja aizbrauc uz laukiem, daudzās vietās ir ļoti drūmi. Braucām ar kundzi no Ainažiem uz Staiceli, domājām, paēdīsim tur pusdienas, bet izrādījās – visā Staicelē vairs nav nevienas kafejnīcas.

– Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas gadagrāmatā atzināt, ka arvien brīnāties, ar cik maz naudas izdzīvo Latvijas pensionārs.

– Jā, reizēm šķiet, ka tas pat nav iespējams… Daudzi saka, ka Latvija tagad nav tāda, par kādu viņi cīnījušies atmodas laikā. Domājuši – jā, būs saimnieciskas grūtības, bet cerējuši, ka lielākā mērā valdīs vienlīdzība un taisnīgums. Vīlies cilvēks dara to, ko brīvā sabiedrībā var – viņš aiziet prom. To tagad piedzīvojam.

Saprotu arī mūsu baznīcas Latvijā grūtības – tai daudz draudžu un daudz uzturamu baznīcēku laukos.

– Jūs jau ilgi sadarbojaties ar luterisko baznīcu Latvijā. Taču atceros, ka pirms vairākiem gadiem misijā uz Īriju mācītājs devās no Latvijas ar pamatojumu, ka tie, kas aizbraukuši, ir bijušie šejienes draudzēm piederīgie, tāpēc viņi vēlas mācītāju no Latvijas, nevis vietējo.

– Tagad uzskatām, ka teritoriālais novietojums vairs nav noteicošais, un tāpēc pieļausim to, ka no jauna dibinātas draudzes var izvēlēties, kurai baznīcai organizatoriski piederēt. Tā, piemēram, Rīgas evaņģēliskā draudze, kas reizi mēnesī pulcējas dievkalpojumā Vecajā Ģertrūdes baznīcā, ir mūsu – ārpus Latvijas baznīcas sastāvā. Tas vienlaikus paver jaunas sadarbības iespējas – šīs draudzes mācītājs Klāvs Bērziņš tiek aicināts uz Rīgas mācītāju konventu, Īrijas ļaudis mīļi tiek aicināti uz mūsu sinodēm Lielbritānijā.

 

Latvijā dažas preces ir tik dārgas tāpēc, ka dažām firmām ir monopoli un tās uzliek savu cenu. Tā dažkārt ir arī garīgajā pasaulē… Varbūt ir labi, ka vairs nepastāv arī tādi reliģiski monopoli, bet ir veselīga sacensība, un beigās visi kopā slavē mūsu Tēvu debesīs.

 

Nāku no mazas Vācijas pilsētas Eslingenas, kura senos laikos bija brīvā pilsēta. Tās iedzīvotāji lepojās, ka pār viņiem valda tikai ķeizars un mīļais Dievs, un, kopš ķeizara nav, vairs tikai mīļais Dievs. Tā arī mēs izjūtam, ka ikkatram cilvēkam Dievs ir tikai lūgšanas attālumā, un nekāda organizācija vai institūcija nedrīkst stāties pa vidu.

– Pazīstu ārpus Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju Kārli Zuiku, kurš svētrunās vienmēr dedzīgi mudinājis lūgt par tautu un tēvzemi.

– Viņš šogad svinēja 96. dzimšanas dienu un ir otrs vecākais mācītājs mūsu baznīcā; pats vecākais ir baznīcas padomnieks Romāns Reinfelds, kurš dzīvo Jaunzēlandē un šogad svinēs 98 gadu jubileju. Jā, baznīcai ārpus Latvijas nacionālais elements vienmēr bijis un ir ļoti svarīgs. Jo, šeit dzīvojot, cilvēks Latviju un latvietību uztver kā pašsaprotamu, viņš nedomā par to, cik dārga tā patiesībā ir. Latvijā vairāk uzsvērts ir kristīgais elements. Bet mums abas lietas, reliģiskās un nacionālās jūtas, ir tuvu savijušās kopā. Jo neviens cilvēks nav anonīms, bet dzīvo konkrētā vidē ar savu vēsturi, viņš apzinās savu uzdevumu un izjūt, ka tas uzticēts no iepriekšējām paaudzēm un ir atbildīgs nākamo paaudžu priekšā.

Mūsu tradīcija ir aizvien aizlūgt par valdību un Valsts prezidentu – par tiem, kam uzticēta atbildība, jo gribam viņus atbalstīt.

– Pēc Viļa Vītola grāmatas “Savējiem” izlasīšanas bija jādomā, ka ebrejiem viņu ticība tautu ir turējusi kopā, bet latviešu baznīcai trimdā to īsti nav izdevies izdarīt.

– Mēs uzturam identitāti zināmā daudzveidīgumā. Latvietis arvien ir izjutis mīlestību uz savu zemes stūrīti un raudzījies plašajās debesīs, kas pāri visam. Abas ir svarīgas – mīlestība uz mājas saimi un apziņa, ka garīgā ziņā mums pieder visa pasaule.

Ģenētiski latvietī atrodams mantojums, sakrāts no daudzām tautām. Manā dzimtā, piemēram, gan vācisks, gan skandināvisks iespaids, un šīs daudzās ietekmes mūs darījušas stiprus un veselīgus. Tās ir mūsu dzīvesprieka un radošuma kapitāls.

Draudzes uzdevums – sniegt garīgu siltumu un māju sajūtu. Daudzas jaunas latvietes ar maziem bērniņiem nāk uz baznīcu, rūpējamies, lai viņi neietu Latvijai zudumā. To izprot arī ģimeņu tēvi, kuri bieži vien ir citu tautību piederīgie.

Uz Latviju varu atlidot divās stundās, esmu te gandrīz katru mēnesi, pēc atgriešanās Vācijā arvien jūtu, ka šeit iegūstu jaunu “duku”, kā teica mana omīte, jeb sparu.

 

Tāpēc man nav bēdīgs prāts par tiem latviešiem, kuri aizbrauc strādāt uz Rietumeiropu. Jo viņi bieži vien Latviju emocionālā ziņā nemaz nav atstājuši un tādas svinības kā laulības vai kristības izlemj rīkot ierastajā vidē, kur daudz radu.

 

Ja aizbrauc uz Ameriku, tad, protams, šo saikni uzturēt grūtāk. Bet no Vācijas, Anglijas vai Zviedrijas nokļūt Latvijā ir viegli, ja vien vēlas. Daudzi cilvēki regulāri pavada Latvijā zināmu laiku, piemēram, mācītājs Kārlis Zuika ik pavasari ierodas Latvijā, gandrīz kā gājputns.

Saziņā izmantojam modernās tehnoloģijas un regulāri rīkojam skaipā baznīcas “videokonferences”. Vienīgi jāvienojas par apspriedes laiku, jo brīdī, kad Austrālijā mācītājam Kolvinam Makfersonam ir ļoti vēla stunda, ASV pilsētā Sietlā ir ļoti agrs rīts.

 

Biogrāfija

Elmārs Ernsts Rozītis

Dzimis 1948. g. 30. martā Vācijā, Eslingenā pie Nekaras, tēvs – mācītājs Elmārs Voldemārs Rozītis, arī vectēvs Ernsts Stange bijis mācītājs, kalpojis Rīgas Mārtiņa baznīcā.

Studējis teoloģiju Tībingenas, Hamburgas un Vīnes universitātēs.

Par mācītāju ordinēts 1973. gadā un aprūpējis latviešu draudzes un kopas Memingenē, Etlingenē Freiburgā, Kaizerlauternā, Minhenē, Vircburgā, Eslingenā un Ludvigsburgā.

1994. g. 1. maijā Sv. Andreja baznīcā Toronto iesvētīts par ārpus Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu.

1999. gadā apbalvots ar III pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.

Kopš 2000. gada 27. maija laulībā ar dzīvesbiedri Veru Volgemuti-Rozīti.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+