Kultūra
Kultūrpolitika

Sandra Vensko: Neaptverami, ko no vieniem Jāņiem līdz nākamajiem pārcieta Latvijas cilvēki 16


Sandra Vensko: “Pagātne ir jāizdzīvo kā savējā. Jāizcieš vienu reizi tā, lai būtu miers gan iekšēji, gan ārēji.”
Sandra Vensko: “Pagātne ir jāizdzīvo kā savējā. Jāizcieš vienu reizi tā, lai būtu miers gan iekšēji, gan ārēji.”
Foto – Marina Kozlova

Pagājušajā nedēļā pavadītas divas skumjas, ar mūsu valsts vēsturi saistītas sēru dienas. 1940. gada 17. jūnijs – Latvijas okupācijas diena, kam pēc gada – 1941. gada 14. jūnijā – sekoja iznīcināšana  – visa vecuma cilvēku izvešana uz Sibīriju. Divi datumi tik cieši klāt Zāļu nedēļas norisēm. Man joprojām šķiet prātam neaptverami, ko savulaik – no vieniem Jāņiem līdz nākamajiem – okupācijas vara likusi izciest Latvijas cilvēkiem.

Jūnija vidus ir tik stipri jāņuzāļu smaržām apreibināts, ka ikviens var atrast sev vispiemērotāko izklaidi – Daugavas krastmalā, kur burinieku atblāzma, vērot ugunis, būt domās kopā ar senajiem plostniekiem un izdziedāt līgo, vai arī skaitīt lūgšanas baznīcā. Var sist sev pie krūtīm, saktām žvadzot un bungām rībot, ka pareizie Jāņi ir nepareizajā datumā, vai arī vilkt paralēles ar tautām, kas svin īsākās nakts burvību līdzīgi ar mums – mītisko papardes ziedu meklējot. Var plūkt zāļu un ziedu pušķi – spēcīgo nārbuli –, tajā ieliekot dievišķo, pārpasaulīgo, kas citu tautu tradīcijās aizved līdz Jāņa Kristītāja vārdam. Var, vaiņagos rotājoties, dedzināt raganu lelles, pašiem šķīstoties un tā sadedzinot ļaunumu. Viena dedzināma salmu lelle – godkārība.

Šobrīd partijas, cīkstoties par elektorātu, cenšas izgaismot valsts politikas neveiksmes, tomēr pašiem neizmēžot slikto pašu iekšienē, toskait pārbēdzēju nesmukumus, korumpētkāros un tos, kuri iesaiņoti čekas maisos. Izrādās, vairāk nekā pustūkstotis kultūrai pietuvināto, arī tie, kuri līgos, tā īsti nesatraucas, ka nemaz tik senā pagātnē nav laiks, kad, kropļojot, aizliedzot savā zemē gadsimtos iesakņojušos tradīciju – Līgo, daļa piebalsoja Jāņu noliegšanai un šādi palīdzēja vājināt Latvijas tradīcijas un kultūru.

Šosestdien visos pakalnos degs ugunskuri, mucās švirkstēs sveķotas malkas šķilas un skanēs tautasdziesmas. Arī Rīga gavilēs: līgo, līgo, līgo! Ja Līgo vakars būtu burvju un raganu saiets, tad visi krietnie Jāņi jau sen būtu aizbūruši prom nelabvēļus, šķeltniekus, un tradīciju ugunskuru gaismā tauta ievēlētu pašus uzticamākos tautas kalpus. Neko neviens nav aizbūris vai piebūris, un tas nav šo svētku vēstījums. Vēl pēc nedēļas tiks ieskandināti XXVI Vispārējie latviešu dziesmu un XVI Deju svētki. Latvieši gadsimtu ritumā dziedot gādā par savu valsti. Dziedot raida signālus Visumam, un jādomā – tas darbojas. Pēc svētkiem līgotāji un dziesmu varas priekā apskurbušie tikpat saliedēti sakļausies un apvienosies vienā stiprā un vienotā politiskā blokā. Diemžēl dziedāšanai pa vidu skan Kremļa atbalstīto godkāres apstulboto jaunpartiju dibinātāju saucieni un vecpartiju garšīgā ķīseļa strēbieni.

Saistītie raksti

Un, rakstot par smago un mūžam meklējamo brīvības atslēgu, kas guļ jūras dzelmē, Lāčplēša cīņu ar Melno, es iedomājos, kā mazā Annele – sīkā meitenīte Annas Brigaderes zāļu un ziedu vaiņagu galvā – brienot pamāj caur Tērvetes zālainajiem pakalniem un kā Valmieras teātra aktieri atdzīvina garīgumu Jāņa Znotiņa režisētajā izrādē “Dievs. Daba. Darbs”.

Visi bez izņēmuma kaut kad atgriežas bērnības atmiņās, ko rada vide un notikumi, valoda, kas skan līdzās, vārdi, ko lieto svētkos un ikdienā, un tērps, ko valkā. Visas šīs vienkāršās lietas un norises gadsimtiem ilgi veidojušas pamatu tautas garīgumam, vishumānāko attieksmi pret dabu un ciešo saikni starp debesīm un zemi. Tāpēc konkrēts jautājums šodienas politiķiem: vai ir kāds, kurš patiešām domā, ka pirms 77 gadiem okupētajā Latvijā, Līgo vakaru gaidot, tauta gavilēja un sirsnīgi smējās? Okupācijai sākoties, tika apcietināti, nogalināti, aizvesti tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, aizcirstas dievnamu durvis, atsavināti dzīvokļi. Aiz iekoptas zemes palika izpostītas, tukšas lauku sētas un apgānītas gan kristīgo ļaužu, gan tautas tradīcijas – Līgo vakars. Tas ir nenoslēpjams noziegums, ko “Saskaņas” politiķi šobrīd cenšas transformēt kā krievu – latviešu nesaskaņas nacionālajā jautājumā un skaidro kā konfrontāciju starp latviešiem un krieviem. Domājot par Zāļu nedēļu, folkloristu, tirgotāju, neskaitāmu arodu meistaru, dejotāju, koristu un ierēdņu darbu, mēs neviens nedrīkstam aizmirst, kurš vēlēšanas izmanto godkāres apmierināšanai un kuram valsts simtgade, latviešu valoda un Jāņu vainags būtībā ir “pie kājas”.

LA.lv