Mobilā versija
+17.1°C
Jānis
Sestdiena, 24. jūnijs, 2017
8. jūnijs, 2017
Drukāt

Izbaudu privilēģiju dzīvot kultūras mekā. Saruna ar Maiju Kovaļevsku (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs
Radošais CV

MAIJA KOVAĻEVSKA (1979)

* Absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmiju; kopš 2003. gada vokālās prasmes papildina pie pedagoģes Mirellas Freni Itālijā.
* 2003. g. debitēja LNO donnas Elvīras lomā Mocarta operā "Dons Žuans". 2004. g. ieguva pirmo vietu Rikardo Dzandonai Starptautiskajā operdziedātāju konkursā, kā arī saņēma Latvijas Lielo mūzikas balvu.
* 2006. g. sākās spožā starptautiskā karjera ar uzvaru Plasido Domingo rīkotajā konkursā "Operalia".
* 2006. g. ar Mimī lomu debitējusi Metropolitēna operā Ņujorkā, kur dziedājusi vairāk nekā piecdesmit lomu.
* 2010. g. debitējusi Koventgārdena operā ar Mikaēlas lomu, šī izrāde tika ierakstīta 3D formātā un ar panākumiem izrādīta kinoteātros visā pasaulē.
* 2011. g. debitējusi Vīnes Valsts operā ar Tatjanas lomu operā "Jevgeņijs Oņegins"; Milānas "Teatro alla Scala" - ar Liu lomu Turandotā.
* Latvijas Mūzikas akadēmijas goda profesore, saņēmusi valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.

No 8. līdz 18. jūnijam Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) jau divdesmito reizi notiks Rīgas Operas festivāls. Ar nosaukumā iekļauto simbolisko moto “Viva romantica” šoreiz tas būs veltīts romantiskajai operai, ko atspoguļos sezonas jauniestudējumu daudzveidīgais klāsts, piedaloties izcilām latviešu oper­zvaigznēm. Piektdien, 9. jūnijā, Pētera Čaikovska operas “Jevgeņijs Oņegins” izrādē Tatjanas lomu atveidos Maija Kovaļevska, titullomā būs LNOB solists Jānis Apeinis, Olgas lomā – Sanktpēterburgā dzimusī pazīstamais krievu mecosoprāns Irina Šiškova. Līdz šim Latvijas Nacionālajā operā Maiju Kovaļevsku Tatjanas tēlā esam dzirdējuši iepriekšējās sezonas atklāšanas koncertā izpildām slaveno vēstules ainu, bet visā uzvedumā vienīgi Daiņa Kalna rīkotajos Siguldas Opermūzikas svētkos.

– Maija, sakiet, lūdzu, kādas sajūtas jūsos izraisa Tatjanas tēls?

M. Kovaļevska: – Sapņu loma kā daudziem soprāniem. Romantiska. Izstāstot Tatjanas stāstu, var izdzīvot mīlestību, kaisli, turklāt beigās viņa nemirst kā lielākoties citas manas varones (pasmaida). Esmu dziedājusi Tatjanu daudzos interesantos iestudējumos, gan klasiskos, gan modernos, un mani ļoti interesē režisores Rēzijas Kalniņas skatījums un diriģenta Aināra Rubiķa lasījums.

– Kas sagādājis gandarījumu aizvadītajā sezonā?

– Dievs devis iespēju apceļot vai visu pasauli, biju Austrālijā, Brazīlijā, Meksikā, redzēju eksotiskas zemes, bija arī debijas – Dezdemona operā “Otello” Meksikā, tikko – arī veiksmīgs Verdi “Rekviēms” Londonā. Šos abus Verdi uzskatu par nozīmīgākiem punktiem aizvadītajā sezonā. Pie diriģenta pults stāvēja Vasilijs Petrenko, izcils jauns diriģents, spēlēja fantastisks orķestris. Jā, mana balss šobrīd vairāk kļūst liriski dramatiska, tāpēc nāk arī citas lomas, bet milzīgs prieks atkal atgriezties Tatjanas tēlā. Tā bijusi mana sapņu loma, viena no mīļākajām. Kādreiz man mazliet pietrūka operas beigām – tai otrai, Tatjanai Greminai –, bet tagad balss būs pašā laikā. Sanāks lielisks kontrasts starp jauno meiteni Tatjanu operas sākumā un nobriedušo kņazieni Greminu finālā.

– Vai esat saskaitījusi, cik Tatjanas jums bijis?

– Kādas piecas dažādos iestudējumos. Pēdējoreiz šo lomu dziedāju Vīnes operā modernā iestudējumā ar ļoti interesantu solistu Peteru Matei titullomā. Viņš ir izcils zviedru izcelsmes itāliešu mākslinieks, kurš vēl nekad nav uzstājies Rīgā, bet varbūt kādreiz tas notiks… Taču tagad Latvijas Nacionālajā operā man būs prieks atkal sadarboties ar krievu mecosoprānu Irinu Šiškovu Olgas tēlā. Ar viņu kopā pirms pāris gadiem dziedājām Ženēvā, kad tur rādīja slaveno 2007. gada Metropolitēna operas “Jev­geņija Oņegina” iestudējumu slavenā kanādieša Roberta Karsena režijā. Toreiz Metropolitēnā Tatjanas un Oņegina lomas dziedāja Renē Fleminga un Dmitrijs Hvorostov­skis. Ženēvā man bija laime dziedāt tajos pašos skaistajos, klasiskajos milzu kostīmos, burvīgajās kleitās. Tagad Rīgā ar Irinu Šiškovu tiksimies mazliet citā versijā, bet noteikti būs ļoti interesanti. Un vēl šovasar Daiņa Kalna rīkotajos Siguldas Opermūzikas svētkos mani gaida atgriešanās Alises lomā Verdi pēdējā, komiskajā operā “Falstafs”. Alise ir viena no manām mīļākajām lomām, kurā debitēju pirms gada Šveicē. Tā Verdi pamazām nāk man lēnām klāt, milzīgs prieks par balss izaugsmi. Visā pasaulē man sāk piedāvāt Tosku, kurai pagaidām vēl nejūtos gatava un kuru nesen atteicu arī Londonā, bet ar laiku tālākā nākotnē viss var būt…

– Vai esat agrāk satikusies partnerībā uz skatuves ar Jāni Apeini, titullomas atveidotāju “Jevgeņijā Oņeginā” Latvijas Nacionālajā operā?

– Esam kopā mācījušies Mūzikas akadēmijā, abi esam arī Jāzepa Vītola konkursa laureāti. Pirms diviem gadiem, kad šeit Pučīni festivālā iejutos Mimi lomā, Jānis Apeinis bija mans Marsello. Bet kā ar Oņeginu tiksimies pirmoreiz. Pēc ierakstiem zinu, ka Oņegina lomu viņš dziedājis ļoti daudzos iestudējumos arī ārzemēs. Manuprāt, Oņegins viņam ļoti piestāv – gan kā personībai, gan balss ziņā. Var sevi parādīt no vairākām pusēm – gan lirismu, gan dramatisku sāpi, kas beigās paliek Oņeginā, visu aizvainojumu. Tas viss ir Jāņa Apeiņa mākslinieka personībā.

– Uz pasaules opermūzikas skatuvēm ir nācies satikties ar kādu no latviešu solistu zvaigznāja?

– Uzvedumos ne, bet ar Aleksandru Antoņenko esam kopā uzstājušies Ņujorkā Metropolitēna operas 125 gadu jubilejas koncertā. Ja nemaldos, viņš dziedāja Kalafa vai Kavaradosī, bet es – Lauretas āriju. Ar soprāniem būtu diezgan grūti gadīties kopā vienā uzvedumā, jo nesakrīt lomas, bet gan ar Aleksandru Antoņenko, gan Elīnu Garanču tas būtu diezgan iespējams. Tas ir tāds kluss sapnis. Īpaši attiecībā uz Elīnu. Man dzīvē bija svārstīgs brīdis – mana skolotāja apprecējās un aizbrauca dzīvot uz ārzemēm, paliku bez pedagoga, domāju pat pārtraukt dziedāt. Elīna Garanča bija tā, kas paklausījās manu balsi un teica – tev noteikti jādzied! Elīna aprunājās ar savu mammu pedagoģi Anitu Garanču, un, kaut arī viņas klase jau bija pilna, gandrīz vai nebija iespējas mani pieņemt, es tomēr tiku pie vokālās pedagoģes, daudzu talantu skolotājas Anitas Garančas.

– Ja abstrahējamies no tarifiem, attālumiem, grafikiem, vai būtu kāda loma latviešu oriģināloperā, kuru jūs gribētu dziedāt? Pirms kāda laika mūziķis un diriģents Andrejs Jansons uz Latviju atveda Bruno Skultes “Vilkaču mantinieci”, viens no jaunākajiem iestudējumiem mūsu Baltajā namā ir Ērika Ešenvalda “Iemūrētie”…

– Man ir sapnis nodziedāt Spīdolu Mediņa operā “Uguns un nakts”. Vienmēr paticis Spīdolas tēls – spēcīga, stipra, pozitīva sieviete. Vēl mācījos skolā, tie bija deviņdesmitie gadi, kad Latvijas Nacionālajā operā redzēju ļoti spilgtu “Uguns un nakts” iestudējumu.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Falstafs būtu skaista dāvana Viļumanim,viņa jubilejā!!!!

  2. Ar Viļumani tomēr vissilgāk ir strādājusi,ja nemaldos ,vismaz desmit gadu garumā Siguldas svētkos!!

VIDEO: Trejdeviņas spēka dziesmas pie Jāņu ugunskura (1)Runā, ka Jāņu vainagā meitām jāievij vainagā trejdeviņas Jāņu zāles. LA.lv apkopoja trejdeviņas līgotnes, kuras dziedāt pie ugunskura, ja aptrūkstas zināmo dziesmu. Bonusā - nemirstīgo "Čikāgas piecīšu" Līgodziesma.
Draugiem Facebook Twitter Google+