Foto-Artis Drēziņš

Rundāles novada Pilsrundāles ciema iedzīvotāji Juris un Janīna Bobrovi savu dzimtas māju “Enitēni” neuzcēla, nenopirka, nemantoja. Viņiem to uzdāvināja pilnīgi svešs cilvēks Dagmāra Kalēja, kura pirms diviem gadiem 97 gadu vecumā aizgāja aizsaulē.

Lasītākie

Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 174

TV24

Vai rudenī tiks palielinātas pensijas? Saeimas deputāts par plānotajām izmaiņām pensiju aprēķinā 55

Neizmet, turpini izmantot – 10 praktiski pielietojumi ikdienā tavam vecajam viedtālrunim 7

Lasīt citas ziņas

Lepno sarkanķieģeļu māju Kalēju dzimta līdz 1940. gadam īsti pabeigt nepaspēja. Turīgo zemnieku dzimtas sapņus sagrāva nežēlīgā padomju okupācija, kuru tagad atsevišķas ļaužu grupiņas mēdz dēvēt maigāk, arī okupācijai sekojošo izsūtīšanu – par maigu ļaužu pārvietošanu. Pievienotā vērtība okupantu acīs bija arī Kalēju aktīvā darbošanās savas zemes aizstāvju – aizsargu – rindās. Tā no visas lielās Kalēju dzimtas izdzīvoja tikai Dagmāra, kas no pirmās izvešanas tūres pamuka, viņa tika noķerta vēlāk un Latvijā no Omskas atgriezās 1955. gadā.

Ziemeļkorejā izdota jauna dziesma, kura slavina tās līderi kā “draudzīgu tēvu”

Vīrs pārdzīvo, ka esmu augstākā amatā. Kā izglābt attiecības?

Agresorvalsts Krievija plāno uz paralimpiskajām spēlēm Parīzē sūtīt vairāk nekā simts sportistus

Saprotams, savās mājās Dagmāra atgriezties nevarēja. “Enitēnos” vispirms iekārtoja padomju armijas palīgsaimniecību, bet tam – kolhoza kantori, priekšsēdētājam kabinets bija guļamistabā. Dagmāra dažādos vienkāršos laukkopības un lopkopības darbos kopsaimniecībā nostrādāja līdz 80 gadu vecumam un savās mājās varēja atgriezties tikai mūža nogalē. Sirma un viena. 12 istabās, ar rūpēm par vairākiem desmitiem hektāru zemes. Smalciņa augumā, Dagmāras kundze ar izkapti pļāvusi, cik vien varējusi. Pamazām saradusi ar pāri ceļam daudzdzīvokļu mājā dzīvojošajiem Juri un Janīnu kā ar saviem bērniem un aicinājusi dzīvot pie sevis.

Bērni sākumā negribējuši, jo sapratuši, kādus pienākumus un rūpes nāksies uzņemties gan par sirmo māmuļu, gan namu, kas bijis sliktā stāvoklī. Tomēr Dagmāra pierunājusi – viņa gribējusi, lai “Enitēni” tiek beidzot sakopti, līdz galam uzcelti. Kas neizdevās Kalējiem.

“Es vairāk pa māju šiverēju, bet Jurītim galvenās rūpes bija Dagmāra. Nesa ēdamo, nēsāja arī pašu pa māju un ārā, kad viņa vairs nevarēja paiet. Neviena sieviete par sirmo kundzi nebūtu tā rūpējusies kā Jurītis,” savam vīram, ar kuru drīz svinēs 50 gadu jubileju, jaukus vārdus netaupa Janīna.

Janīna visu mūžu nostrādājusi turpat laukos, lielāko daļu sovhozā “Rundāle” par lopkopju brigadieri, traktoristu dispečeri. Juris – par šoferi. Abi iepazinušies Rundālē. Janīna bija vietējā, bet Juris dzimis Novgorodas apgabalā latviešu ģimenē, kas uz Krieviju bija izceļojusi vēl cara laikos. Meita Gunta strādā Rundāles pilī, palīdz lielo “Enitēnu” mājas darbos, dēls Juris ir Jēkabpils Sporta centra direktors.

Kad likvidējusies kopsaimniecība, Bobrovi kopā ar vēl citiem privatizējuši fermu, turējuši govis un cūkas. Tagad saimnieko pa mājām un tur vienīgi vistas, apkopj ap māju trīs hektārus zemes, bet 20 hektārus iznomā. Arī trīs hektāri no abiem prasa daudz laika un spēka, nemaz nerunājot pa plašo māju. Aukstajos mēnešos sešu malkas krāšņu kurināšana vien ko prasa. Sēta jauki iekopta: zied puķes skaistumam un briest dārzeņi virtuvei. Sastādīti koki. Tie liecina arī par laika neapstādināmo ritējumu, visapkārt klusums un miers. Varbūt pat pārlieku liels. Iepriekšējā saimniece Dagmāra mūža pēdējā gadā reiz stāvējusi pie loga un pukojusies: “Kas te notiek? Tikai vieni klibiķi palikuši!”