Svētki, kas vieno 0
Rīdzinieki un pilsētas viesi vakar ielās svinēja Latvijas neatkarības atjaunošanas 25. gadadienu. Arī Saeimas deputāti par godu vēsturiskajam notikumam sanāca uz svinīgo sēdi, bet pat tajā neiztika bez ideoloģiskām uzskatu atšķirībām.
Apaļas un pusapaļas valsts jubilejas Saeimas deputāti parasti atzīmē, rīkojot svinīgu sēdi valsts proklamēšanas vietā – Latvijas Nacionālajā teātrī. Vakar tradicionāli uz svinīgo sēdi ieradās arī valdības ministri, kādreizējie Augstākās Padomes deputāti un ārvalstu diplomātiskie pārstāvji. Skanēja mūzika, tosti un dzirkstīja šampanietis. Tomēr viena lieta šogad atšķīrās no ierastās kārtības – Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) savu pirmo neatkarības atjaunošanai veltīto runu ieturēja neierasti asos toņos.
Atšķirībā no amata priekšgājējiem Mūrniece svētku reizē nevairījās skart arī sāpīgas tēmas. Viņa atgādināja, ka mūsu valstī joprojām atrodas Latvijas neatkarības ideoloģisko pretinieku pēcteči, kuri pirms dažiem gadiem mēģināja ieviest divvalodību. Spīkere arī norādīja, ka bijušie kompartijieši, komjaunieši, čekisti un dažādi padomju laiku kolaboracionisti tagad pārvērtušies veiksmīgos uzņēmējos, kas gatavi slēgt Latvijas drošībai bīstamus darījumus. Viņa pārmeta arī kavēšanos ar VDK dokumentu izpēti. Mūrniece runā arī uzsvēra, ka Latvija ir nacionāla valsts, kuras pamatā ir tieši latviešu nācijas pašnoteikšanās griba. Šķiet, šīs tēzes dažam klausītājam zālē grieza ausīs. Demonstratīvi iziet no zāles svinīgās sēdes laikā neviens neuzdrošinājās, bet pārtraukumā gan vairāki parlamentārieši steidza pamest Nacionālo teātri.
“Šī uzstāšanās vairāk izklausījās nevis pēc svētku uzrunas, bet partijas programmas. Valstīs ar demokrātiskām tradīcijām parlamentu priekšsēdētāji šādās reizēs cenšas uzrunāt visu partiju pārstāvjus, nevis izmanto tribīni savas ideoloģijas reklamēšanai. Diemžēl Mūrnieces kundzes runa vairāk iederētos kādā NA pasākumā vai arī kā komentārs avīzē. Mani tā neuzrunāja,” vērtēja deputāts Boriss Cilevičs (“Saskaņa”). Līdzīgu viedokli pauda arī citi saskaņieši. Savukārt “Vienotības” pārstāvim Aleksejam Loskutovam spīkeres runa šķitusi pārāk sērīga: “Svētkos tomēr gribētos dzirdēt ko uzmundrinošāku un cerīgāku.” Premjere Laimdota Straujuma (“Vienotība”) uz brīdi samulsa, kad lūdzu viņas vērtējumu, bet tad ar mīļu smaidu diplomātiski attrauca: “Runā bija neierasti akcenti.” Savukārt Valsts prezidents Andris Bērziņš pievērsās Saeimas priekšsēdētājas sacītajam par oligarhiem: “Pirms 25 gadiem mums visiem bija līdzīgas starta pozīcijas un milzīgas iespējas, visi nupat bijām iznākuši no padomju iekārtas. Daži bija aktīvi, izmantoja šīs iespējas, citi to izvēlējās nedarīt. Šodien mēs vienkārši redzam rezultātu.” ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis svinīgās sēdes pārtraukumā bija neierasti nerunīgs. “Nekādu komentāru nebūs,” viņš noskaldīja.
Viens no retajiem koalīcijas pārstāvjiem, kas spīkeres runu vērtēja atzinīgi, bija Romualds Ražuks (“Vienotība”). “Saeimas priekšsēdētājas nosauktās lietas virmo gaisā jau gadiem, un droši vien bija pienācis laiks, lai kāda amatpersona beidzot tās oficiāli nosauktu.” Tāpat Mūrnieci par spēcīgu uzstāšanos un lietu nosaukšanu īstajos vārdos slavēja NA biedri.
Svinīgās sēdes laikā pie Nacionālā teātra bija pulcējušies ap 20 piketētāju, kas prasīja okupācijas seku likvidēšanu un zemes izpārdošanas pārtraukšanu.
Tikmēr Rīgas ielās vakar valdīja kopumā pozitīva gaisotne. Cilvēki lielā skaitā apmeklēja dažādus pasākumus Vecrīgā un pilsētas centrā, izbaudot saulaino dienu un svētku atmosfēru. Netālu no Brīvības pieminekļa sastapu senioru pāri Ilzi un Zigurdu Konstantus, kuri padalījās atmiņās par šo dienu pirms 25 gadiem. “Mēs bijām mājās un sekojām līdzi notikumiem pa radio. Protams, bija milzīgs pacēlums, bet esam ļoti pragmatiski cilvēki, tādēļ pirmais, ko izdarījām pēc vēsturiskā balsojuma, – aizgājām uz veikalu iepirkt sāli un sērkociņus, jo nojautām, ka sekos bargi laiki. Pēc tam gan devāmies uz Daugavmalu svinēt notikušo kopā ar citiem,” atminējās Ilze.
Jaunā ģimene Anastasija un Vladislavs, kuri neatkarības atjaunošanu svinēja kopā ar saviem bērniem Emīliju un Robertu, gan vēsturiskos notikumus īsti neatceras, jo tolaik paši vēl bijuši bērni. “Mēs esam dzimuši Latvijā, un, protams, mums ir svētku sajūta. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai būtu šāda diena, kas saliedē tautu ap kaut ko pozitīvu un jauku,” sprieda Anastasija, kura pēc tautības ir krieviete, bet latviski runā gandrīz bez akcenta. Viņas vecākā meita Emīlija atzina, ka skolā par 4. maiju nekas īpaši neesot stāstīts, toties vecāki gan to darot. Ģimene uz galvaspilsētas centru bija atbraukusi ar velosipēdiem, lai pagūtu apmeklēt pēc iespējas vairāk svētku pasākumu.
Brīvības pieminekļa laukumā satiku arī Renāru un Ievu, kas te bija ieradušies kopā ar trim atvasēm – Madaru, Robertu un Jasmīnu. “Te centrā, kur skan mūzika, ir izstādes un visādas aktivitātes, svētkus var sajust daudz vairāk nekā mājās, kur tā ir vienkārši vēl viena brīvdiena,” sacīja Renārs.
Vecrīgā pie Saeimas nama vakar tika atklāta fotogrāfiju izstāde “25 mirkļi…”, kas te apskatāma līdz 3. jūnijam. Izstādē iemūžināti 25 spilgtākie notikumi kopš neatkarības atjaunošanas, tostarp barikāžu laiks, Bila Klintona un Jāņa Pāvila II vizītes, hokeja uzvaras, 2009. gada 13. janvāra nemieri, Rīgas maratons un “Maxima” traģēdija.
Izstādes atklāšanā sastapu vairākus Augstākās padomes deputātus, kuri pirms 25 gadiem balsoja par neatkarības deklarāciju. Viņu vidū arī zinātnieku Jāni Vaivadu, kurš atminējās, ka toreiz valdīja neaprakstāma spriedze. “Braucu no Salaspils un domāju, kaut nu nekas nenotiktu un atkļūtu līdz šejienei. Līdz pēdējam brīdim bija satraukums, vai mums pietiks balsu deklarācijas atbalstam.” J. Vaivads cilvēciski saprot tos, kuri pēc neatkarības atjaunošanās vīlušies, nesagaidot strauju labklājības pieaugumu: “Man arī līdzīgas domas nākušas prātā. Atceros, ka neatkarības atgūšanas laikā diskutējām ar Egilu Levitu, cik gadus vajadzētu, lai Latvija sasniegtu Rietumeiropas dzīves līmeni. Viņš teica – ja ļoti paveiksies, tad divdesmit. Man šķita, ka visam jānorit daudz ātrāk. Bet tā ir neatsverama pieredze, kurai bija jāiziet cauri. Viss notikušais padara mūs gudrākus un stiprākus, lai Latvija varētu plaukt mūžīgi.”
“Skaistāka un satraucošāka brīža, izņemot, protams, bērna piedzimšanu, manā dzīvē nav bijis,” deklarācijas pieņemšanu atminējās kādreizējā AP deputāte Velta Čebotarenoka. “Tagad mēdz teikt, ka visa tauta bija vienota, un tā patiešam bija. Taču uz cīņu, ko veica Latvijas Nacionālās neatkarības kustība un Latvijas Tautas fronte (LTF), tomēr nepieteicās visi. Bija zināmas bailes un apjukums, šķita, ka tas nav droši. Arī mani draugi un paziņas centās atrunāt – Velta, kāpēc tev to vajag, gan jau viss notiks pats no sevis. Nakts pirms balsojuma bija nervoza, jo LTF pietrūka divu balsu. Protams, mēs uzticējāmies domubiedriem, kas bija ievēlēti no citām organizācijām, tomēr līdz pēdējam brīdim bija satraukums. Liels atspaids bija tautas atbalsts. Sēžu zālē visi logi bija vaļā, mēs jutām pavasara smaržas un dzirdējām cilvēku balsis, kuri gaidīja uz ielas. Kad bija skaidrs, ka “par” nobalsojuši 134 deputāti, kas bija tās nepieciešamās divas trešdaļas, šeit sākās milzīgas ovācijas un toreizējam AP priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam vairākas reizes nācās lūgt cilvēkus aprimt, lai mēs varētu turpināt strādāt.” Viņa arī atzina, ka pagājušā gadsimta 90. gados raizējusies par neatkarības noturēšanu, bet šobrīd par Latvijas nākotni ir droša: “Jāsaprot, ka 50 okupācijas gadus mēs nevaram atsvērt ar 25 neatkarības gadiem. Vēl daudz visiem kopā jācīnās, bet svarīgāk par visām ikdienas nedienām un trūkumiem ir nosargāt savu brīvību. Esmu pārliecināta, ka tas mums izdosies, jo Latvija vairs nav viena.”
