Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
29. janvāris, 2013
Drukāt

“tagad var naktīs dzirdēt kā peles…”


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Emīlija Petraškeviča dzimusi 1989. gadā – Jura Petraškeviča un Ērikas Ošas jaunākā meita. Mācījusies Rīgas Igauņu sktolā un Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, kā arī P. Jurjāna mūzikas skolā. Absolvējusi LU Humanitāro zinātņu fakultātes 
somugru studijas. Darbojusies “Skandiniekos”. 


 

Dzeju raksta apmēram kopš 2006. gada, publicējusies “1/4 Satori” un laikrakstā “Kultūras Forums”, piedalījusies Dzejas dienu lasījumos.

 

– Nākat no mākslinieciski ievirzītas ģimenes. Kā tas nākas, ka vizuālo izpausmju vietā esat izvēlējusies vārdiskās?

– Cik sevi vispār atceros, esmu dzīvojusi ar grāmatām. Kad pati vēl nelasīju, man lasīja priekšā; kad sāku pati – diezgan agri – lasīju pēc kārtas visu, kas šķita interesants. Romānu “12 krēsli” izlasīju 11 vai 12 gadu vecumā. Rīgas Igauņu skola bija humanitāri ievirzīta, arī Āgenskalna Valsts ģimnāzijā izvēlējos humanitāro klasi. Augstskolā, meklējot programmu, iekrita acīs somugru valodas.

– Vai uzskatāt sevi par dzejnieci, un kādēļ izvēlējāties šādu izteiksmes līdzekli, ne prozu?

– Par dzejnieci sevi uzskatīt vēl būtu pāragri, taču, jā, rakstu dzeju, kaut gan pašā sākumā, piesakoties konkursam “Aicinājums”, iesniedzu prozas darbu. Interese par dzeju man sākās skolas laikā.

Kādēļ rakstu dzeju? Iespējams, tā ir vēlme izteikties kodolīgāk, jo, lai arī rakstu garus dzejoļus, tomēr mērogs ir atšķirīgs nekā prozā. Dzejā vairāk iespējami uzplaiksnījumi, prozā sižets attīstās citādi.

– Ko esat sev ieguvusi Literārās akadēmijas meistardarbnīcās?

– Literārā akadēmija iedod teorētiskās zināšanas, arī iespēju izmēģināt dažādus tehniskos uzdevumus. Pati nekad neesmu rakstījusi ne pantmērā, ne ar atskaņām, taču, manuprāt, ir ļoti svarīgi šīs lietas zināt un pārvaldīt. Daudz deva arī pieredzes un viedokļu apmaiņa gan ar meistardarbnīcu vadītāju Ronaldu Briedi, gan citiem audzēkņiem.

– Ko jums kā cilvēkam un personībai devusi ģimene? Šim laikam diezgan neparasti, ka tik daudzi dažādu paaudžu radinieki dzīvojat tik draudzīgi kopā…

– Jā, mēs mēdzam smieties, ka dzīvojam kā itāļi – visi vienā mājā. Svarīgākais, ko iedevusi ģimene, – saskarsmes prasmes. Ir mirkļi, kurus pavadām visi kopā, un, ja vajadzīgs atbalsts, zini: tas būs. Protams, svarīgas ir arī sarunas par dzīvi, darbu, iespēja izteikt sajūtas un domas – gan ar vecākiem, gan vectēvu, gan mums, brālim un māsām, savā starpā.

 

 

 

***

vispirms aizgāja veranda es to nekad netiku redzējusi

vien niecīgi betona bluķi kā relikvijas stāv mājas priekšā

ap tiem vienmēr jāapgriež zāle lai būtu kārtība

ar laiku tos sākušas apdzīvot skudras un zirnekļi

bet uz sienas baļķiem vēl rēgojas zaļganas švīkas

kas atlikušas no piebūves krāsojuma

pēc nostāsta tam vajadzēja būt zilam

 

kad aizgāja grīdas no divām telpām es nezinu

tās vienmēr sauca par smilšu istabām

mājas hierarhijā abas ir zemākas par pārējām

kurās vēl grīdu sedz dēļi kurās vēl dzīvo

šogad vienu no zemes grīdām savagojis kurmis mums promesot

arī dārzā sazēluši lekni rakumi

 

vēlāk aizgāja arī šķūnis to gan vēl atceros

no bērna augstumiem tas šķita izmēros līdzīgs angāram

caurumainu itin kā kožu saēstu jumtu un skaidainu grīdu

ar laiku kore ieliecās kā veca zīdītāja skriemeļainais mugurkauls

tagad tā vietā sagūlušas dēļu kaudzes

pelēkas kā Pompeju pelnos ieraktie cilvēku veidoli

 

tagad naktīs var dzirdēt kā peles

iekārto savas migas zem grīdas bēniņos un pat zem klavieru vāka

atkal ir atvasara drīz no šejienes aiziesim arī mēs

 

***

ir pagājuši divi gadi bet Helsinku ielas pēc pieciem no rīta

joprojām gluži tādas pašas vien vasarā gaišākas

jaunās celtnes vēl nepabeigtas palikušas aiz muguras

tās pilsētas kodolā nav iestiepušās tikai aplenkušas to

 

rīts ir dzestrs un saldēdams vijas ap ādu diena būs karsta

bet tagad prasās pēc džempera kurā ierauties lai sasildītos

 

mēs lavierējam uz autoostas pusi cenšoties neuzmīt tukšajām bundžām

mūs pavada ķērcoši naktsdzīves paliekas knābājoši kaiju bari

un urīna smārds kas kāpj no tuvējo ēku stūriem

līdz autobusam vēl laiks es pagriežos un sazīmēju saullēktu virs Kallio*

šajā atkritumu pilsētā tas šķiet pārāk pastkartei līdzīgs

drīz ielas būs izmēztas tukšas un tīras tūristiem draudzīgas

bet mēs jau klīdīsim citā pilsētā tēlodami nepiederīgos

 

*Kallio – rajons Helsinkos

 

 

***

pirmajā stāvā dāma uzvilka garāko kleitu

uz savām nosvīdušajām miesām

lielgalvu margarietas vāzē uz galda

klanījās noliecot tumsnējos kātus

atverot logu šķita aiz tā ir Venēcija

tajā pilsētas daļā kur vairs nepastāv kanāli

un dūjas pulcējas uz akmens plāksnēm

arī termometra stabiņš vēstīja svelmi

ar īsu klaudzienu aizvērās kāda dzīvokļa durvis

bērns nogāja pa kāpnēm

 

kaimiņiene veldzējās zvilnot remdenā vannā

ļaujot mušai apciemot kāju pirkstus

retie šļaksti aizveda atmiņās līdz ziemeļu jūrai

uz brīdi atkāpās telpā izpletusies tveice

dodot vietu iedomātai atveldzei

tikai uz palodzes atstātā piena krūze

nepiedzīvoja vēsuma ierašanos

tajā ielietais pamazām rūga

paņēmis trauku no loga lai iznestu kaķiem

bērns nogāja pa kāpnēm

 

bēniņu stāvā mītošais uzdzīvotājs

aizvēris visus necaurspīdīgos jumta logus

ļāva gaisam izsvelmēt lipīgo ķermeni

izložņāt visus kaktus un iespiesties priekšmetos

karstums šeit tika bez pretestības sagaidīts

būdams attaisnojums gurdenumam kas iegūlis kaulos

pēc negulētas nakts kad tikai ap trijiem var sākt 
elpot

jo kvelme beidzot atkāpjas gatavodamās nākamajam uznācienam

pie durvīm kāds klauvēja bet šodien ciemiņus nepieņem

bērns nogāja pa kāpnēm

 

 

Dzejas ABC

Dzejnieks, Latvijas Rakstnieku savienības programmas “Literārā akadēmija” vadītājs Ronalds Briedis: “Emīlijas dzejai raksturīga kinematogrāfiska vēstījuma maniere un ziemeļniecisks temperaments: precīzi fokusēti tēli; lēns, garo rindu sagausināts temps un skumja atsvešinātība. Tā ir mikrotoņu un nianšu poētika, kuras ārējā vienkāršība rezonē mūsu apziņas dziļākajos slāņos.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+