Kultūra
Teātris un kino

“Dažreiz kasti – zārku, no kura Līrs līda laukā, – vedu līdzi”. Saruna ar Juri Strengu 16


Juris Strenga
Juris Strenga
Foto – Anda Krauze

Juris Strenga mūs sagaida savas Klapkalnciema mājas “Krūmi” pagalmā. Pie terases sienas piesliets slotaskāts ar izpušķotiem sariem. Raganas slotaskāts, Juris pajoko, Ilze piekopj. Mums ar fotogrāfi pagatavojis aromātisku kafiju, sev priekšā skatuves mākslinieks noliek kausu, jo, kā jau katrs sevi cienošs pensionārs, no rītiem viņš dzerot alu.

 

Nesen Latviju pāršalca ziņa – Nacionālā teātra aktierus negribēja ielaist Amerikā spēlēt latviešu Dziesmu svētkos, jo vietējiem latviešiem neesot bijusi pa prātam viesizrādēm izvēlētā luga, tai bijis nevis latviešu, bet ārzemju autors. Jūs ar kolēģiem viesizrādēm Dublinā laikam izvēlējāties īsto lugu, jo nupat tur tikāt iekšā bez problēmām…

Viesizrādēs vedām Elgas Īgenbergas “Septiņus vecpuišus”. Tā ir muzikāla spēle ar viņas dziesmām pa vidu. Ļoti pateicīgs un veiksmīgs tēls tajā ir Gunāram Placēnam, vēl piedalās Jānis Kirmuška no lellēm un daži citi aktieri. Tik smejošu publiku kā Dublinā nebijām piedzīvojuši. Acīmredzot latvieši Īrijas galvaspilsētā bija izsalkuši pēc galīgām muļķībām. Sižets no Latvijas laikiem. Ļoti vienkāršs humors, pieejams katram. Latvijā šo izrādi spēlējam jau pasen, taču reti, nākamā tikai 22. jūnijā, tad jūlija beigās. Grūti, kad jāspēlē mēnesī vienu reizi.

Latvijā cilvēki smejas mazāk?

Latvijā tautai daudz kā cita, par ko domāt. Cilvēki ir vairāk norūpējušies. Latvieši Dublinā bija atvērtāki un brīvāki, varbūt problēmas citādas, naudas ziņā dzīve tur daudz vienkāršāka.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī nupat iestudēts Šekspīra “Karalis Līrs”. Vai spējāt tikai skatītāja acīm vērot izrādi, kuru pats spēlējāt gandrīz desmit gadus, teātrī “Kabata” radot vienu no pirmajiem performances un interaktīvas izrādes piemēriem latviešu teātrī?

Tas bija hepenings, huligāniska izrāde, ko tikai vienreiz dzīvē var atļauties un arī tāpēc, ka līdz tam teātrī nekad nebiju spēlējis Šekspīra lugās. Kaut kas līdzīgs bija ar Gundaru Āboliņu (Glosters “Karalī Līrā” Krievu teātrī. – V. K.). Viņš arī, man šķiet, nekad nav spēlējis Šekspīru un tāpēc bija ļoti priecīgs Rīgā Līra tēlu veidot krievu valodā, tad aizlidot uz Minheni, nospēlēt kaut ko vāciski un lidot atpakaļ. Apbrīnojami. Izaicinājums, ko cilvēks spēj izdarīt. Un Āboliņš to paveica spoži. Bet, jā, skatoties izrādi, nepārtraukti nāca prātā angļu teksti, mani monologi. Tie mijās ar tekstiem, kurus vajadzēja runāt partneriem, un es biju izvēlējies cilvēkus no publikas. Teksti gan meitām, gan pārējiem tēliem – attiecīgi norvēģu, krievu vai lietuviešu, tās zemes valodā, kur spēlēju. 86 izrādes… Skaistākās bija pilīs Latvijā. Bauskas pilī pēdējā izrāde pilnīgi neaizmirstama.

Dažreiz kasti – zārku, no kura Līrs līda laukā, – vedu līdzi kā, piemēram, uz teātri Lietuvā. Norvēģijā man uz vietas kaut ko sataisīja, tāpat arī Pēterburgā. Bet Bauskā bija atrasta īsta, milzīga viduslaiku pūralāde, no kuras man bija jākāpj ārā pa kāpnītēm. Lāde ārkārtīgi skaista, apkārt salmi, siens, smaržojošas rudens lapas. Kāda atmosfēra zālē! Skatītāju krēsli visriņķī, salmi ap kasti aplikti milzīgām svecēm, labi, ka tā pils nenodega. Sev pateicu: laikam vairāk jau neko tik interesantu nepiedzīvošu.

Bez dzīviem kontaktiem un jutekliskuma Šekspīru nemaz nevar iestudēt. Bet Krievu teātrī precīza shematiska uzbūve, Līrs visam iet cauri, it kā skaidri zinādams, kas notiks. Kur paliek viņa novērtējumi, spriedumi, secinājumi par pasauli? Nule iestudētajā izrādē tas viss it kā aizslīdēja garām.

Jūsu “Karalī Līrā” bija monologi arī angļu valodā. Atceros arī gadījumu, kad vienā Dzintras Klētnieces uzaicinātā vācu aktiera monoizrādē smējāties jūs viens pats, jo pārējie skatītāji ne pārāk labi saprata viesmākslinieka teikto. No kurienes jums tā kāre uz valodām?

Skolā krievu valodā gāja baismīgi slikti. Vienīgais trijnieks sabojāja daudzmaz ciešamo vidusskolas atestātu. Padomju gados valodas pasniedza pilnīgi traģiski. Bet Mediņa mūzikas vidusskolā, kā jau topošam kordiriģentam, nācās dziedāt korī. Skatos, mans kursabiedrs tur rokās grāmatiņu un brīžos, kamēr viņa balss grupai nav jādzied, mācās angļu valodu. Kāpēc es tā nevarētu ? Ņemu vācu valodas grāmatiņu. Turpinu, kur skolā ielikts pamats. Braucot vilcienā no Siguldas uz Rīgu un atpakaļ, man atkal rokās vācu valodas grāmatiņa, pēc tam angļu. Dailes teātra studijā un vēlāk teātrī visus brīvos brīžus izmantoju, lai mācītos vārdiņus, lasītu. Poļu valoda elementāra. Ļoti žēl, ka Rīgā vairs nepārdod poļu grāmatas. Man ir ļoti daudz poļu grāmatu, lielākā daļa izlasīta, bet tie ir padomju laiku tulkojumi, novecojuši. Iesāku čehu valodu, pat zviedru, bet ar ierakstiem platēs vien nepietika. Pa vārdiņam zinu norvēģiski. Itāliski arī varu ko pateikt, bet franču mēlē iestrēgu neglābjami. Manas valodu zināšanas ir ļoti aptuvenas. Dažreiz lasu vāciski, kaut arī trūkst grāmatu vācu valodā. Bet, ja valodu nekustina… Vissliktākais, ja nav prakses. Nupat gan pavērās tāda iespēja. Rīgā ieradās amerikāņu režisors Tonijs Betelsons un uzņēma filmu par Latviju, sieviešu klosteri un velna gara izdzīšanu. Izlasīju scenāriju, ļoti nepatika – un nebiju nekādā mērā ieinteresēts piedalīties, bet režisors lēnām un pakāpeniski mani piespieda, līdz paliku vienīgais, kas izturēja konkursu, un nu biju spiests mācīties angliski monologus, kuri turklāt vēl tika mainīti. Visaukstākajā laikā Vidzemes augstienē pie Zalbes filmēja neapdzīvotā mājā, arī baznīcā un krematorijā man bija jāteic runas katoļu mācītāja tērpā. Salšana mežonīga, kādas desmit dienas. Pie Mangaļsalas laivā jābrauc jūrā, atkal nepārtraukta salšana. Nemitīgi uz izdzīvošanas robežas, tiksi ar to galā vai ne. Varēšu visos drausmīgajos apstākļos angļu tekstu norunāt vai ne. Nezinu, kur un kam filmu rādīs, tajā piedalījās arī aktieri no Anglijas, bet galvenās lomas tēlotāja bija no Amerikas, it kā pati dīvaino scenāriju rakstījusi. Bija ko redzēt ainās ar levitāciju – gaisā lidojošu aktrisi, kuru lietuviešu kaskadieri raustīja striķos.

Galerijas nosaukums


Jums nebija jālido?

Bija paredzēts, bet, paldies Dievam, izpalika. Un es paliku dzīvs nelidojot. Bet pārsalis gan, jā.

Kura ir jūsu aktrise favorīte?

Merila Strīpa, elementāri.

Tomēr – kāpēc?

Ļoti daudzveidīga, spēj pārsteigt. Jebkurā situācijā kaut ko izdomās.

Varbūt esat saticis?

Nē, nē (iesmejas). Esmu bijis Holivudā un staigājis pa paviljoniem, bet aktierus gan tur neesmu sastapis.

Esat daudz ceļojis, kurš bijis visskaistākais piedzīvojums?

Pirms diviem mēnešiem ar Ilzi (aktiera dzīvesbiedre televīzijas žurnāliste Ilze Strenga. – V. K.) bijām Portugālē. Ziedonis, smaržo koki, krūmi. Bijām ne tikai Lisabonā, pabraukājām pa visu Portugāli. Un nupat jau minētajā Dublinā – klematis baltās kupenās. Nebija jau tik krāšņi kā Portugālē, bet divas atgriešanās pavasarī vienā rudenīgā ziemā – skaistākais piedzīvojums šajā gadā.

Kādā intervijā tikāt stāstījis – “igauņu filma, pēc Lorenca scenārija. Epizode neliela, bet beidzas ar to, ka apprecēju igaunieti. Tā bija mana pirmā sieva”. Bet kā ieraudzījāt Ilzi, savu otro dzīvesbiedri? Tikai neatjokojiet, ka vainīgs pasažieru vilciens Sigulda–Rīga…

Izskaidrot tādas lietas nav iespējams. Tas nav izprotams skaidrā prātā… (Pasmaida.) Notiek tā, kā jānotiek. Kad pēkšņi vienā brīdī saproti, ka tā tam jābūt un viss.

Atceros, kā Žurnālistikas katedrā Visvalža ielā jauneklīgi sēdējāt uz garderobes letes. Laikam viss vēl nebija noticis, jo Ilze pasteidzās pati atbildēt uz kursabiedreņu ziņkārīgajiem skatieniem, sacīdama – ko jūs, meitenes, iedomājaties, vai tad nepazīstat, tas taču aktieris Juris Strenga! Mums pa ceļam vilcienā uz Siguldu…

Jā, jā…

Jūsu un Ilzes dēls Gustavs Strenga ir vadošais pētnieks Nacionālajā bibliotēkā.

Paldies Dievam, ka ir tāds dēls. Es no viņa daudz ko mācos.

Kad satiekas divi prāta bruņinieki, par ko viņi runā?

Kopš bērnības staigājam pa Vecrīgu un runājam par vēsturi. Tā mūs abus ļoti saistīja. Mēs ar to zināmā mērā dzīvojām – ar skatu mazliet atpakaļ. Bet nu jau vairs nav interesanti skatīties vēsturē. Nekas nemainās. Viss notiek tieši tāpat, kā jau reiz noticis. Un arī notiks tāpat. Eksperimenti beigsies slikti.

Vai Gustavs kādu mazbērnu arī jau uzdāvājis?

Nē, vēl ne, Gustavs vēl cer uz zinātni. Lai gan pēdējais laiks apdomāties.

Kā sokas jūsu iedibinātajam tradicionālajam Klapkalnciema “operas festivālam”, humora pilnam sarīkojumam ar jūsu režiju, scenārijiem un spēli?

Trīs gadi, kopš viss beidzies. Tieši šodien lielākais uzdevums nobraukt lejā uz spēles vietu un ar ķerru uzvest augšā divus pēdējos bluķīšus, kas vēl nav sapuvuši. Sēdvietu dēļi sen aizvesti uz mežu – man tur divi tiltiņi uzbūvēti. Kostīmi un dekorācijas pa daļai nokurināti, šķūnītī bērniņos vēl stāv Saulcerītes zārks, kuru Jāņos svinīgā ceremonijā kopā ar draugiem nodedzināsim, lai nebūtu vairs nekādu atmiņu par šo pasākumu. Kas bijis, bijis.

Kāpēc tā?

Viss pasākums izgāzās mana ideālisma dēļ. Tagad skatos reāli. Nekāds ideālisms Latvijā nemaz vairs nav iespējams. Kad iesākām festivālu, domājām, tas apvienos, uzmundrinās un cilvēki spēlēs sev par prieku. Izrādās, tas nav iespējams, jo spēlēt sev – tas neatmaksājas. Nerunāju par darbu un līdzekļiem, ko pats desmit gadus esmu ieguldījis. Bet, lai festivālu uzturētu, kaut kas arī jānopelna. Lai varētu iesaistīt cilvēkus, kas palīdz. Sākumā bija liels entuziasms, bet tagad vaicā: kas man par to būs? Kapitālisms neglābjami novedis pie šī jautājuma. Nekas nebūs? Neviens nemaksās? Nu tad – es nepiedalos… paskatīšos, kā jums viss saies dēlī… Starp citu, nākamajām varas vēlēšanām es arī lēnām pāreju tādās pašās pozīcijās – paskatīšos, jo neko jau nevar mainīt. Panākt apziņu, ka cilvēks ir lupata, mēģināts jau gadiem. Padomju laikā mēģinājums izgāzās, tagad esam pārgājuši uz citu sistēmu, un turpinās tas pats. Klapkalnciems izmirst. Vecie pārdod īpašumus, iegūst zārka naudu, attīstības nekādas. Te bija klubs. Blakus. Bija bibliotēka. Likvidēja, iznīcināja. Pasts bija blakus. Nojauca. Vietā uzcēla villu. Tuvākā skola ir Engurē un Lapmežciemā. Autobuss pāris, piecus bērneļus vadā turpu, šurpu. Viens mans paziņa strādā Tallinā un reizēm atbrauc pie ģimenes. Otrs – Londonā. Ne nu strādā, bet mēģina tīri labi izdzīvot no karalienes pabalstiem. Krievu jaunbagātnieki iebrauc, pērk zemes gabalus ekskluzīvā vietā pie jūras. Klapkalnciems, viens no nabadzīgākajiem un latviskākajiem ciemiem, lēnām izplēn. Runāju kā lokālpatriots, jo esmu ciema iedzīvotājs apmēram trīsdesmit gadu. Te atbraucot bija nožēlojama būdiņa, un, ja godīgi, mēs tajā jutāmies vislabāk. Ar Gustavu grābām sienu, kaltējām, likām šķūņaugšā un gulējām smaržīgajā pantā.

Kāpēc mājām nosaukums “Krūmi”?

Iepriekšējo saimnieku divstāvu māja kara laikā bija sašauta un nojaukta, palikusi vien būdiņa un krūmi visapkārt.

Pirms teātra režijas studijām konservatorijā mācījāties kordiriģentos. Kādēļ pēkšņi pavērsiens uz teātri?

Mācībām konservatorijā pa vidu pinos ar Ligera pantomīmas studiju. Spēlējām etīdes, iestudējām Raiņa “Krauklīti” un es, protams, jau no paša sākuma spēlēju Svešzemnieku, neko citu jau nevarētu. Ligers mani atrādīja Smiļģim. Dižais režisors uzņēma Dailē kā statistu 1958. gadā. Bet Svešzemnieks vēlāk Dailē savā ziņā “iemiesojās” Moriartijā. Jā, kā Moriartijs (A. Konana-Doila lugā “Šerloks Holms”; 1979. g. – V. K.) biju gatavs, jau Svešzemnieku spēlējot, tur nekas nav mainījies.

1993. gadā iznāca jūsu grāmata “Ir tas, kas nav. Nerakstnieka kopotie raksti”. Strādājat pie nākamās?

Nē, nē. Nepārtraukti gan biksta – raksti grāmatu. Bet nav iespējams. Kaut vai pārlasot saglabājušos pierakstus par Dailes teātri… Tik briesmīgi par cilvēkiem Mākslas padomēs. Būtu nožēlojami rakstīt par viņiem, kas visi sen jau miruši, kam uzcelti pieminekļi. Nav jēgas. Turklāt katrs cilvēks var uzrakstīt tikai vienu grāmatu, otrai vajag piecas, desmit reizes vairāk spēka un materiāla, lai pārspētu pirmo un nevis tikai turpinātu. Paskatieties, kas notiek ar seriāliem. Pirms pāris gadiem filmējos Turcijā. Pirmā sērija – grandioza, 26 miljoni skatītāju. Otro uzņemot, iemīlējos Stambulā – ak Dievs, cik tur bija brīnišķīgi un skaisti! Bet par šo sēriju pat dzirdējis neesmu, kaut piedalījās visslavenākie turku komiķi.

Viens no jūsu mīļākajiem autoriem Hermanis Hese teicis – iegūt kaut ko, it kā nekas nebūtu iegūts, atteikties, it kā tā nebūtu nekāda atteikšanās…

Saistītie raksti

Hesem ir brīnišķīgs noveļu krājums “Eiropieši”, sarakstīts 20. gadsimteņa sākumā. Tikko savās grāmatās atradu vienu vācu valodā, kas norāda uz patriarhālās Eiropas skaistumu un sabrukumu, par ko Hese runāja jau 1911. gadā. Eiropu kopā saturējušais kristiānisms sabrucis. Vietā nekā. Valda ideja krāt naudu, saraust aizvien vairāk. Rausēji varēja kā palīdzēt nabadziņiem, bet… nekad to nedarīs. Esmu gājis ar karogiem pret oligarhiem, jo nevaru saprast: ja dzīve tik īsa – kāpēc raust tik neiedomājami daudz? Pat skaistā Zeme var nebūt, jo dabu ar mazām zagļu rociņām būsim iznīcinājuši. Uz priekšu nav vērts lūkoties, jādzīvo šodienai. Arī Latvijai nekādas sevišķās perspektīvas vairs nav. Skatieties vēsturiski vai citādi, ar mums ir cauri. Ja neattapsimies!

Savā vienīgajā – Dailes – teātrī būsit nospēlējis sešdesmit gadu…

Gandrīz… Ārzemju aktieri šausmās saķer galvu. Tev teātrī pazīšanās? Radinieki? Visu laiku pietur? Aiz žēlastības? Esmu vainīgs, ka aizkavējies. Rīgā uz ielas ieraugot pretimnācēju, iešaujas prātā – pag, dāma izskatās kā aktrise, jāpasveicina, bet attopos, ak nē, māksliniece sen mirusi. Vai atkal – re, pretim nāk kolēģis, jāpadod labdiena, pēc mirkļa aptveru, viņš sen spēlē uz citas skatuves… Arī mani gaida tikšanās ar Pēteri. Citām lomām negatavojos un vairs neceru, ka mani aplaimos. “Septiņos vecpuišos” spēlēju puskurlu, “Trīs māsās” – tāpat. Ratiņos braucu izrādē “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Ratiņi jau labi, cerīgi, puskurlam arī ne vainas. Vēl aklie palikuši, kaut arī tie tikuši. Kad Krēsliņš nomira, Smiļģa iestudējumā “Spēlēju, dancoju” biju aklais. Priekšā vēl daudz perspektīvu lomu…

Bieži nācies būt otrajam…

Bijis jāsamierinās.

Taču ir loma, par kuru varat būt pateicīgam liktenim. Ibsena Brands.

Sagadīšanās. Tā notiek reizi dzīvē. Bet uzskatu, ka neesmu velti dzīvojis, ja ir bijusi viena skaista sagadīšanās. Par pārējo neapvainojos.

Aktiera mūžs esot kā brīnišķa dziesma. Bija vērts tai ļauties?

Esmu tik daudz kam liecinieks, tik daudz ko redzējis. Ja to visu dabūtu laukā, būtu interesanti.

 

 

LA.lv