Kultūra
Teātris un kino

Teātris ir gaistošs mirklis. Saruna ar aktrisi Elīnu Hanzenu0

Foto: Karīna Miezāja

Latviešu aktrise ELĪNA HANZENA (1993) tikai pirms diviem gadiem absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju dramatiskā teātra aktrises specialitātē. Jaunā aktrise Valmieras teātrī šopavasar aizvadīja savu otro skaistām lomām piepildīto sezonu uz profesionālā teātra skatuves, bet vasarā saņēma nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai.

– Cilvēka nākšana pasaulē vispār ir brīnišķīgs notikums, turklāt tu esi dzimusi 23. jūnijā, latviešiem mistiskajā un skaistajā Līgo dienā.

Elīna Hanzena: – Nācu pasaulē no 22. uz 23. jūniju vienos naktī jeb agrā rītā. Kādreiz bērnībā šī diena man nāca caur asarām, jo visi gaviļnieci atcerējās rīta pusē un tad sāka posties līgošanai, bet es sev gribēju visu dienu! Tagad arī manī ir apjauta, ka piedzimt Līgo naktī ir kaut kas īpašs un maģisks.

Jā, un vēl horoskops! Tieši 23. jūnijā Dvīņi pāriet Vēža zīmē. Būtībā esmu abu šo horoskopa zīmju apvienojums.

Kā teica režisore Māra Ķimele, Dvīņiem piemīt divas dabas, kas aktierim ļoti pateicīgi. Vari būt gan tāds, gan citāds.

– Pēc teātrī aizvadītās otrās sezonas šķiet, ka režisori tevī vairāk saskatījuši gaišās, naivās, labticīgās, uzticīgās varones. Ilze Blaumaņa “Pazudušajā dēlā”, Liene, Ieva un Līze Blaumaņa / Kļavas “Vidzemniekos”…

– Arī gaišajās varonēs rodama katrai sava krāsa. Protams, negribētos, ka visu mūžu tevī saskata tikai vienu šķautni. Varbūt arī tāpēc man ļoti patīk ielēkšana lomās. Tā bija ar Natašu “104 lappusēs par mīlestību”, arī Viestura Kairiša iestudētajā izrādē “Baladīna”, kur Rūtas Dišleres vietā spēlēju Alīnu. Mazliet izbaudīju to indīgumu, sievišķo sāncensību.

Vispār sāku kļūt par profesionālu ielēcēju. Man saka: Elīna– ielēkšana! Un es lecu.

Pirms “Baladīnas” man aiz uztraukuma burtiski tirpa pirksti.

Tajā uzvedumā viss bija izstrādāts tik precīzi, tik detalizēti. Kur citam divi mēneši, man tikai divi mēģinājumi. Bet vispār manai būtībai izaicinājumi patīk. Kā “Spēlmaņu nakts” vadīšana ar Inesi Ramuti un Indru Burkovsku, abas – tik sulīgi! Aktiera un “Spēlmaņu nakts “režisora Mārtiņa Meiera teksti – superīgi asprātīgi. Man pirms uznāciena paniskas bailes– pirmā sezona štatā, viens iestudējums, un jau “Spēlmaņu nakts” vadīšana uz skatuves. Taču ar publiku ir tā – vai nu tevi pieņem, vai ne.

Bet ar tām liriskajām gaišajām meitenēm, ko man šobrīd režisori dod, kaut kādu apstākļu dēļ notiek tā, kā ar viņām notiek…

Foto: Karīna Miezāja

– Par Ofēlijas lomu “Hamletā” esi nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Jaunie skatuves mākslinieki”. Kā tu pati raksturotu savu Ofēliju?

– Ar muguras smadzenēm uzvedumā jūtama viscaur nāves klātbūtne. Mūsu versijā Ofēlija apzināti aiziet no dzīves. Hamleta nav, tēva nav, kur brālis – nav zināms. Kāda jēga Ofēlijas dzīvei, ja visi viņai tuvie cilvēki zuduši?

Mūsu versijā Ofēlija nav sajukusi prātā, bet Ģertrūdei viņa, varbūt citiem vārdiem, tomēr izsaka to, ko domā par Klaudija vainu Hamleta nāvē. Un Ofēlija apzināti iet pret Klaudiju un visu pasauli, jo viņai vairs nav ko zaudēt.

Man kā aktrisei patīk iespēja parādīt jaunas naivas meitenes pēkšņu lūzumu un sāpīgo brīdi, kad viņa savā apziņā kļūst par ievainotu sievieti. No rotaļīgās meitenes, kura iemīlējusies Hamletā, viņa pēkšņi pārvēršas ievainotā pieaugušā cilvēkā. Ofēlija mūsu uzvedumā pirms lūzuma mirkļa ir tāds… tīneidžers.

Daļēji mans prototips bija režisores Indras Rogas meita Marija, kurai patlaban četrpadsmit gadi (Ofēlijai ir piecpadsmit). Režisore rādīja video, bildes, stāstīja par meitas spēlēm ar tēti un mammu, un

Marijā es smēlos šo padsmitnieces bezbailīgumu, kad nav robežu, vari visu – dziedāt, dejot, ne par ko nav jāuztraucas.

Vecāki visu dod. Jo tas ir vecums, kad – kas kaitēja nedzīvot… Vai ne? Veidojot savu Ofēliju, skatījos filmas, arī skandalozo “Lolitu”, vācu iespaidus no padsmitniekiem, ielūkojos arī savā būtībā…

Visbriesmīgākais, ka tīru meiteni, kura nekad nav domājusi un patiesībā arī nav izdarījusi neko sliktu, salauž apstākļi un no viņas neatkarīgas cilvēku attiecības.

– Par tādu jēdzienu kā nāve padsmitnieki un arī agrā jaunībā nedomā…

– Jo ir daudzas citas lietas, kas aizņem prātu. Man vidusskolā vēsture ne visai patika, bet manam vīram Harijam Hanzenam, kurš pēc profesijas ir fizioterapeits, tā arvien interesējusi. Pēdējā laikā abi esam aizrāvušies ar vēsturiskām un arī dokumentālām filmām par Otro pasaules karu, holokaustu, genocīdu.

Šovasar Harijam bija kursi Polijā, Varšavā, un pirms tam aizbraucām ekskursijā uz Aušvici. Pārbraukusi mājās, skatījos “Šindlera sarakstu” līdz trijiem naktī un raudāju.

Kas ir dzīvība? Cilvēks? Un kurā brīdī tas var kļūt par bezvērtīgu lietu?

Kad Alūksnē traģiski nomira jauns puisis, mana brāļa draugs, pirmoreiz aptvēru, cik viegli viss var beigties, tik ātri… un nekā vairs nav. Un nu es zinu, ka vēlos savā dzīvē visu ko izbaudīt maksimāli – izlasīt, redzēt, aizbraukt, nospēlēt.

Kad stāvu uz skatuves, ar prātu aptveru – uz mani skatās četrsimt cilvēku, bet man ir sajūta, it kā mēs visi – aktieri un zālē sēdošie – būtu kopā kā viens veselums.

– Kur, tavuprāt, slēpjas teātra pievilcība, ka skatītāji šai mākslai uzticīgi simtiem gadu?

– Šā mirkļa valdzinājumā. Man patīk arī teātri skatīties, baudīt to, nevis urķēties kolēģu aktierveikumā. Vienalga, vai skatos “Pazudušo dēlu”, kas uzrakstīts pirms simt gadiem, kādu mūsdienu vai pavisam senu darbu, mani allaž interesē viens: kāpēc šis darbs iestudēts tieši tagad?

Ja nav saites ar realitāti, tad kā vārdā luga iestudēta?

Jo teātris ir gaistošs mirklis, tāpēc tā māksla jābauda šodien un arī jāsāp šodien – gan politiski, gan citos aspektos.

– Kas pašu pamudināja izvēlēties dzīvē teātri?

– No Alūksnes nāk arī aktrise Anta Aizupe, kuras mazā māsa Ieva ir mana labākā draudzene. Anta mūs ņēma uz Rīgu tikai skatīties izrādes, es neredzēju virtuvi Kultūras akadēmijā vai teātrī, bet kaut kas man tajā ļoti patika.

Vecāki gan vēlēja citu virzienu, un es, viņiem klausot, stājos dietologos, bet netiku. Gadu mācījos Kultūras koledžā, jo tajā rudenī aktieros neuzņēma, paralēli strādāju restorānā par viesmīli. Un pēc gada tiku aktieros. Tā viss laimīgi sakrita.

– Un kādas tagad izskatās tās aizkulises?

– Kā gribētos kādreiz izrādes laikā skatuvi pagriezt ar aizkulisēm pret skatītāju! Tā ir cita pasaule. Piemēram, “Hamletā” ir vieta, kur man jāsamērcē mati, jo Ofēlija ir mirusi, un viņas brālis Laerts tūlīt mani iznesīs uz skatuves. Aizkulisēs ir bļoda, kur slapinu matus.

Aiz muguras stāv kolēģis, aktieris un režisors Krišjānis Salmiņš un ar tikko jaušamu humoriņu saka: “Lūk, Elīna, kādas dzīvē mēdz būt izvēles – kāds no taviem vienaudžiem ir Parīzē, kāds Dubaijā, cits Āfrikā jāj uz ziloņiem, bet kāds – šajā gadījumā tu, Elīna – Valmieras teātrī plikām kājām mērcē matus aukstā ūdenī…” Un aiziet mums filozofiska apcere par teātri un dzīvi vispār.

– Kas no pēdējā laikā redzētā Latvijas teātros tevi aizrāvis?

– Alvja Hermaņa izrādē “Atnāc mani vēl satikt”, kur spēlē abas māsas Rutkēvičas, mani iespaidoja tieši uzveduma atklājumi – re, tad tāda bija tā dzejniece! Kādas ir sakritības šo pašnāvību izdarījušo dzejnieču dzīvē? Sāku lasīt Velgas Kriles dzeju, jo Mārtiņš Meiers man nejauši bija iedevis viņas grāmatu “Sarkanais jaguārs”, un viņa kļuva par manu šīs sezonas topa dzejnieci.

– Kam tu dotu “Spēlmaņu nakts” balvu? Jauno mākslinieku kategorijā ir izvirzīti astoņi cilvēki, no kuriem, tevi ieskaitot, četri ir no Valmieras teātra iestudējumiem.

– Valmieras teātra aktrise Anna Nele Āboliņa un Jaunā Rīgas teātra aktieris Toms Veličko, kurš nominēts par Dēla lomu Dailes teātrī Intara Rešetina iestudētajā izrādē “Dēls”, ir mani kursabiedri. Ar Tomu kopā spēlējām četrus gadus, bijām partneri “Pazudušajā dēlā”, bet izrādē “Dēls” viņš man atklājās pavisam citāds, nekā biju iztēlojusies. Fantastiska atbrīvotība, nepiespiestība! It kā šo lugu ar Ģirtu Ķesteri Tēva lomā viņi būtu jau spēlējuši gadiem.

Kārlis Arnolds Avots – kolēģis, “Hamletā” viņš ir manas Ofēlijas brālis Laerts. Mārtina Īdena lomā viņu vēl neesmu redzējusi, taču bez šī iestudējuma noskatīšanās nepalikšu.

Tas, ka tiec nominēts, jau ir ļoti daudz.

Mēs visi, tāpat kā jebkurš cits cilvēks pasaulē, vēlamies būt pamanīti, novērtēti

un sevī iekšēji jau katrs gribam to balvu. Bet, lai kuram tā arī tiktu, nedomāju, ka pārējo darbs, arī mans tajā skaitā, tādēļ kļūtu sliktāks. Lai kāda arī būtu žūrijas izšķiršanās, to uzzinot “Spēlmaņu naktī” 23. novembrī, nav īpaši jāpārdzīvo. Galvenais – neapstāties darīt.

Foto: Karīna Miezāja

– Ja ārpus jebkādām laika un telpas robežām varētu satikties ar kādu aktrisi un viņai ko pavaicāt, kuru mākslinieci tu izvēlētos?

– Merilu Strīpu. Es vēlētos pat nevis pajautāt, bet, piemēram, filmēšanas laukumā vienkārši pavērot, kā viņa strādā, jo viņa spēj būt tik lieliski dažāda! Es vēlētos kā neredzama būtne pieiet viņai tuvu klāt, paskatīties, kā viņa gatavojas lomām, ko dara pirms tam. Ko viņa dara, kad ir viena…

– Minēji, ka tavs vīrs kopīgajā dzīvē ienesis arī aizraušanos ar vēsturi. Kas vēl ārpus teātra ir tavs?

– Viss! Pēdējos gados intensīvi skrienu trīs reizes nedēļā pa septiņiem kilometriem. Labi fiziskajai formai un smadzenēm. Vari būt viena pati ar savām domām un savu mūziku austiņās. Skriešana ir vienīgais sporta veids, ko var paņemt līdzi – ieliec botas, sporta tērpu somā un skrien jebkur. Nevajag ne slēpes, ne zābakus, ne ziemu.

– Kādās izrādēs tevi redzēsim nākamajā sezonā?

– Režisors Georgijs Surkovs iestudē izrādi pēc Volera romāna “Medisonas apgabala tilti”. Vēl nezinu, ko spēlēšu. Krišjānis Salmiņš pēc franču filmas “La Femme de mon Pote” (“Mana labākā drauga meitene”) veidos izrādi “Mana drauga meitene”. Bet jau septembrī vecmeistars Varis Brasla iestudēs Ernesta Hemingveja skaisto darbu “Ardievas ieročiem”. Es būšu Ketrina Bārklija. Jūlijā beigsies atvaļinājums, arī vīram sāksies darbs, un augusts būs mans mēnesis ar Hemingveju.

Radošā vizītkarte

Elīna Hanzena

• Dzimusi un augusi Alūksnē, absolvējusi Alūksnes Mūzikas skolas klavierspēles nodaļu, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāziju.

• Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktieru kursa beigšanas (2017) kļuvusi par Valmieras teātra aktrisi.

Saistītie raksti

• Jau studiju laikā spēlējusi nozīmīgas lomas Valmieras teātra izrādēs Regnāra Vaivara un Reiņa Suhanova režijā.

• Piedalījusies Renāra Vimbas filmā “Es esmu šeit”.

• Nominēta Gada balvai teātrī “Spēlmaņu nakts” kategorijā “Gada jaunie skatuves mākslinieki”.

LA.lv