Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. maijs, 2012
Drukāt

Teātris ir pāri visam

krastins_egons_ziiverts_15

Lai gan Liepājas teātrī jau divas sezonas pirmo vijoli spēlē jaunie aktieri, bez vecajiem tomēr neiztikt, nosmej ilggadējais skatuves māk­slinieks Ivars Krastiņš (59), kurš teātra štatu sarakstos pabijis 33 gadus. Nule iestudētā Ēriha Marijas Remarka romāna “Trīs draugi” dramatizējums ļāvis viņam atkal atgriezties uz skatuves dēļiem.


“No Liepājas teātra aizgāju izdienas pensijā, jo nāca jaunais Klaipēdas Universitātes kurss un jutu, ka man tur vairs nav ko darīt. Teātra režisors Atkočūns (Rolands Augustīns. – Red.) arī uzskatīja, ka jaunie visu var nospēlēt. Protams, ka nevar,” pārliecināts pieredzējušais aktieris. “Ir izrādes, uz kurām mani uzaicina, un viena no tādām labām lugām ir Remarka “Trīs draugi”, kur es tēloju krogus saimnieku.”

Par aizvadīto darba cēlienu Ivars teic, ka ir padarīta darba sajūta. “Tas man ir ļoti svarīgi. Liepājā uz ielas mani atpazīst kā aktieri, nāk klāt un saka: paldies par darbu! Tad ir liels gandarījums,” viņš palepojas. “Prieks arī par to, ka teātrī skatītāju zāles ir pilnas, pat jāpierod pie tā. Zāles ir pilnas arī tādā labā jauniestudējumā kā Remarka “Trīs draugi” un šīs sezonas muzikālajā izrādē “Pūt, vējiņi!”. Ceru, ka nākamajā sezonā daudz skatītāju būs Leona Leščinska iestudētajai “Pelnrušķītei”, kur arī man paredzēta loma.”

 

Potē kociņus

Ko tagad, kad aktīvās skatuves gaitas aiz muguras? “Mans lielākais vaļasprieks ir dārzs Ječos, tas mūsu ģimenei pieder jau 25 gadus. Sākumā vedu kociņus no Dobeles, no savas dzimtās pilsētas, tomēr te, Liepājā, ir cits mikroklimats un kociņi iznīka. Esmu pats iemācījies arī potēt kociņus – vispirms izaudzē meženi, tad dabū potzariņus, kam jābūt zīmuļa resnumā. Izgriež 45 grādu leņķī potcaurumiņu, visam jābūt sterili tīram, aptin un ļauj visam augt. Pats potēju arī rozes,” stāsta Ivars. “Manai mammai Zentai ir 80 gadi, bet viņa vēl iet kā vāvere ritenī. Uz Dobeli katru mēnesi brauc pēc pensijas ar autobusu. Mamma arī dzīvo Ječu namiņā, kuru es uzbūvēju. Smagākajos darbos viņai palīdz viens cilvēks, un arī mēs ar draudzeni bieži braucam uz Ječu dārziņu. Visa mana nauda tiek dārzam un turienes mājai.” Savu reizi Ivaram nākoties arī rēķināties ar “vecuma kaitēm”, neraugoties uz to, ka viņš ir ļoti sportisks. Tā, piemēram, visu ziemu braukts ar riteni pa lielo sniegu.

 

“Citi teic, ka viņi nevar iztikt bez mašīnas, bet man tā ir ar riteni,” Ivara balsī saklausāms neviltots lepnums. Ja arī pasūrojas, tad ar smaidu: “Kājas ir nodejotas teātrī, ballēs.”

 

Viņš bijis pirmais, kurš ar riteni regulāri braucis uz teātri, uz mēģinājumiem. Pēc tam to sākuši darīt arī Ēriks Vilsons, Leons Leščinskis un citi aktieri. “Tagad dažkārt teātra dežuranta telpā ir tik daudz riteņu, ka nevar pat cauri tikt,” zina teikt Ivars.

 

Nedaudz psiholoģijas

Veselības saglabāšanai kā daudzi viņa paaudzes cilvēki Ivars par labu atzinis zāļu tējas, tās ir pašu lasītas un izžāvētas Ječos. “Ja kādas zālītes pietrūkst, ejam uz Pētertirgu meklēt. Tur visu var atrast! Dzeru piparmētras, kumelītes, vīgriezi, asinszāli,” viņš uzskaita.

Kad dārzs apstādīts, Ivars teic, ka jāķeras pie sevis klāt. “Bišķiņ kaut ko lasu no psiholoģijas. Darbā jau arī ar to nodarbojos, sevišķi pie režisora Rijnieka. Viņam pavisam citādāka laboratorija. Aktierim psiholoģija ir ikdiena.”

Pirms kāda laika Ivars paveicis, kā pats teic, varoņdarbu. “55 gados atmetu smēķēšanu pēc tam, kad 40 gadus biju nopīpējis. Vienā naktī pēkšņi atmetu. Veselība man ir svarīgāka, citādi artērijas iet ciet. Dakteris teica – ja negrib zaudēt kāju, jāmet smēķēšana nost! Tad nu jāpievēršas kam citam. Lūk, mani hobiji: celtniecība, filmas man patīk skatīties, bet teātris ir pāri visam.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+