Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
24. februāris, 2012
Drukāt

«… Un es biju brīva»


freimane3_ts_10

Viņnedēļ 18. februārī cēlu jubileju piedzīvoja latviešu teātra un kino pētniece, eiropeisku kultūras un zināšanu apveltīts cilvēks, mākslas zinātņu doktore, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Valentīna Freimane. 


 

Rīgā, Jaunielā

… Kā vairākas citas no Doma laukuma Rīgā izriet maza ieliņa. Jauniela. Kā jau padomju laika bērnam man tā atgādina divu pasauļu zīmes, kuras tomēr varbūt pat simboliski saista viens jēdziens – kino. Pa šo bruģēto Vecrīgas ieliņu profesors Pleišners no padomju grāvēja “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” devās uz liktenīgo tikšanās vietu. Bet es allaž jutos bezgala aplaimota, kad mans ceļš še veda uz Valentīnas Freimanes dibināto kinolektoriju, kur abonementu bija izdevies iegūt caur pazīšanos jeb, kā toreiz teica, pa blatu. Līdz ar iepriekš nepazītām kino pasaules personībām uz ekrāna te patiesībā plašāka vērās visa cilvēkbērna pasaule. “Bez Valentīnas Freimanes kinolektorijiem daudzas manas izrādes nebūtu tādas, kādas tās ir tagad,” saka Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, “visi mākslinieki iedalās divās daļās – vieni visu mūžu glezno vienā stilā kā figurālisti. Ir tādi, kas cenšas strādāt dažādi. Piederu pie otrajiem, lielā mērā pateicoties tieši Valentīnai Freimanei.”

Mākslas kino gaumi Latvijā lielā mērā ietekmējusi tieši Valentīna Freimane. Viņa izaudzinājusi ne tikai skatītājus, bet arī kinokritiķus, kuri tagad veido un kopj šo lauku tālāk.

 

Viena no “Arsenāla” veidotājām Ieva Pitruka teic: “Lai cik vāja būtu kāda izrāde, Valentīna spēja recenziju uzrakstīt tā, ka režisoram nebija ne mazākā iemesla justies aizvainotam.”

 

Viktors Hausmanis atminas, kā viņa kolēģe Zinātņu akadēmijā ikvienam ārzemju komandējumā tikušam līdzi deva sarakstiņu ar filmām, kādas noteikti jānoskatās: “Tās bija Eiropas vērtības, kas mūsu vidē ienāca līdz ar Valentīnu Freimani.”

Tagad, jautāta par toreiz dibināto un pašas vadīto Latvijas Teātra biedrības un Kinematogrāfistu savienības kinolektoriju, Valentīna Freimane attrauc: “Tā bija traka avantūra, ar ko lepojos! Es jau biju Kinosavienības biedre, braucu uz semināriem Maskavā. Radošajā namā, kur uz nedēļu no katras republikas bija ieaicināti trīs cilvēki, rādīja visas aizliegtās filmas, zagtās kopijas. Un manī radās žēlums: kāpēc mani studenti, mani jaunākie kolēģi nevar dabūt redzēt to, ko ārzemēs un privileģētie Maskavā? Kad Maskavā biju aspirantūrā, nokļuvu aprindās, kur tiešām inteliģenti, arī slaveni cilvēki bija izveidojuši pilnīgi savu pasauli visnotaļ “hermētiski noslēgtajā”. Bet tajā nonkomformistu inteliģences vidē cits citam palīdzējām – viens dabūja grāmatu, pagrīdē pavairoja, zināšanās no Rietumiem neatpalikām ne par matu. Man bija draugi tādās aprindās Maskavā, kam varēju palūgt – vai es uz divām dienām filmas nevaru parādīt Kinonamā slēgtai profesionālai publikai Rīgā? Man uzticējās, zināja, ka nekādām šeftēm lentes neizmantošu. Varēju aplaimot ne jau visus, vienu loku, bet arī tas nav maz. Teātra biedrība lektorijam deva naudu, Kinosavienība – telpas, bet faktiski viss notika neoficiāli. Kā to dabūju cauri? Ar bezkaunību. Jo es jutos brīva. Mana biogrāfija bija tik “neizdevīga”, ka tik un tā nekādus vadošus amatus man neviens nebūtu piedāvājis…

 

Kādreiz domāju – kādēļ patlaban cilvēki ir iekšēji tik nebrīvi? No zināšanu trūkuma. Tad cilvēks viegli kļūst par manipulāciju upuri. Ir viegli iespaidojams. Jo nezina. Tāpēc baidās. Un nevar nekam stāties pretim.”

 

Ar pilnasinīgu skatu

Kā teic muzikoloģe Ingrīda Zemzare, Valentīnai Freimanei piemīt ārkārtīgi pilnasinīgs skats uz mākslu. Tā nav tikai ļoti “augstās sfērās” meklējama, bet ar dzīvi cieši saistīta. Ar visu ārkārtīgi smago dzīves pieredzi viņas personībā mājo milzīgs, atbruņojošs gaišums attiecībās ar cilvēkiem. “Reiz Zinātņu akadēmijā, kur mēs kopā strādājām, bija uzvirmojušas ar darba likstām saistītās mazās traģēdijas,” atceras muzikoloģe. “Valentīna, uz mani, trīsdesmit gadus jaunāku, paskatījusies, teica – eh, es jūsu vietā lieki nekreņķētos, bet daudz vairāk mīlētu vīriešus…”

Savos deviņdesmit Valentīna Freimane joprojām ir šarmanta, skaista, ar apskaužami jauneklīgu garu.

… Man viss vecums “sagājis kājās”, – pasmaidot teic jubilāre. Bet vieglums balsī kļūst divkārt apbrīnojams mirklī, kad acu priekšā nostājas kāda viņas dzīves lappuse. No tās zinu, ka kājas viņa gandrīz zaudējusi Sibīrijas cienīgā salā, īsos bruncīšos pēc kara laika modes, plikiem stilbiem, vien filca čībās kāda Rīgas nama durvju ailā slēpjoties no ebreju vajātājiem vācu okupētajā Latvijā. Pērn klajā laistā vairāk nekā desmit gadus rakstītā Valentīnas Freimanes atmiņu grāmata “Ardievu, Atlantīda!” gada laikā kļuvusi par bestselleru. To ķertin izķer no grāmatnīcām. Darbs piedzīvojis vairākus laidienus, pārdoti 5000 eksemplāru. Mūsdienām – daudz.

Karinai Pētersonei nāk prātā aina no četru gadu bērnības: “Vasarnīca, darbistaba, ārkārtīgi krāšņa būtne runā īpatnējā balsī ar klusinātu temperamentu un dziļu spēku. Kad iznāca grāmata ar Valentīnas Freimanes attēliem, man atausa prātā krāšņais tēls no bērnības, kaut esam pazinušās visu mūžu. Mums katram, arī tiem, kas nav piedzīvojuši Latvijas pirmo brīvvalsti un karu, ir savs no ģimenes stāstiem mantots priekšstats par to laiku.

 

Lasot dažādus rakstus, esmu saskārusies ar tekstiem, kas Latviju rāda ļoti plakanu, melni baltu. Valentīnas Freimanes grāmata man it kā atdeva atpakaļ Latviju visās tās daudzajās krāsās, no ļoti lielas laimes līdz lielām sāpēm.”

 

Grāmatai Alvis Hermanis ziedoja viņam piešķirto Konrāda Volfa prēmiju: “Otrajā grāmatas daļā ir ārkārtīgi vērtīgs stāsts par Valentīnas Freimanes brīnumaino izglābšanos kara laikā. Par to, kā viņa pazaudēja visus savus septiņpadsmit radiniekus holokaustā. Grāmata stāsta par to pašu, par ko mēs ar Vili Daudziņu veidojām izrādi “Vectēvs”. “Ardievu, Atlantīda!” ir jāiekļauj skolu literatūras programmā, jāizlasa visiem latviešu bērniem, pieaugušajiem jau par vēlu…”

Viens no nedaudzajiem, kam Valentīna Freimane uzticēja ielūkoties vēl manuskriptā, bija komponists Artūrs Maskats. Patlaban viņš strādā pie operas “Valentīna”. Nosaukumam nemaz nav nācies viegli saņemt piekrišanu no cilvēka, kas nekad nav vēlējies izcelt savu personību. Operas pirmizrāde iecerēta 2014. gadā.

 

Grāmatas otrā dzīve

Tūlīt grāmata “Ardievu, Atlantīda!” sāks savu otro mūžu. 1. martā apgāds “Atēnas” to laidīs klajā Roalda Dobrovenska tulkojumā krievu valodā. Tā kā viņš bijis ļoti aizņemts ar citiem pienākumiem, parindeņus veidojusi Valentīnas Freimanes meita. Grāmatas atbalstam naudu devusi Ebreju kultūras biedrība. Atvēršanas svētki notiks 6. martā muzejā “Ebreji Latvijā”.

Ne viens vien teic – ja grāmatu būtu izlasījuši visi cilvēki, varbūt 18. februāra referendums nemaz nebūtu vajadzīgs.

Valentīnas Freimanes meita smejas – citiem autoriem maza bēda: valodas nezina, kā iztulkots, tā paliek. Bet viņas mātei kā jau vairāku valodu pratējai pie tulkošanas jāstrādā līdzi.

Patlaban grāmatu “Ardievu, Atlantīda!” tulko arī vācu valodā.

“Esmu saņēmusi ļoti daudz pateicības vēstuļu, ārkārtīgi daudz zvanu no man pavisam svešiem, visdažādākā gadagājuma cilvēkiem,” saka Valentīna Freimane. “Zvanīts pat uz Berlīni, manām otrām mājām. Atlicis vien nobrīnīties, kur cilvēki dabūjuši tālruņa numuru. Varbūt esmu pārlieku optimiste, taču dzīve mums sniedz daudz vairāk prieka, nekā paši atzīstam. Gribas kreņķēties, strīdēties savā starpā. Bet vai iemesls bieži vien nav sīkumi? No tiem izpūšam problēmas, kaut patiesībā ir tikai jautājumi, kas jāatrisina.”

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

VALENTĪNA FREIMANE

Bijusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece (1968 – 1980).

Vienlaikus – līdz 1989. gadam – teātra vēstures pasniedzēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. Nodibinājusi un vadījusi Latvijas Teātra biedrības un Kinematogrāfistu savienības kinolektoriju.

Piedalījusies kinoforuma “Arsenāls” dibināšanā un darbībā.

Pēc 1990. gada lasījusi lekcijas aktiermākslas vēsturē Berlīnes Brīvās universitātes Teātra zinātnes institūtā un kursos “Aktieris uz skatuves un kameras priekšā”.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+