Egils Līcītis: Parlamentā pazudušās vērtslietas 1
Reiz sensenos laikos, kad pa pasauli klīda milži, jodi un pūķi, prezidents Andris Bērziņš laida uz Saeimu likumprojektu paketi, kā uzlabot valsts pārvaldīšanu. Prezidentālās iniciatīvas portfelī starp citiem augstvērtīgiem produktiem bija ierosme liegt gāzt Ministru kabinetu, iekams valdība, kas bez kavēkļiem pārņem lietas, nav sastādīta vietā. Tā ar likumu esot nolikts Vāczemē, tāda norma disciplinētu vietējos politiķus, kam allažiņ dunduri galvā paraut ķeblīti no valdības kājapakšas, un, bez šaubām, procedūra noderētu situācijā, kad Straujuma “kritusi”, bet varas vakuums esot ļoti slikts, kad darāmā sakrājies, ka mudž.
Opā, cik argumentēti bruņots dokuments! – jūsmoja, cēla cepuri un klanījās prezidentam guļvietās iztraucētais deputātu korpuss, – šo lietpratīgo priekšlikumu gan pratīsim pārvērst lietojamā valūtā! Tas vis nav kleķerējums un Nārnijas hronikas, ko Bērziņtēvs atsūtījis, bet tiešām pieaugušo auditorijai domāts, tikpat feins kā Eiropas direktīva projekts, ko padarīsim par mugurkaula likumu pārvaldes labiekārtošanai.
Bērziņa papīrus solīja izlikt redzamā vietā Saeimā, kur būtu piekāruši Kārļa Sūniņa akvareli, un līdz izskatīšanai apsargāt ciešāk par čekas maisiem ar vācu aitu suņiem. Bet 100 ķeizariņi atnākuši glābt Eiropu no ugunsgrēka, uzmanīt, lai teroristi Rīgā neuzspridzina deputātu iecienīto cūku ribiņu restorānu, un steidzamības kārtā pieņemt likumu “Kā aizkavēt sifilisa izplatību”. Tāpēc – ar to tiks galā, iedzers pa glāzei burgundieša, sastums vaigos sasmērētās kanapē maizītes, un tad gan laidīs prezidenta portfeli cauri komisiju duršlakam un uz polemikas gludināmā dēļa. Būs īsa formalitāte, lai aktus pieņemtu rāvienā, jo par labākas pārvaldības nodrošināšanu dzīves telpā Latvijā nevar būt ideoloģisku pretišķību. Tur nav ko iebilst ne “Vienotībai”, ne Strādnieku sporta savienībai, ne nacionālkomunistiem.
Kā nu beidzies, ka viss palicis pa vecam un opapa papīrs pakūpējis dūmvadā? Milži un pūķi maisījās pa kājām šīs zemes varenajiem? Krievu troļļi pie vainas? Nē, parlamentārieši Augstajā namā ieradušies, lai darbotos uz vella paraušanu valsts un pilsoņu interešu labā, bet uznāca globālā sasilšana. Sasodīts, tā karsē no cietāka materiāla nekā citiem gatavotos deputātu paurus un traucē produktīvi strādāt! Nolāpītas dienvida tveices dēļ nepadodas sakārtot jel vienu likumprojektu, kas mainītu kaut punktu, kā labpatiktos ievēlēties, dzīvot, valdīt un dīdīties demokrātijas pamatšūniņām partijām!
Tātad sastapsim bezgalību. Valdības maiņas procesā itin kā ir vairākums, ir vienlīdz stipri koalīcijas partneri un ir pat Straujumas vietnieki (ja vien tie īsti, dzīvi premjera amata kandidāti, nevis izbāzti salmu vīri), bet uz jauna kabineta montāžu politiķiem nav vairāk iedvesmas kā pilošiem krāniem. Tā Laimdota ar savu atkāpušos valdību nodūdos visu termiņu! Lūgsim Visuaugsto, lai partiju izcilību ausīs nenonāk vēsts, ka pie horizonta parādījušās izredzes austrumeiropietim kļūt par ANO ģenerālsekretāru. Kas vairs gribēs tupēt vietējā Gaiziņkalnā par premjeru, aizjozīs kā sadeguši kandidēt uz pašām Apvienoto nāciju virsotnēm!
