Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
2. jūlijs, 2014
Drukāt

Konkursā “Vēsture ap mums” skolēni šoreiz pētīja kara notikumus (2)

Foto no Valsts prezidenta kancelejas arhīvaFoto no Valsts prezidenta kancelejas arhīva

Konkursa noslēguma pasākumā Valsts prezidenta rezidencē Laura Kļaviņa ne tikai saņēma balvu, bet arī spēlēja flautu. No kreisās: Lauras mamma Daiga, Laura, Valsts prezidents Andris Bērziņš un Daigas skolotāja Inese Berga.

Karš rada nozīmīgas, visbiežāk traģiskas pārmaiņas cilvēka dzīvē. Tiek zaudēti tēvi – ģimeņu apgādnieki, līdz ar to arī pēckara gadi nav viegli, jo kara skartās ģimenes cieš no nabadzības. Tas ir viens no galvenajiem secinājumiem, kas radās skolēniem, izstrādājot pētnieciskos darbus vēsturē par tēmu “Cilvēks un karš”.

Pētījumi notika Vēstures skolotāju biedrības rīkotā konkursā “Vēsture ap mums” ietvaros. Konkursa koordinatore, Siguldas Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Inese Berga stāsta, ka konkursa tēma izvēlēta 2013. gada vasarā un konkursa organizatori nav gaidījuši, ka situācija Ukrainā tiktāl saasināsies, ka minētais temats kļūs tik aktuāls un satraucošs. Skolēni savos pētījumos gan nepievērsās mūsdienu karam, bet galvenokārt atspoguļoja Pirmā un Otrā pasaules kara radītās pārmaiņas savās dzimtās – vecvectēvu un vectēvu dienestu dažādu valstu armijās, bez apgādniekiem palikušo ģimeņu izmisīgo cīņu par izdzīvošanu pēckara gados. Nozīmīga vieta pētījumos tika atvēlēta deportācijām kā traģiskam notikumam un pagrieziena punktam daudzu Latvijas iedzīvotāju likteņos. “Iepriecināja skolēnu radošās izpausmes – maketi, plakāti, dienasgrāmatas, video. Kā katru gadu, arī šogad pārliecinājāmies, ka joprojām ģimeņu dārgumu lādēs ar rūpību un cieņu glabājas patiešām unikāli vēstures avoti – senas fotogrāfijas, vēstules no frontes, kuras skolēni “cēluši gaismā” un izpētījuši,” stāsta I. Berga.

Neklausīja 
svešām varām


Tā nu sanācis, ka viena no trijām konkursa uzvarētājām ir I. Bergas skolniece Siguldas Valsts ģimnāzijā Laura Kļaviņa. Viņa rakstījusi zinātnisko darbu “Mana vectēva atmiņu stāsts par 1943. – 1945. gadu Latvijā”. Pievēršanās tieši vectēva piedzīvojumiem bijusi likumsakarīga, jo vectēvs meiteni kopš agras bērnības lutinājis ar stāstiem par vēsturi un saviem piedzīvojumiem kara gados. Izstrādājot konkursa darbu, Laurai šķita interesanti uz vectēva piedzīvoto paraudzīties plašāk, salīdzināt viņa stāstīto ar vēsturnieku pētījumiem par Otrā pasaules kara notikumiem. Laura apzinās, ka cilvēka atmiņas ne vienmēr ir tas objektīvākais vēstures avots, tomēr vectēva stāstīto meitene uzskata par gana ticamām ziņām, jo viņš notikumus arī dokumentējis, nav paļāvies tikai uz atmiņu.

Tā kā vectēvs kara gados bija jauns, Laura pētīja, kā karš ietekmējis jauniešu ikdienu. “Iepriekš domāju, ka, sākoties karam, visa ikdienas dzīve tika pakļauta karadarbībai,” stāsta Laura. “Tomēr izrādījās, ka tā nemaz nebija. Cilvēki, īpaši jaunieši, visos laikos atraduši iespēju satikties, izklaidēties, priecāties.” Vectēva krājumos ir fotogrāfijas no 1943. gada Jāņiem Trikātā, un attēlos nekas neliecina, ka apkārt risinās karš. Laura arī secinājusi, ka vēsturiskajos avotos par jauniešu ikdienu kara laikā ir maz ziņu.

Vectēvs nav vēlējies karot ne leģionā, ne sarkanajā armijā, jo apzinājies, ka tās ir svešas varas, kas latviešu tautu neaizstāvēs. Kaut saņēmis pavēsti, ka jāstājas leģionā, no tā izvairījies. Savukārt no dienesta sarkanajā armijā viņu paglāba darbs radiofona orķestrī. Kaut literatūrā Laura tam apstiprinājumu neatrada, viņa uzskata, ka padomju vara pret skatuves māksliniekiem izturējās iecietīgāk nekā pret citiem, cenšoties nodrošināt atbalstu māk­slinieciskajās aprindās.

Neveiksmīgā 
nomierināšanas politika


Laura priecājas, ka dalība konkursā likusi beidzot izdarīt to, ko jau sen plānojusi, – pierakstīt vectēva atmiņas. “Šis pētījums arī bagātinājis manas vēstures zināšanas un izpratni par vēstures procesiem, attīstījis iemaņas pētīt vēstures avotus un nostiprinājis vēlmi veikt šādus pētījumus arī turpmāk,” vaicāta par konkursā iegūto, atbild Laura. Kad jautāju, vai vēstures pētījumos uzzinātais liek domāt arī par mūsdienās Ukrainā notiekošo un vilkt paralēles, Laura atbild, ka starptautiskās sabiedrības attieksme pret Krievijas agresiju atgādina, kā iepriekšējā gadsimta trīsdesmitajos gados pasaules lielvaras izturējās pret Hitlera Vāciju, naivi cerot, ka ar nomierināšanas politiku izdosies saglabāt mieru.

“Hitleram atļāva anektēt gan Čehoslovākiju, gan Austriju, domājot, ka tad karš neies plašumā. Taču cerības nepiepildījās, un bija daudzi bezjēdzīgi upuri,” secinājusi Laura. Viņasprāt, situācija Krimā un Ukrainā jārisina diplomātiskā ceļā. Meitene spriež, ka notikumi Ukrainā nebūtu tā attīstījušies, ja valsts iedzīvotāji būtu vienotāki. Latvijas tautai vajadzētu censties būt vienotākai, tad arī kādam no malas būs grūtāk apdraudēt mūsu valsti. “Turklāt, ja Latvija nebūs vienota ar citām Baltijas valstīm, tad diemžēl Krievija agri vai vēlu vērsīsies arī pret mums,” piebilst Laura.

Meitene tikko pabeigusi 9. klasi, bet vēsture viņai ir viens no mīļākajiem mācību priekšmetiem. Laura teic, ka interese par vēsturi varētu būt radusies, gan pateicoties skolotājai I. Bergai, gan vecākiem, kuri abi strādā muzejā un bieži ņēmuši meiteni līdzi uz savu darba vietu. Aizraušanos ar vēsturi veicinājusi arī dalība folkloras kopā “Senlejiņa”. Laura spriež, ka pēc vidusskolas pabeigšanas varētu studēt vēsturi: “Vēsture ir jāzina, lai izprastu šodienas notikumus un spētu plānot nākotni. Bez pagātnes taču nav nākotnes. Vēsture sniedz informāciju, kas noderīga gan politikā, gan kultūrā un citās jomās. Tās zināšanas palīdz arī labāk izprast cilvēkus.”

Ar vienu kāju garā ceļā


Savukārt Zaķumuižas pamatskolas 7. klases skolniece Katrīna Smeltere uzvarēja 6. un 7. klašu grupā. Viņa konkursā piedalījās jau otro gadu pēc kārtas. Šā gada pētījumā Katrīna pievērsās gana seniem notikumiem. Meitene rakstīja par savu vecvecvecvecvectēvu Juri Kolnas, kuru rekrutēja Krievijas armijā 1812. gadā cīņai pret Napoleona armiju. Karš viņu aizveda līdz pat Francijai, no kurienes viņš atgriezās ar ievainojuma dēļ amputētu kāju. “Ilgus gadus viņš kājām gāja atpakaļ uz dzimteni. Šī pētījuma laikā sapratu, ka cilvēkā mājo milzīgs spēks – mīlestība. Tā ir mīlestība pret dzimteni, ģimeni, draugiem un dzīvi. Ja vien cilvēks atrod šo mīlestību, viņš neiespējamo var vērst iespējamu,” stāsta Katrīna. Tieši šo stāstu konkursam meitene izvēlējās tā romantikas un pat brīnumainības dēļ.

Runājot par mūsdienu kariem, Katrīna teic: “Ir visai nedabiski, ka cilvēki cenšas iznīcināt otru, lai tikai nokļūtu varas virsotnē. Šie notikumi parāda, kas var notikt varaskāres dēļ. Tas, kas notiek Ukrainā, var kalpot par piemēru citām valstīm, lai tās spētu laikus nodrošināties pret nezināmo. Jo briesmas var uzbrukt pat visneiedomājamākajos brīžos. Latvija attīstības ziņā ir “soli priekšā” Ukrainai. Mums jāsargā sava zeme.”

Uzziņa


Konkursam “Vēsture ap mums” šajā mācību gadā bija iesniegti 100 darbi. Konkursā 1. vieta tika piešķirta arī Daugavpils krievu vidusskolas – liceja skolniecei Annai Fjodorovai.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Skolotāja nekūrē konkursu, un nodrāztu standartfrāžu par Ukrainu laikam ka nav

  2. Aber kāpēc par 1. vietu ne vārda, tik zemsvītras piezīme beigās?

Draugiem Facebook Twitter Google+