Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
26. augusts, 2013
Drukāt

Zinātnieki brīdina: no egļu mežiem varot sanākt tikai papīrmalka

egles1

22.07.2013 ANITA JAUNBELZERE

Foto-LETA

Ar skuju kokiem Latvijā ik gadus atjauno ap 40% izcirtumu. Gandrīz pusi no visām skuju koku jaunaudzēm aizņem egles. Taču zinātnieki brīdina – vienvecuma egļu audžu stādījumi Latvijā dabiski nekad nav veidojušies, tāpēc ļoti iespējams, ka pēc četrdesmit gadiem šie tīrie egļu meži sāks nīkuļot un tos nāksies nocirst pirms ciršanas vecuma sasniegšanas.

Skujas dzeltē, galotnes līkas

Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” direktors dr. silv. Jurģis Jansons stāsta, ka damakšņos un tiem ekoloģiski līdzīgos šaurlapju āreņos un kūdreņos, ko senāk dēvēja par priedeglājiem, likumīgi mežu var atjaunot gan ar priedi, gan egli. Taču meža īpašnieki bieži vien priekšroku dodot eglei, jo salīdzinājumā ar priedi šī suga ir mazāk riskanta un arī atjaunošanas izmaksas esot mazākas.

J. Jansons: “Esam novērojuši, ka egļu stādījumi damakšņos sāk nīkuļot un dabiski iesējušās priedes tās apsteidz. Bet mēs tik stādām egles. Patiesībā dabā vienvecuma egļu meži neveidojas.

Dabiskos egļu mežos koki ir dažāda vecuma un tie ieaug atvērumos. Stādīti vienvecuma egļu meži labi aug līdz kādiem četrdesmit gadiem. Pēc tam koks sāk sabrukt. Tāpēc būtu jāsāk nopietna diskusija par vienvecuma egļu audzēšanas reglamentu, atsakoties no astoņdesmit gadu ciršanas vecuma.”

Meža īpašnieks Viesturs Valdis Dreimanis, kurš saimnieko Kurzemē, uzsver, ka mežā jāiet vaļējām acīm, jābūt vērīgam, tad mežs pats parādīs, kā grib augt. Pēdējos gados mežkopis vērojis, ka daudzviet egļu stādījumi kļuvuši mazāk izturīgi. V. V. Dreimanis: “Redzu, ka vietās, kur egles trāpījies iestādīt kādā uzkalniņā, smiltīs, koki kalst nost, sabrūk. Arī divdesmitgadīgajās egļu jaunaudzēs jaunie dzinumi kļūst dzelteni. Galotnes paliek līkas un met visādus ķeburus. Nav smuki. Klimats mainās, ziema iestājas vēlāk, pavasaris arī, izskatās, ka eglei tas nepatīk. Egles kļuvušas ļoti uzņēmīgas pret mizgrauzi.”

Kamēr aug, lai aug!

Meža īpašnieks stāsta, ka tīras egļu audzes nestādot, jo viņam pieaudzis egļu mežs liekoties drūms, tāpēc stāda četras rindas ar eglēm, vienu rindu ar bērziem. Bet, ja starp eglēm vēl parādās bērzi vai citas koku sugas, viņš nesteidzoties tās ņemt ārā, bet skaistākos, garākos kokus atstāj, veidojot mistraudzi. Tā kā mežu cērt izlases veidā, tas, ka kokiem būs dažāds vecums, nākotnē netraucēs. Tieši otrādi – meža īpašnieks varēs no meža paņemot to sugu, kurai izdevīgāka cena.

V. V. Dreimanis: “Kādi pieci gadi jāpagaida un jāskatās, kas konkrētajā vietā labāk aug. Dažreiz nemaz nevajag steigties ar stādīšanu, bet nogaidīt. Taču mēs gribam strādāt pēc grāmatas, visu salikt smuki pa kastītēm. Bet mežs rāpjas no kastītēm ārā. Mēs atkal bāžam to kastītēs, kamēr sanāk pļurkt!”

Meža īpašnieks uzsver, ka ne jau vienmēr izcirtumu iespējams atjaunot ar skuju kokiem. Tur, kur daudz meža zvēru, par priedi varot aizmirst. V. V. Dreimanis: “Kur ir briedis, tur skuju koku izaudzēt nevar. Viss darbs būs vējā. Jāskatās arī, vai kāds nenodedzinās, īpaši bīstami tas ir eglītēm, kas deg švirkstēdamas. Tādās vietās labāk stādīt bērzu vai apsi.”

Meža īpašnieks Ainārs Intenbergs, kurš saimnieko Vidzemē, stāsta, ka visbiežāk cenšas mežu atjaunot ar to koka sugu, kas tur augusi iepriekš. Viņš uzskata, ka audzēt egles papīrmalkai ekonomiski būtu izdevīgi, taču griboties arī lielos egļu mežus.

Kaut arī meža zinātnieki brīdina, ka bijusī lauksaimniecības zeme eglei nav īsti piemērota, arī A. Intenbergs ar egli apmežojis vairākas meža pļavas, ko citādi lietderīgi izmantot nevar. A. Intenbergs: “Tā kā šīs platības nav lielas, pat mazākas par pushektāru, ceru, ka vienvecuma eglēm nekāda vaina nepiemetīsies.”

Meža īpašnieks atzīst, ka mežu kopj pēc vēl padomju laikā iemācītām zinībām – stāda egļu tīraudzes un pirmajos trīs gados kopšanas laikā visu citu sugu kociņus zāģē ārā. A. Intenbergs: “Kamēr egle maza, bērzu ņemu ārā, lai nenomāc. Kad egle pastiepusies, tad palaižu bērzu. Tā kā bērziem ciršanas vecums ir mazāks, domāju, ka cirst to visu varēs vienā reizē. Es savos mežos zāģēju ar motorzāģi, baļķus izvedu ar lauksaimniecības traktoru, zeme nav samocīta, tāpēc pagaidām egles aug labi. Kamēr aug, tikmēr lai aug – tā arī teikšu saviem bērniem.”

Viedoklis

Dr. hab. silv. Pēteris Zālītis: “Pļavās ieaudzētām eglēm skujas nereti nodzeltē, nosārtojas vai nokalst. Mežs neveidojas. Problēma ir mikroskopisko sēņu neatbilstībā mežam – uz egļu saknēm neveidojas mikoriza un tās nomirst badā, kaut arī augsne ir apgādāta ar barības vielām. Savest kārtībā mikroskopisko vidi parasti izdodas, mēslojot augsni ar kālija minerālmēslojumu. Taču varam prognozēt, ka augstražīgas kokaudzes veidosies 60% nogabalu, bet 40% nogabalu nesniegs iecerēto rezultātu.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+