Ģimene no Ropažu puses adoptēja meitiņu, bet dzīve pārvērtusies par īstu elli – nācis gaismā, ka Jānis it kā esot veicis noziegumus
75
Bērniņa ienākšana ģimenē šķietami vienmēr ir īpaši skaists un laimes pārpilns brīdis. Un nav pat nozīmes, kā bērniņš ienāk ģimenē. Taču kādai ģimenei no Ropažu puses, kura nolēma adoptēt meitiņu, tas izvērties smagā pārbaudījumā, kas joprojām nebeidzas.
Meitenīte ir brīnišķīga, ģimene viņu iemīlēja un pieķērās uzreiz, taču iestādes nesaprotamu iemeslu dēļ nemitīgi rada šķēršļus.
Respektējot, cik aizsargājams un sensitīvs ir adopcijas process, stāstu publicēsim vien daļēji un bērniņa tēti, kurš sniedza informāciju, sauksim par Jāni. Bet esmu redzējusi gan spriedumus, gan dažādus citus dokumentus, man viņa personība ir zināma. Stāsts ir gana interesants, lai raisītu pārdomas un liktu aizdomāties.
Prieks bija īss
Jānis kopā ar savu dzīvesbiedri ir adoptētāji jau no 2015.gada rudens, taču laiks līdz brīdim, kad ģimenē ienāca bērniņš, bija samērā ilgs. 2023. gada nogalē viņi iepazinās ar mazu, brīnišķīgu meitenīti, kura 2024.gadā ienāca ģimenē un kļuva par meitiņu.
Diemžēl dīvainības no Jelgavas novada bāriņtiesas, kura pārstāv bērnu, sākušās jau pavisam drīz.
“Jau pirms bāriņtiesas sēdes, kurā Ropažu novada bāriņtiesai bija jālemj par to, vai bērna nodošana pirmsadopcijas aprūpē mūsu ģimenē atbilst bērna interesēm, tikai iepriekšējā vakarā Jelgavas novada bāriņtiesa atsūtīja mums absolūti nelabvēlīgu ziņojums, kura pamatā bija klaji nepatiesa informācija.
Ļoti labi, ka Ropažu novada bāriņtiesa uzklausīja un ņēma vērā mūsu teikto, ka šī informācija ir nepatiesa, un nodeva meitenīti mums pirmsadopcijas aprūpē,” notikušo ieskicē Jānis.
Bērniņš ienāca ģimenē, pašas pirmās dienas bija grūtas, lai viens pie otra emocionāli pierastu, taču saikne izveidojās ātri un sākuši dzīvot kā ģimene.
Regulāri pārbaudēs ieradušies bāriņtiesas pārstāvji, apmeklēts bērnu psihologs, mediķi – visi kā viens norādījuši, ka ģimene labi tiek galā ar bērna aprūpi, meitenītei te klājas labi.
Kaimiņu kašķi
Jānis stāsta: “Jelgavas novada bāriņtiesa nelikās mierā. Apšaubīja psihologa atzinumu par mūsu piemērotību adoptētāja statusam. Lai novērstu visas šaubas, izgājām atkārtotu psihologa izpēti (izvērtējumu) ārpus kārtas. Arī šī izpēte, ko veica cita psiholoģe, noslēdzās ar mums ļoti pozitīvu atzinumu. Tajā konstatēta ne vien mūsu piemērotība adoptētāja statusam, bet arī tas, ka kopumā izpētes rezultāti atspoguļo, ka meitene identificē mūs kā savus vecākus, kuriem ir izveidojusies emocionāli pozitīva un droša piesaiste.”
Bāriņtiesa nolikusi sēdi, kurā tiks lemts, vai meitenītes adopcija šajā ģimenē atbilst bērna interesēm, taču īsi pirms tās Jelgavas novada bāriņtiesa esot aktivizējusies atkal, nu jau izvirzot jaunus argumentus.
Nācis gaismā, ka Jānis ar dzīvesbiedri nevarot būt adoptētāji, jo esot veikuši noziedzīgus nodarījumus, par ko liecinājuši viņu kaimiņi, kas starp citu arī ir vienīgais “pierādījums” – kaimiņu apgalvojumi, ko gan Jānis sauc par apmelojumiem.
Jānis gan nenoliedz, ka nesaskaņas ar kaimiņiem patiešām bijušas: “Nenoliegšu, ka mums ir konflikts ar kaimiņiem, un šā iemesla dēļ bijām spiesti mainīt dzīvesvietu, jo jau pirms, kā arī uzreiz pēc bērniņa parādīšanās mūsu ģimenē kaimiņi sāka mūs un bērnu novērot, izsekot, filmēt un rakstīt vairākus desmitus lappušu garus iesniegumus uz daudzām valsts institūcijām. Respektīvi, mūsu kaimiņi jau vēl pirms bērniņa ienākšanas mūsu ģimenē bija prettiesiski (jo tiesiski tas nav iespējams) uzzinājuši par konkrēto adopcijas procesu. Mums ir pamats domāt, ka informācijas noplūde notikusi tieši no Jelgavas novada bāriņtiesas. Par šiem apstākļiem vairākkārt vērsāmies Valsts policijā un arī prokuratūrā, līdz prokuratūra beidzot uzsāka kriminālprocesu par kaimiņu izdarībām.”
(Šo ir vērts paturēt prātā, turpinot lasīt šo rakstu – ir notikusi informācijas noplūde kaimiņiem, taču turpinājumā padalīšos, kā iestādei gāja ar informācijas paušanu man kā žurnālistei.)
“Par vecu”, lai adoptētu
Esot sajūta, ka kāds vienkārši grib nojaukt adopcijas procesu, apgalvojot, ka ģimene ir vardarbīga, taču to neapstiprina neviens dokuments vai psiholoģiskā izpēte – ir tieši pretēji, bērns jūtas labi un ģimene ir laimīga.
Jelgavas novada bāriņtiesas pārstāvji izteikuši arī vēlmi apsekot dzīvesvietu, kam ģimene devusi atļauju. Interesanti, ka bāriņtiesas pārstāve apmeklējuma laikā ielūkojusies pat pažobelē un malkas šķūnī. Ko gan viņa tur cerēja ieraudzīt? Pēkšņi uzradies arī arguments, ka Jānis ar sievu ir par vecu, lai varētu adoptēt bērnu.
Bāriņtiesu duelis
Interesanti, ka Ropažu un Jelgavas novadu bāriņtiesu viedokļi bijuši atšķirīgi. Jānis par to stāsta šādi: “Bāriņtiesas sēdē Ropažu novada bāriņtiesa neļāva sevi iebiedēt, nepakļāvās Jelgavas novada bāriņtiesas un prokuratūras spiedienam un lēma, ka meitenītes adopcija mūsu ģimenē atbilst bērna interesēm. Diemžēl Jelgavas novada bāriņtiesa bērnam labvēlīgo lēmumu pārsūdzēja.
Līdz ar to bērns un mēs esam ievilkti tiesvedībā, kas var turpināties gadiem, liedzot bērnam iegūt ģimeni ne vien de facto (kas bērnam jau ir), bet arī de iure, ko bērns iegūtu pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā. Neapšaubāmi ‒ šāda rīcība neatbilst bērna interesēm.”
Ģimenē brīžiem jau iestājas izmisums, ko vēl darīt. Ir saņemti trīs dažādu psihologu atzinumi, ka bērniņam izveidojusies piesaiste, viņa uzskata adoptētājus par mammu un tēti. To atzinusi pat Jelgavas novada bāriņtiesas piesaistītā eksperte un atbalsta centra “Tilts” darbinieki.
“Meitenītei ir mīloša ģimene. Kopš 2024.gada septembra meitenīte apmeklē bērnudārzu, kur ir labi iejutusies (saradusi gan ar audzinātājām un auklīti, gan bērniem) un kur viņai ļoti patīk. To visu Jelgavas novada bāriņtiesa vēlējās meitenītei atņemt,” skumst Jānis.
Iesaistās prokuratūra
2024.gada rudenī ģimene saņēmusi vēstuli no Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama – ierosināta administratīvā lieta.
“Arī prokurora pieteikums balstās uz absolūti nepierādītiem kaimiņu apgalvojumiem, par to, ka esam vardarbīgi, ka esam noindējuši viņu suni, tātad prokurors mūs vaino noziegumā kuru neesam izdarījuši, kas jau vispār pats par sevi ir absurds. Pie kam kaimiņu rosinātais kriminālprocess par viņu suņa it kā nogalināšanu jau sen ir izbeigts, un mums tajā nebija personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, statusa,” komentē Jānis.
Dīvaina viņam šķiet arī prokuratūras rīcība, iesniedzot pieteikumu. Bērnam jau ir likumiskais pārstāvis – Jelgavas novada bāriņtiesa, kas iesniegusi identisku pieteikumu: “Vēl dīvaināka šādā situācijā ir tiesas rīcība, ierosinot lietu pēc prokurora p.i. pieteikuma. Tātad patlaban ir izveidojusies situācija, kad par vienu un to pašu lēmumu tiesā ir ierosinātas divas lietas, un nav saprotams, kas notiks, ja tiks pieņemti divi pretēji lēmumi.”
Te svarīga vēl kāda Jāņa piebilde, kurā viņš vēlas norādīt arī uz kādiem konkrētiem uzvārdiem: “Saistībā ar šo adopcijas procesu ir jau divi mums labvēlīgi tiesas spriedumi. No tiem arī iespējams uzzināt, ka Jelgavas novada bāriņtiesas un prokurora Laura Guļāna iebildumi pret adopcijas apstiprināšanu nav pamatoti ar pierādījumiem un nevar ietekmēt lietas iznākumu. Diemžēl vienu no tiem ir pārsūdzējusi Jelgavas novada bāriņtiesa un prokurors Lauris Guļāns, bet otru ‒ tikai Lauris Guļāns, jo Jelgavas novada bāriņtiesa ir mainījusi viedokli un lūgusi tiesu apstiprināt adopciju. Diemžēl prokurora Guļāna dēļ mūsu meitenei nebūs juridiski nostiprinātas ģimenes vēl vismaz pusgadu.”
Labklājības ministrija: vecums nevar būt šķērslis adopcijai
Lai labāk izprastu, kā un kāpēc var izveidoties tik dīvaina situācija, sazinājos gan ar Labklājības ministriju, kā galveno adopcijas pārraugu Latvijā, gan prokuratūru, gan arī abām bāriņtiesām. Tur sākās mans pārsteigums.
Visupirms par Labklājības ministriju. Neinformēju viņus detalizēti par konkrēto stāstu, taču palūdzu atbildēt uz vispārīgiem jautājumiem par adopciju. Atbildes saņēmu ļoti operatīvi.
Ministrija norāda, ka adopciju regulē vairāki normatīvie akti, bet kārtību, kādā adoptējami bērni, nosaka Ministru kabineta 2018. gada 30. oktobra noteikumi Nr. 667 “Adopcijas kārtība.”
Runājot par iespējamajiem vecuma ierobežojumiem, tiek norādīts, ka Civillikums nosaka zemāko vecuma robežu, no kuras persona var tikt atzīta par adoptētāju, un tie ir 25 gadi, kā arī ir noteikti daži izņēmuma gadījumi, kuros var adoptēt bērnu persona, kura nav sasniegusi 25 gadu vecumu. Noteikumos nav atrunāti vecuma ierobežojumi personām, kuras vēlas kļūt par adoptētāju, proti, līdz kādam vecumam persona var būt kā adoptētājs.”
Uzdevu arī šādu jautājumu (atgādinu – nenorādot informāciju par konkrēto lietu): vai tīri teorētiski pietiek ar kādu vienu ne pārāk pozitīvu faktu (šajā stāstā – konfliktu ar kaimiņiem), lai adopcija varētu tikt liegta?
Labklājības ministrija atbild: “Viens negatīvs fakts nevar būt par šķērsli, kas liegtu adopciju, jo tas būs kā viens no kopumā izvērtējamo ziņu klāsta.”
No iestādēm tikai sausas atrunas
Žurnālistikā darbojos jau vairāk nekā 20 gadus, vienmēr ar augstu cieņu izturoties pret sensitīviem datiem un iespējami saudzējot savus informācijas avotus. Tā arī šajā stāstā – gan prokuratūru, gan abas bāriņtiesas informēju, ka noteikti neizpaudīšu ne bērniņa, ne ģimenes identitāti, ka stāstu veidošu teorētiski, taču vēlos izprast situāciju pēc būtības, lai saprastu, vai taisnība ir Jānim, kurš man atklāja savu stāstu, vai varbūt tomēr es kaut ko nezinu līdz galam.
Kā pirmo atbildi saņēmu no prokuratūras. Tā vien šķiet, ka tas ir standarta teikums, ko izsūtīt, kad gribas “atrakstīties”: “Civillikuma 171.pantā noteikts, ka bez adoptētāja piekrišanas ziņas par adopciju līdz bērna pilngadībai nav izpaužamas. Savukārt Krimināllikuma 169.pantā par adopcijas noslēpuma izpaušanu paredzēta kriminālatbildība. Tādējādi normatīvie akti liedz sniegt komentārus vai izpaust citas ziņas, kas saistītas ar bērna adopcijas apstākļiem.” Bet es taču nejautāju specifiskas ziņas par adopciju! Viens no jautājumiem vispār bija pavisam teorētisks: vai, pieņemot lēmumus, bērna intereses un psiholoģiskie atzinumi par bērna uzvedību, tiek ņemti vērā kā prioritāri?
Nopriecājos, ieraugot, ka ļoti garu vēstuli esmu saņēmusi no Ropažu novada Bāriņtiesas priekšsēdētājas Ingas Brantas-Čepules. Bet patiesībā tur bija iekopēti visi Ministru kabineta 2018. gada 30. oktobra noteikumi Nr.667 “Adopcijas kārtība”, kurus es arī pati protu atrast internetā.
Savukārt, komentējot tēmu pēc būtības, teiktais ir teju identisks ar prokuratūru, tikai garākos teikumos: “Saprotam Jūsu vēlmi veidot korektu rakstu un to, ka arī ģimene paši ir vērsušies redakcijā, bet, ņemot vērā situācijas sensitīvo raksturu, rezonansi un adopcijas procesu kā tādu, šādas ziņas un komentārus mēs nesniedzam. Attiecīgā informācija skar ģimeni un bērnu, viņu privātumu, ierobežotas pieejamības datu apstrādi un ir attiecīgi aizsargājama.
Adopcija un ar to saistītie jautājumi ir ļoti personīgi, sensitīvas dabas jautājumi un tiem piemēro “adopcijas noslēpuma aizliegumu”, turklāt visi lietas materiāli, respektīvi tajā esošie dokumenti ir ar ierobežotas pieejamības statusu.
Neviens no procesiem nav noslēdzies un pašas ģimenes ziņā ir tas, ko un cik daudz viņi vēlas atklāt, līdz ar ko mēs kā iestāde, kā Bāriņtiesa neesam tiesīgi sniegt nekādu informāciju vai skaidrojumus par tiem. Mēs to ne apstrīdam, ne noliedzam.”
Visilgāk atbildi gatavoja Jelgavas novada Bāriņtiesa (tiesa gan, tāpēc, ka priekšsēdētājas p.i. izpildītāja bija atvaļinājumā), taču izskatās, ka arī viņiem ir tas pats komunikāciju padomdevējs: “Par Jūsu interesi attiecībā uz konkrētu administratīvu lietu, varu teikt tikai to, ka nevaru to komentēt.”
Ērtie aizbildinājumi
Saprotu, ka iestādēm patīk likumi. Tad vienu tādu piesaukšu arī es – likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” un tā 5.pants, kas nosaka, ka masu informācijas līdzekļiem ir tiesības saņemt informāciju no valsts un sabiedriskajām organizācijām.
Skumji, ka diemžēl man tā arī netika dota iespēja uzzināt valsts un pašvaldības iestāžu komentārus par šo tēmu, līdz ar to atliek vien ticēt, ka viss, ko apgalvo Jānis, patiešām tā arī ir – ka adopcijai nesaprotamu iemeslu dēļ tiek liktu muļķīgi šķēršļi. Jo diemžēl nekādu informāciju, ka tas tā nav, man neizdevās iegūt.
Un kāda ir jūsu pieredze sadarbībā ar bāriņtiesām? Varbūt ir kāds pozitīvs vai ne tik pozitīvs pieredzes stāsts? Ar prieku to uzklausīšu, ja uzrakstīsi e-pastā uz [email protected] vai vienkārši atsūtīsi kontaktinformāciju, lai varam sazvanīties.
