Ja piekritīšu ziedot orgānus, mani pienācīgi neglābs!? Ļaudis satraukti, ka ārsti orgānu saņēmēju dzīvības vērtē augstāk nekā orgānu donorus
0
Ja piekritīšu ziedot orgānus, mani pienācīgi neglābs? Komentāru sadaļa pie kādas soctīklu publikācijas liek domāt, ka daži cilvēki uztraucas, ka viņu dzīvība nelaimes gadījumā būs mazvērtīgāka nekā tā cilvēka dzīvība, kurai nepieciešami orgāni. Vai tā ir?
Andris “Threads” dalījies, ka ir pieņēmis lielu un svarīgu lēmumu – ļaut izmantot viņa orgānus un audus pēcnāves transplantācijai.
Daudzi ļaudis komentāros raisa pozitīvu noskaņojumu – arī viņi savu izvēli ir izdarījuši par labu orgānu ziedošanai. Kā komentāros norāda “E-veselība” portāla pārstāvji, “tikai 2% no Latvijas iedzīvotājiem pauduši savu gribu par ķermeņa, orgānu un audu izmantošanu pēc nāves.”
Lai arī daļa par to neaizdomājas, ziedot orgānus pēc nāves nozīmē kādam citam glābt dzīvību. Traģiskais gadījums Kuldīgā, kur jauniete gāja bojā, pārdozējot narkotikas, bet viņas mamma pēc meitas nāves ļāva izmantot orgānus transplantācijai, daudziem lika aizdomāties, cik trausla patiesībā ir mūsu dzīve. Kad esam nonākuši dzīvības un nāves priekšā, tas ir cilvēka instinkts – izdzīvot. Ja varam palīdzēt kādam izdzīvot, kāpēc gan to nedarīt?
Iepriekšminētās publikācijas komentāru sadaļā atrodami arī daži komentāri, kuros ļaudis pauž viedokli, ka, ja persona izdara izvēli par labu orgānu ziedošanai, tad ārstniecības personāls nelaimes gadījumā šo cilvēku necentīsies glābt tā, ja cilvēks nebūtu piekritis ziedot orgānus. Tāpat izskan versijas, ka šī iemesla dēļ cilvēki mistiski pazūd, un ārsti piederīgos ātrāk cenšas pierunāt cietušā sistēmas atslēgšanai.
Viens liels mīts
Lai noskaidrotu, vai satraukumam ir pamata, sazinājos ar “Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas” pārstāvi.
Sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Grēta Grants norāda uz mājaslapā stradini.lv publicētu rakstu, kur tiek kliedēti ar orgānu ziedošanu saistīti mīti. Viens no tiem – ja kļūšu par orgānu donoru, man var nesniegt palīdzību, kad tā būs nepieciešama.
Patiesība gan nav ne tuvu tam. Kā norāda Stradiņi: “Piekļuve informācijai par cilvēka izteikto gribu par orgānu ziedošanu pēc nāves ir tikai pavisam dažiem cilvēkiem – Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta (NTKD) speciālistiem. Ārstējošajiem ārstiem nav pieejas donoru reģistra datiem, un katrs pacients tiek ārstēts saskaņā ar ārstēšanas vadlīnijām.
Informācija par pacienta dzīves laikā izteikto gribu orgānu ziedošanā ir pieejama tikai NTKD koordinatoriem, kuri nevienā posmā nav iesaistīti pacienta ārstēšanā vai galvas smadzeņu nāves diagnostikā. Šīs informācijas iegūšana tiek stingri uzraudzīta un kontrolēta, un tās iegūšana pirms pacienta galvas smadzeņu nāves konstatācijas uzsākšanas nav pieļaujama. Tādējādi ir izslēgta jebkāda iespēja šādai informācijai piekļūt nesankcionēti.”
Vairāk par orgānu transplantāciju un nozares nozīmi man citā intervijā stāstīja “Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas” Ārstniecības daļas Galvenā ārsta vietniece un Nacionālā Transplantācijas koordinācijas dienesta vadītāja Egija Lapiņa.
