Sirds jāpārstāda vien 4 stundu laikā… Kuldīgā mirušās sievietes gadījums aktualizē orgānu transplantācijas tēmu
6
Pagājušā nedēļā Latviju pāršalca ziņas par Kuldīgā mirušu jaunu sievieti. Kuldīgas slimnīca redakcijai apstiprināja – sieviete pēc nāves kļuvusi par orgānu donoru. Tas liek aizdomāties, cik nozīmīga ir cilvēku griba pēc nāves, jo viena cilvēka nāves gadījumā var tikt glābtas vairākas citas dzīvības.
Par orgānu transplantāciju un nozares nozīmi stāsta “Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas” Ārstniecības daļas Galvenā ārsta vietniece un Nacionālā Transplantācijas koordinācijas dienesta vadītāja – Egija Lapiņa.
Orgānu transplantācija tiek veikta ar vienu mērķi – glābt dzīvības. Tā ir iespēja palīdzēt tiem pacientiem, kuriem citādi mūsdienu medicīna vairs nespēj sniegt risinājumu – ne ar operācijām, ne ar medikamentiem. “Tas ir ārkārtīgi nozīmīgi, tāpēc, ja vien nebūtu sabiedrības izpratnes, ja vien nebūtu šo piederīgo, kas tik ļoti smagā tuvinieka zaudējuma brīdī, dod šo piekrišanu un uzskata, ka dzīves laikā cilvēks noteikti būtu izvēlējies glābt citu dzīvību, tad vispār šī nozare kā tāda nebūtu iespējama. Šie cilvēki būtu miruši, jo viņiem nav iespējams palīdzēt,” pauž Lapiņa.
Pēc Eiropas datiem, 14 – 15% pacientu nesagaida savu iespēju līdz orgāna transplantācijai, jo viņu veselības stāvoklis izsīkst. Latvijas Transplantācijas centrs un Nacionālais Transplanācijas koordinācijas dienests dara visu, lai maksimāli informētu sabiedrību par to, cik šī nozare ir svarīga. Mēs neviens nezinām, vai kāda pārslimota infekcija vai pašu hroniskā saslimšana neradīs kāda orgāna neatgriezenisku mazspēju un būs nepieciešama šī orgāna transplantācija.
Ja personai dzīves laikā negribas “e-veselībā” izdarīt izvēli – pēc nāves kļūt par orgānu donoru vai ne, par savu gribu dzīves laikā persona var informēt savus tuviniekus.
“Situācijas var būt dažādas. Tāpēc mēs aicinām informēt savus tuvākos, kāds būtu paša lēmums, ja gadījumā viņiem jautātu par to, vai mirušais piekristu vai nepiekristu pēc nāves ziedot orgānus,” skaidro Nacionālais Transplanācijas koordinācijas dienesta vadītāja.
Par orgānu ziedošanu ar radiniekiem tiek runāts situācijā, kad pacientam dažādu iemeslu dēļ (plašs asins izplūdums, pēc ilgstošiem atdzīvināšanas pasākumiem u.c.) ir attīstījusies smadzeņu nāve. Smadzeņu nāve (neatgriezenisks visu galvas smadzeņu bojājums) ir cilvēka nāve, un tās pierādīšana ir stingri regulēta ar likumu.
Cik iedzīvotāju ir izdarījuši savu izvēli?
“Šobrīd “e-veselībā” 2% no iedzīvotājiem ir atzīmējuši savu gribu – atļaut vai aizliegt izmantot orgānus transplantācijai pēc nāves. Un katrs 50. iedzīvotājs Latvijā ir veicis izvēli par orgānu vai audu izmantošanu transplantācijai pēc nāves,” skaidro Lapiņa. Mācību, zinātniskiem un citiem mērķiem piekrituši ir 7 859 iedzīvotāji, bet aizlieguši – 16 731.
“Orgānu izmantošanu transplantācijai ir atļāvuši 25 162 iedzīvotāji. Savukārt aizlieguši – 14 387. Audu – radzenes – izmantošanai ir piekrituši 23 758 iedzīvotāji, bet aizlieguši – 14 387. Tieši tik, cik ir aizlieguši orgāna izmantošanu. Transplantēt var arī audus, – ja mēs transplantējam radzeni, kas ir audi, tad tas pasargā cilvēku no redzes zaudējuma,” statistiku atklāj Lapiņa.
Latvijā ir salīdzinoši maza iedzīvotāju populācija, tāpēc slimnīca cer nākamgad pievienoties “Scandiatransplant” orgānu apmaiņas organizācijai – tā ir orgānu apmaiņa starp Skandināvijas valstīm un iespēja saņemt kādu no ārstēšanas veidiem, kas nav šobrīd iespējams Latvijā. “Tas dos iespēju saņemt tik ļoti nepieciešamo ārstēšanu – transplantāciju tiem pacientiem, kuriem šeit nav iespējams atrast piemērotu orgānu.
Latvijā ir vairāk nekā 50 pacienti, kuri gaida savu iespēju saņemt nieru transplantāciju, astoņiem cilvēkiem ir nepieciešama dzīvību glābjošā aknu transplantācija, sešu pacientu dzīvību glābtu sirds transplantācija un deviņi gaida savu iespēju radzenes pārstādīšanai.”
Kāds ir vidējais gaidīšanas laiks un kā piemeklē atbilstošu donoru?
Gaidīšanas laiks, lai saņemtu sev saderīgu orgānu, var būt ļoti dažāds – kādam tas būs pāris nedēļas, bet citiem vairāki gadi. Īpaši sarežģīti ir situācijās, kad gaidītājam ir izveidojušās ļoti, ļoti daudz antivielas (sensibilizēti) un praktiski nevar mūsu populācijā piemeklēt saderīgus orgānus. Tāpēc Nacionālais Transplanācijas koordinācijas dienests liek lielas cerības uz šo orgānu apmaiņu ar Skandināvijas valstīm.
Tās ir ļoti specifiskas analīzes, ko veic tikai pie mums slimnīcā, kur var prognozēt, vai orgānam būs saderība ar pacientu vai nebūs. Tikai pēc tam, kad konstatē, ka ir iespēja, ka šis orgāns netiks atgrūsts, tikai tad šī operācija tiek veikta, lai nekādā gadījumā neapdraudētu mūsu pacientu drošību un tālāko veselību,”
stāsta Lapiņa.
Lai piemeklētu atbilstošu donoru, ir ļoti stingras vadlīnijas un noteikumi: “Katrs donors tiek vērtēts ar ļoti stingriem medicīniskiem kritērijiem. Ir dažādi laboratorie izmeklējumi, kas ietver gan asins grupu un rēzus faktoru, gan konkrētu orgānu funkcijas izvērtējums, gan dažādas infekcijas un anatomiskās īpatnības. Nozīme ir arī donora un recipienta (saņēmēja) izmēram un svaram savstarpējās saderības izvērtēšanā. Un, ja kāds orgāns neatbilst šiem kritērijiem, tas netiek izmantots.
Respektīvi, ja orgāna funkcija ir laba, tad, izvērtējot visus iespējamos riskus, šis orgāns tiek izmantots. Un, tāpēc arī ir šis ļoti smalkais izpētes, diagnostikas process pirms un pēc, lai nekādā gadījumā neapdraudētu pacientu.” Ņemot vērā, ka orgānu ziedošana (vienas nieres vai daļas aknas) ir iespējama arī dzīves laikā, tik pat strikti kritēriji ir arī šajā gadījumā, runa ir par divu cilvēku veselību. Orgānu skaita eksplantācija var būt ļoti individuāla. Tas var būt tikai viena veida orgāns, piemēram, nieres.
Ja kādam orgānam Latvijā dažādu iemeslu dēļ (piemēram – asins grupa, izmērs vai imunoloģiskā nesaderība u.c.) nav piemērota recipienta (orgāna saņēmēja), tad šis orgāns tiek piedāvāts citām valstīm.
Šo iespēju dod vairāku Eiropas valstu apvienošanās orgānu apmaiņas platformā FOEDUS. Arī Latvija saņem orgānus no ārvalstīm, piemēram, ļoti akūtos gadījumos.
Ārpus cilvēka ķermeņa katram orgānam ir savs izdzīvošanas maksimālais ilgums, lai tā funkcija pēc transplantācijas būtu saglabāta.
Sirdij tas ir visīsākais – tikai četras stundas, tāpēc ļoģistikai ir ļoti liela nozīme. Mēdz būt situācijas, kad sirds ziedošana nav iespējama lielā attāluma un laikapstākļu dēļ.
Aknai jābūt transplantētai pacientā vidēji 6-8 stundu laikā. Nierēm šis laiks ir visilgākais – to pārstādīšana jāveic 24h laikā. Mūsdienās medicīnas tehnoloģijas piedāvā dažādas ierīces, kuras ļauj sirds, aknas vai nieru izdzīvošanu starp eksplantāciju un transplantāciju padarīt ilgāku, Latvijā tam izmanto nieru mākslīgās cirkulācijas ierīci.
No intensīvās terapijas līdz dzīvības dāvanai
Kā skaidro Nacionālais Transplantācijas koordinācijas dienests – slimnīcas, kurās ir intensīvās terapijas, informē koordinatores par potenciālu orgānu donoru (pacientu, kuram ir uzsākta smadzeņu nāves diagnostika). Visa orgānu transplantācijas procesa atslēgas cilvēki ir koordinatori – īpaši apmācītas, pieredzējušas māsas, kuras reģistrē visu informāciju par potenciālo donoru, informē ķirurģiskās brigādes, koordinē donora veselības stāvokļa izvērtēšanas procesu utt.
Pēc smadzeņu nāves diagnostikas tiek pārbaudīts reģistrs – piekļuve šim reģistram “e-veselībā” ir tikai koordinatorēm. Viņas ir vienīgās, kas to drīkst darīt. Ir ļoti maz cilvēku, kuriem ir iedota piekļuve šim reģistram un katras piekļuves pamatojums var tikt pārbaudīts.
Koordinatores pārbauda, vai pacients dzīves laikā ir veicis savas nostājas atzīmi orgānu un audu ziedošanas jautājumā. Un tad, ja nekāda informācija nav reģistrēta, tiek informēts ārsts Intensīvajā terapijā.
Pēc tam intensīvās terapijas ārsts sarunā ar potenciālā donora piederīgajiem izrunā tālāko – kā viņiem šķiet, vai mirušais pacients būtu gribējis ziedot savus orgānus pēc savas nāves, lai glābtu citu cilvēku dzīvības.
Šī piekrišana ziedošanai nav no pašiem radiniekiem, bet viņi izsaka potenciālā donora domājamo gribu. Ir saprotams, ka lielākā daļa cilvēku šādas sarunas pie vakariņu galda neveic, tomēr tuvinieki pazīst savus mīļos un šāda griba tiek izteikta balstoties uz personību, dzīves nostāju, vēlmi palīdzēt citiem jau dzīves laikā. Jo primāri jau jautā, kā viņiem šķiet.
Savā ziņā tā, protams, ir arī piekrišanas lūgšana no piederīgiem, bet būtībā jau mēģina noskaidrot šī mirušā gribu. Ja piederīgie uzskata, ka mirušā griba varētu būt glābt citu cilvēku dzīvības, tad jau tiek pieslēgti attiecīgie speciālisti, tiek novērtēts, kuri orgāni var tikt izmantoti transplantācijai.
Tiek izvērtēts gaidītāju saraksts, vai ir potenciāla saderība. Ja visu šo procesu rezultātā netiek atrastas kontrindikācijas orgānu ziedošanai un ir piemeklēti saderīgi recipienti, tiek organizēts eksplantācijas process. Tomēr visā šajā veselības izvērtēšanas procesā katru gadu vidēji ir 8-10% , kuru veselības stāvokļa dēļ viņu griba – būt par orgānu donoru pēc savas nāves, nav iespējams īstenot.” procesa norisi skaidro Lapiņa.
Orgānu donori ir klusie varoņi un medicīnas personāls ar vislielāko cieņu vada visu orgānu ziedošanas procesu. “Bez viņiem tas nebūtu nemaz iespējams – nebūtu iespējams glābt citu cilvēku dzīvības. Orgānu donora ķermenis pēc orgānu eksplantācijas izskatās kā jebkurš pacients pēc operācijas, rūpīgi sašūtām brūcēm un pārsējiem.”
